Tiffany zvaigznes. Diāna Džesta

būt arī prezidents Klīvlends. Pārāk nesasniedzams tādiem kā es.

      Rīvs izņēma no jakas iekškabatas piezīmju grāmatiņu.

      – Ja viņš nebūtu nesasniedzams, ko jūs viņam pateiktu?

      – Tas ir, ja neskaita to, ka mēs gribam piecdesmit stundu darba nedēļu sešdesmit stundu vietā? Un ka gribam divdesmit dolārus griezējiem un astoņpadsmit stikliniekiem?

      Rīvs pamāja. – Arodbiedrība viņam to jau ir pateikusi.

      – Varbūt es gribētu redzēt, kā viņš pastrādātu, ja nāktos pārtikt tikai no maizes un alus, lai nomāktu izsalkumu. Kā viņš justos, ja vajadzētu noskatīties, kā sieva un mazie ar katru dienu kļūst aizvien kaulaināki. Varbūt viņš zina visu par to, kuras krāsas vislabāk izskatīsies vitrāžās, taču es zinu… un visi te sanākušie puiši zina… ka neviens nespēj pastrādāt ar tukšu vēderu.

      – Kā jūs sauc? – Rīvs apjautājās, kricelēdams savā piezīmju grāmatiņā.

      – Iztiksim bez vārdiem.

      – Labi. Tad pasakiet…

      Piepeši uzmanību piesaistīja sievietes balss. – Tikai pamēģiniet to mest, un jūs nožēlosiet!

      Viņa bija garāka par vairumu klātesošo vīriešu, vismaz sešas pēdas. Viņai bija plati pleci, stalta stāja un nikna sejas izteiksme. Pūlis pārsteigumā apklusa. Puika ar sniega piku pavilcinājās. Ar to pietika, lai sieviete ieietu pa durvīm neskarta.

      Durvis tikko bija aizvērušās, kad sniega pika aizlidoja līdz tām, izšķīda pret koka apmali, īsu brīdi noturējās uz tās un tad noslīdēja lejā.

      Vīrieši dusmās iekurnējās, solot atriebties tad, ja sieviete uzdrošināsies vēlreiz viņus izaicināt. Rīvs bija redzējis, kā protestētāji mētājas ar tomātiem, akmeņiem un vicina dūres. Viņš bija redzējis, kā situācija saasinās un darbā tiek laisti naži un pistoles. Tas, ka viņi apmierinājās tikai ar sniega pikām, liecināja par cieņu. Rīvs baidījās, ka nākamajā dienā viņi varētu nebūt tik piekāpīgi. Un, ja vīrieši ķertos pie skarbākām metodēm, neviens nevarēja būt drošs par sabiedrības reakciju.

      Tomēr viens bija skaidrs – lai arī Džeinas jaunkundze bija žagata un Modernā sieviete, Rīvs nevēlējās, lai viņai tiktu nodarīts pāri. “Varbūt vajadzētu šovakar aprunāties ar viņu, paskaidrot, ka jāatsakās no šīm blēņām un jāatgriežas mājās?”

      “TIFANIJA” MEITENE IZVĒLAS STIKLU³

      “Flosija paraudzījās uz sievieti aiz Driskolas kundzes. Viņa bija notupusies pie milzīgas vitrāžas un cilāja dažādus krāsaina stikla gabalus.”

      8

      Flosijas sirds drebēja kā korķis ūdenī. Pēc īsa brīža viņai tiks iedalīts veicamais darbs “Tifanija stikla un apdares uzņēmumā”. Viņa cerēja, ka tiks pie seju gleznošanas uz vitrāžas stikliem, jo portreti bija viņas specialitāte – it īpaši vējā plīvojoši sieviešu mati. Viņa lieliski prata uzgleznot Jaunavu Mariju ar plīvojošiem matiem, samarieti pie akas vai Esteri.

      Viņa sarauca pieri, cenzdamās atcerēties, vai kādreiz redzējusi plīvojošus matus logu vitrāžās, bet tad piespieda sevi atgriezties tagadnē. Nena bija minējusi kaut ko par sešām sievietēm viņu nodaļā, taču Flosija saskaitīja tikai piecas, un visas bija iegrimušas darbā.

      Pateicoties stikla sienai, telpā ieplūda gaisma. Līdzās vienam logam pret koka rāmi bija atbalstīts milzīgs balts audekls platas tapetes lielumā. Uz tā bija uzskicēts sarežģīts ģeometrisks ornaments. Jauna sieviete krāsoja skici ar akvareļu krāsām, atbalstījusi roku pret maiksti, lai neļautu tai nogurt. Bija skaidrs, ka darbs paredzēts topošai milzu izmēra vitrāžai.

