Tiffany zvaigznes. Diāna Džesta

plats un solis mazliet raitāks.

      Pie sliekšņa jaunā iemītniece sagaidīja viņus tik sirsnīgi, it kā viņa būtu mājas saimniece un būtu uzaicinājusi viesus.

      – Labvakar, Dinvidijas kundze! Domāju, ka jūsu galda karte būs tepat, vistuvāk durvīm. Jūsējā, Vaildera kungs, atrodas otrā galā.

      Rīvs uzmeta viņai greizu skatienu. “Kā gan viņa zināja manu vārdu? Es vēl neesmu pārmijis ar viņu neviena paša vārda, lai arī zinu visu par viņu, pateicoties plānajām sienām.”

      – Galda kartes? – Dinvidijas kundze iejautājās.

      Pārējie iemītnieki staigāja ap galdu, jūsmodami par dažādajām galda kartēm. Pat viņu saimniece, nostrādājusies, kalsna sieviete, nolika kartupeļu bļodu un tad izrādīja neparastu dzīvīgumu, palūkodamās pāri Lovas jaunkundzes plecam un nopētīdama jaunos galda papildinājumus.

      – Tieši tā, – Džeinas jaunkundze atbildēja. – Iedomājos, ka būtu interesantāk šovakar sēdēt līdzās kādam citam.

      “Ko tas nozīmē?” Rīvs apspieda vaidu.

      – Jūs taču nebūsiet mani novietojusi līdzās Oistera kungam, ko? – Dinvidijas kundze, saraukusi pieri, pieliecās tuvāk Džeinas jaunkundzei, taču nepapūlējās pieklusināt balsi. – Baidos, ka viņš ir izvēlējies iznīcības ceļu. Pieminiet manus vārdus.

      Veikala pārdevējs pacēla galvu, izdzirdot pieminam savu vārdu. Cilvēkam, kuru dēvēja par Oisteru, vajadzētu būt plikgalvainam, bālam un nosvīdušam. Turpretī šim bija biezi mati, kas pastāvīgi izskatījās izspūruši, sārta sejas āda un smaids, allaž gatavs uzplaukt sievietes klātbūtnē. Viņš palūkojās uz Džeinas jaunkundzi, pakustināja uzacis un tad pamirkšķināja.

      Šo tipu Rīvs apņēmās paturēt acīs. Kad dāmu nebija tuvumā, Oisters nerunāja ne par ko citu kā vien par saviem pagātnes iekarojumiem – it īpaši tad, ja tika spriests par neatkarīgajām Modernajām sievietēm. Lai arī Džeinas jaunkundze bija žagata un traucēja Rīva tik augstu vērtēto mieru un vientulību, Dinvidijas kundzei bija taisnība – jaunā meitene bija visai žilbinoša, tātad viegli varēja krist par upuri tādam nekauņam kā Oisteram.

      Rīvs aizkavēja Dinvidijas kundzi ar ciešāku tvērienu, kad viņa grasījās doties projām. – Baidos, ka mēs ar Dinvidijas kundzi allaž sēžam līdzās.

      Džeinas jaunkundze pasmaidīja. – Jā, es to esmu pamanījusi. Tāpēc jau novietoju jūs otrā galda galā patālāk no viņas.

      – Bet es negribu sēdēt otrā galda galā patālāk no viņas.

      Dinvidijas kundze noglāstīja viņa plaukstu. – Nu, nu, Vaildera kungs, nekas. Tas būs tikai uz vienu vakaru. Turklāt es arī tāpat redzu jūs katru pēcpusdienu tējas laikā.

      Viņš sarauca pieri. Runa nebija par to. Tējas dzeršana bija veids, kā neļaut viņam strādāt augu dienu bez apstājas, un viņai tā palīdzēja izjaukt pēcpusdienas monotono ritējumu. Tam nebija nekā kopīga ar vakariņām.

      Un tomēr, negribēdams sacelt skandālu, Rīvs pavadīja Dinvidijas kundzi līdz viņas vietai un atvilka krēslu. Džeinas jaunkundze ne tikai bija nosēdinājusi viņu pretī Oisteram, bet arī blakus Nitelsa kungam, augstprātīgam mūzikas skolotājam, kurš noniecināja visus citus, lai izceltos pats. Nabaga sievietei draudēja briesmīgas vakariņas.

      Uzmundrinoši saspiedis sievietes plecu, viņš steidza sameklēt savu galda karti. Uz tās nez kāpēc bija uzzīmētas tieši zīlītes. Viņš ienīda zīlītes. Tās sacēla neciešamu troksni un ne uz mirkli nerimās.

      Iekārtojies savā krēslā, Rīvs ieklāja klēpī servjeti un paraudzījās uz jauno izkārtojumu pie galda. Džeinas jaunkundze bija sasēdinājusi vīriešus līdzās meitenēm un iespiedusi Rīvu blakus savai istabas biedrenei, novietojot tieši pretī pansijas jaunlaulātos. “Es būšu spiests maltītes garumā paciest abu smieklīgo dūdošanu!”

