Tiffany zvaigznes. Diāna Džesta

jaunkundze klusi noteica, un bija skaidrs, ka viņa to saka no sirds. Rīvs redzēja, ka meitene patiesi nožēlo.

      Rīklē sakāpa emocijas, ko Rīvs jau sen bija apglabājis kopā ar savu māti. Vismaz viņš tā uzskatīja. Nepaļaudamies uz to, ka spēs izteikt kaut vārdu, viņš tikai pamāja un atkal pievērsās savam šķīvim. Tomēr pagāja ilgāks laiks, iekams viņš spēja norīt kaut kumosu no atlikušajām vakariņām.

      15

      Notupies pie Dinvidijas kundzes petrolejas sildītāja, Rīvs nocēla vāku, atstājot to karājamies eņģēs, un izņēma ārā rezervuāru. – Tas neprasīs ilgu laiku. Es to atkal iedarbināšu, un jūs tiksiet pie siltuma viens un divi.

      – Nekas, – viņa sacīja. – Varat nesteigties.

      Viņš īsti nespēja noslēpt smaidu. Dinvidijas kundze sēdēja savā polsterētajā krēslā, aplikusi ap pleciem pledu, pārklājusi pār kājām segu, aptinusi ap kaklu ziemas šalli un uzvilkusi cimdus, kas sargāja rokas. Viņš nespēja noticēt, ka sieviete nogriezusi pirkstgalus pavisam labam cimdu pārim, lai rokas būtu siltas, bet vienlaikus varētu šūt.

      Izņēmis no bikšu kabatas nazīti, Rīvs nokasīja sodrējus, kas bija sakrājušies degļa malā. Viņa pirksti bija stīvi no aukstuma, tāpēc pat visvienkāršākais darbs prasīja ilgāku laiku.

      – Ko jūs pašlaik darināt?

      – Te top galdauta mala. Uzmanīgi, nenotraipiet manu paklāju, dārgais!

      – Klausmeieres kundze man iedeva vecu palagu, ko salocīt un uzklāt jūsu paklājam. Tomēr es rīkošos uzmanīgi. – Viņš pārlaida skatienu apkārt telpai. Visi mazie galdiņi jau bija tikuši pie galdautiem, bet uz pārējām mēbelēm bija apaļas sedziņas.

      – Kur jūs liksiet savu jauno galdautu?

      – Tas domāts ēdamistabai.

      – Ēdamistabai? – Detaļa tvertnes pašā augšā nekustējās. Paslējies Rīvs satvēra to un spieda pulksteņa rādītājam pretējā virzienā, līdz tā beidzot padevās.

      – Jā, – Dindvidijas kundze atbildēja. – Džeinas jaunkundze apjautājās, vai man nebūšot iebildumu tādu uzšūt. Viņa uzskata, ka tas padarīs mūsu maltītes daudz omulīgākas un patīkamākas. Es viņai pilnīgi piekrītu.

      Rīvs sarauca pieri. Viņš nespēja iztēloties, ka pansijas saimniece varētu izdot kaut grasi par kaut ko tik nevajadzīgu kā audums galdautam. – No kurienes nāk materiāls?

      – Ak, tas ir vecs audums, kuru es biju noglabājusi zem gultas. Mēs sameklējām vēl vienu audumu manos krājumos, un no tā sanāks jaukas portjeras viesistabai.

      – Mēs?

      – Mēs ar Džeinas jaunkundzi. – Tad jūs šūsiet arī portjeras?

      – Nē, Holidejas kundze piekrita to izdarīt mums par prieku.

      – Ar jūsu audumu?

      – Jā. – Vecā atraitne iedūra adatu baltā auduma malā.

      Viņš noslaucīja rokas lupatā. – Un ko tad, ja jūs būtu gribējusi izmantot šo audumu kaut kam citam?

      – Es to negribēšu.

      – Varbūt ne tagad, bet vēlāk.

      Paraudzījusies uz viņu pāri briļļu malai, kundze sirsnīgi uzsmaidīja Rīvam un turpināja strādāt. – Nav nekādas vajadzības niknoties, jauno cilvēk. Es esmu priecīga par iespēju izmantot savu audumu labam mērķim.

      Tādi pavērsieni viņam vēl aizvien nepatika. Džeinas jaunkundze sāka pārņemt visu māju. “Galda kartes pie vakariņām. Jautājumi zem šķīvjiem. Viesistabas spēles vakaros. Un nu viņa patvaļīgi izrīkojusies ar Dinvidijas kundzes personiskajām mantām. Ja nu šis audums gadiem ilgi glabāts ģimenē? Ja nu atraitnei ir kādi slepeni plāni, kuru īstenošanu viņa vēl nav paguvusi uzsākt? Viņa to nemūžam neteiktu ne Džeinas jaunkundzei, ne kādam citam.”