      Meitenes, kuras Tifanija kungs bija izraudzījies Lietišķās mākslas skolā, sēdēja galda vienā pusē. Galds sastāvēja no lieliem dēļiem, kas bija uzlikti uz steķiem, un virsma bija tik liela, ka uz tās varētu mierīgi novietot divas ārdurvis.

      Galvgalī sēdošā Driskolas kundze pētīja Flosiju un viņas skolasbiedrenes tik cieši, it kā viņas būtu kukaiņi zem palielināmā stikla. Visas, izņemot Flosiju, bija ģērbušās sarža svārkos, vienkāršās blūzēs un bez cepurēm. Sakrustojusi rokas klēpī, viņa centās nesarauties.

      Driskolas kundze nokremšļojās. – Kā jūs jau zināt, Vispasaules izstāde Čikāgā tiek atklāta pēc pieciem mēnešiem, un Tifanija kungs gatavojas tajā izstādīt unikālu eksponātu, milzīgu, tūkstoš kvadrātpēdas lielu kapelu, kuras iekšpusi veido vienīgi stikla vitrāžas.

      Flosija paraudzījās uz sievieti aiz Driskolas kundzes. Viņa bija notupusies pie milzīgas vitrāžas un cilāja dažādus krāsaina stikla gabalus. Visa vitrāža bija pusotras reizes garāka par Flosiju, tomēr bija atbalstīta pret logu rindu gar sienu. Tas bija brīnums, ka stikls nesagāzās.

      – Bez svina stikla apstrādātājiem, – Driskolas kundze turpināja, atkal piesaistīdama Flosijas uzmanību, – Tifanija kunga projekts netiks īstenots laikā, un viņa sapnis nepiepildīsies. Un tāpēc tiksiet nodarbinātas jūs. – Viņas vaibsti atmaiga. – Viņš tic, ka mūsu dzimums ir piemērots šim uzdevumam. Mūsu pirksti ir veiklāki par vīriešu pirkstiem, mūsu acis ir jutīgākas pret krāsu niansēm, un mums piemīt Dieva dota skaistuma izjūta.

      Flosija centās saglabāt neitrālu sejas izteiksmi. Viņa vēl nekad mūžā nebija dzirdējusi, ka vīrietis atzītu kaut ko tādu. “Vai tie patiešām bija Tifanija kunga vārdi? Varbūt tā ir tikai Driskolas kundzes interpretācija par tēmu?”

      – Kapelas velvētās ģipša arkas, kolonnas ar mozaīkām, elektrificēto kroņlukturi, balto stikla altāri un kupolveidīgo kristāmtrauku jau ir izgatavojuši vīrieši.

      “Kas gan vēl te būtu darāms?” Flosija sarauca uzacis.

      – Taču ir palikušas vairākas vitrāžas, kas vēl nav pabeigtas. Un to, manas dārgās, uzņemsieties jūs. Jūs tās uztaisīsiet tikpat labi kā vīrieši, ja ne vēl labāk, un tādā termiņā, kas nodrošinās, ka Sieviešu stikla griešanas nodaļa nav pagaidu veidojums un pastāvēs vēl ilgus gadus.

      Flosija izslējās vēl taisnāka, jo bija gatava izaicinājumam un priecājās par iespēju ierādīt ārpusē stāvošajiem vīriešiem viņu īsto vietu – kad viņi būs atgriezušies darbā.

      9

      Pie Rīva durvīm apstājās neliela auguma vīrietis. Viņa mati bija pieglausti, seja gludi skūta. – Atvainojiet, vai jūs nezināt, kur ir Džeinas jaunkundzes istaba?

      – Baidos, ka viņas te nav.

      – Jā, to es zinu.

      Rīvs vilcinājās. Parasti apmeklētāji gaidīja viesistabā; pat tie, kas bija labi ģērbti un divreiz vecāki par viņu.

      Vīrietis norādīja ar īkšķi uz vestibila pusi. – Es pieklauvēju un pagaidīju, taču neviens nepienāca pie durvīm.

      – Nē, skaidrs, ka ne. – Rīvs nopūtās. – Vai varu jums palīdzēt?

      – Es tikai gribēju redzēt viņas istabu un pēc tam došos projām. Ja jūs man varētu pateikt, kur tā atrodas, es būtu ļoti pateicīgs.

      Novietojis pildspalvu tureklī, Rīvs uzmanīgi izvēlējās vārdus. – Vai jums ir kādas darīšanas ar šo dāmu?

      – Es esmu viņas tēvs.

      – Vai tiešām? – Rīvs piecēlās un pastiepa plaukstu. – Rīvs Vailders.

      – Bērts