      Holideja kungs, četrdesmit gadus vecs vīrs, kurš nesen bija apprecējis sešpadsmitgadīgu meiteni, nosēdināja sievu un viegli noglāstīja viņas delmu. Džeinas jaunkundze ieņēma vietu pašā vidū, lai varētu uzmanīt visus pie galda sēdošos. Viņa bija uzspraudusi savus melnos matus nevērīgajā manierē, kuru Čārlzs Gibsons bija padarījis slavenu, pateicoties saviem neskaitāmajiem zīmējumiem. Viņas brūnās acis un viegli uzplaukstošais smaids varēja hipnotizēt ikvienu citu, tikai ne Rīvu.

      – Kamēr laižam apkārt maizi, – viņa ierunājās, – būtu jauki, ja mēs ļautos nelielai spēlei.

      Rīvs palūkojās uz viņu. “Tas taču nav nopietni!”

      – Ikvienam zem šķīvja ir uz papīra uzrakstīts jautājums.

      Oistera kungs pasniedzās pēc sava šķīvja.

      – Pagaidiet, pagaidiet! – Džeinas jaunkundze pieskārās viņa rokai. – Neskatieties, kamēr nebūsiet uzzinājuši noteikumus. – Viņai kreisajā pusē sēdošais Holideja kungs pacēla augšup maizes groziņu bezvārdu žestā. Viņa viegli pamāja. – Jā, lūdzu. – Viņš uzlika uz meitenes šķīvja apaļmaizīti un tad pasniedza groziņu tālāk Oistera kungam. – Vakariņu laikā, – viņa turpināja, – mēs visi pēc kārtas lasīsim zem šķīvjiem novietotos jautājumus. Taču jūsu izlasītais jautājums domāts nevis jums, bet gan tam, kurš sēž jums pretī. Tādējādi jūs nevarēsiet blēdīties un noformulēt atbildi, kamēr neviens neskatīsies.

      Vairāki ap galdu sēdošie iesmējās. Rīvs mainīja pozu uz nepazīstamā krēsla ar nepazīstamajiem izciļņiem. Palūkojusies uz savu vīru, jauniņā Holidejas kundze sasita plaukstas. Vīrs veltīja viņai mīlestības pilnu smaidu un pakutināja zem zoda.

      – Vaildera kungs? – Džeinas jaunkundze pievērsās viņam.

      – Jūs varētu sākt, un tā mēs apietu apkārt galdam.

      Visu acis pievērsās Rīvam. Viņam sejā iesitās karstums. – Negribu izrādīt necieņu, Džeinas jaunkundze, bet…

      Ar acs kaktiņu viņš pamanīja, ka Holidejas kundzes vaibsti mainījās, paužot vilšanos. Rīvs satrūcies apjauta, ka viņa bija tā, kurai tiktu uzdots jautājums, jo jaunlaulātā sēdēja tieši viņam pretī.

      Smagi nopūties, viņš noslaucīja rokas servjetē un tad izņēma no šķīvja apakšas papīra lapiņu. Tā malas bija apzīmētas ar sīkām figūriņām. Divas atradās kamanās. Divas pikojās. Viens veidoja sniega eņģeli. Un apakšējā stūrī pāris slidoja uz aizsaluša dīķa.

      Zīmējumi bija vienkārši, taču apburoši. Gandrīz bērnišķīgi.

      – Vaildera kungs? – Džeinas jaunkundze mudināja.

      Rīvs nokremšļojās. – Jā. Labi. Tātad… – Viņš paraudzījās uz Holidejas kundzi. – Kāda ir jūsu iemīļotākā ziemas izklaide?

      Viņa viegli papleta muti. Lielās, zilās acis meklēja vīra skatienu. – Ak, vai. Ir tik daudz izvēles iespēju! Es īsti nezinu.

      Padomāsim… Jā, es izvēlēšos slidošanu.

      Džeinas jaunkundzes seja iemirdzējās. – Patiešām? Tā ir arī mana iemīļotākā. – Viņa paraudzījās uz pārējiem. – Vai vēl kādam patīk slidot?

      Nezinot, ko iesākt ar papīra gabalu, Rīvs to iebāza žaketes kabatā, tikai ar vienu ausi klausīdamies pārējo piekrītošajos izsaucienos. Lai arī viņš bija audzis Ņūdžersijā un tieši aiz viņa mājas atradās dīķis, viņš nekad nebija īsti slidojis – ne tāpēc, ka nebūtu to vēlējies, bet tāpēc, ka tas netika atļauts. Viņš mēdza stāvēt pie loga savā augšstāva guļamistabā un nolūkoties, kā visa pārējā