      – Vai jums ir vazelīns? – Ar lielām pūlēm Rīvs savaldījās, lai runātu pieklājīgi. Viņš dusmojās nevis uz Dinvidijas kundzi, bet gan uz sasodīto Moderno sievieti, kas acīmredzot bija nospriedusi, ka gadījumā, ja nevar pārņemt pasauli, drīkst samierināties ar Klausmeieru pansijas pārņemšanu.

      Viņš sakoda zobus. “Tikai pār manu līķi!”

      – Tur, uz tualetes galdiņa. – Vecā dāma ar galvu pamāja uz lielu marmora tualetes galdiņu, kas bija apkrauts ar fotogrāfiju rāmīšiem, svecēm, burciņām un cepuru statīviem. – Tālākajā kreisajā stūrī.

      Rīvs nostājās pie tualetes galdiņa, juzdamies neērti par to, ka nāksies lasīt tik personisku mantu etiķetes, nerunājot nemaz par pieskaršanos tām.

      – Ak vai, te ir īsts ledus pagrabs! – Džeinas jaunkundze ienāca ar koka molbertu rokā un novietoja to pie durvīm. Viņas mati bija sacelti augšup parastajā mākslinieciskajā sakārtojumā, kam vajadzēja radīt nekārtības iespaidu. Svētdienas drēbes viņa bija nomainījusi pret vienkāršiem brūniem svārkiem un svītrainu blūzi.

      – Nāciet, mana dārgā! Nāciet tik iekšā! – Dinvidijas kundze uz brīdi pārtrauca darbu. – Vaildera kungs nomaina mana sildītāja degli. Nu jau vairs nebūs ilgi.

      – Labdien, Vaildera kungs! – Džeinas jaunkundze viņam plati uzsmaidīja, it kā viņai būtu visas tiesības te atrasties, lai gan visi zināja, ka svētdienu pēcpusdienas ir laiks, kad viņš padara Dinvidijas kundzes istabā visu to, ko viņu saimnieces vīrs nav papūlējies padarīt pats.

      Rīvs nejutās omulīgi citu cilvēku sabiedrībā. Daudz labāk viņam patika būt vienam. Tomēr Dinvidijas kundze nebija tāda kā citi. Viņa bija laipna veca dāma, kas gada laikā zaudējusi vīru un dēlu un kam vairs neviens nav palicis visā pasaulē. Rīvs pārāk labi zināja, kā tas ir.

      Taču galvenais bija tas, ka viņa allaž vispirms domāja par citiem un tikai pēc tam par sevi. Rīvs vēl nekad mūžā nebija redzējis nevienu tik nesavtīgu cilvēku. Tas nebija tēlots. Vispirms viņš pietiekoši ilgi kundzi vēroja un tikai tad atsaucās draudzības piedāvājumam.

      Tomēr tā pati īpašība, kas nozīmēja viņas lielāko plusu, bija arī viņas vājākais punkts. Viņa bija gatava atdot ikvienam jebko, nedomājot par savām vajadzībām, vēlmēm vai ērtībām. Un tas atkal atgādināja Rīvam par galdautu un portjerām. Nebija iespējams uzzināt, kam šis audums savulaik paredzēts, taču viens gan bija skaidrs – Dinvidijas kundze nebūtu lieki aizņēmusi vietu šajā mazajā istabā, lai to glabātu, ja tas viņai neko nenozīmētu.

      – Parādiet viņam, kur atrodas vazelīns, Džeinas jaunkundze. – Dinvidijas kundze ar pirkstu norādīja uz tualetes galdiņa kreiso pusi. – Tas ir tur, līdzās lakricas pūderim.

      Viņš aši pārlaida skatienu trauciņiem, pudelītēm un kastītēm tualetes galdiņa kreisajā pusē. “Es pats atradīšu. Man nav vajadzīga palīdzība no tādām kā viņa.”

      Džeinas jaunkundze nostājās viņam līdzās, pakavējās ne vairāk kā sekundi, pasniedzās un tad paņēma nelielu tūbiņu, uz kuras bija skaidri rakstīts “Vazelīns”. – Te būs.

      Rīvs to paķēra viņai no rokām. – Kam domāts molberts? Viņas seja iemirdzējās. – Es esmu nolēmusi uzgleznot ikviena mūsu ģimenes locekļa portretu un sākšu ar Dinvidijas kundzi.

      – Portretu? Tūlīt pat? Šodien?

      – Ak kungs, nē taču! – Džeinas jaunkundze iesmējās. – Tam vajadzēs daudz vairāk par vienu seansu. Šodien es tikai sagatavošu uzmetumu. Pēc tam katru svētdienu ap šo pašu laiku atgriezīšos, lai turpinātu.

      – Katru