Tiffany zvaigznes. Diāna Džesta

nevilšus uztriecās virsū vīriešiem, kas bija nostājušies līdzās. Viņa turējās pie ādas cilpas virs galvas. Neviens nepiedāvāja viņai apsēsties, neviens nepiedāvāja vairāk vietas.

      Tā bija ar visām tramvajā braucošajām sievietēm tajā stundā neatkarīgi no tā, vai viņas bija studentes vai strādājošas meitenes. Šis laiks bija paredzēts vīriešiem, kuri steidzās mājās pie sievām, kas pasniedza ēdienu, sameklēja čības un dzemdēja bērnus. “Labi, ka streikotāji nebija atradušies pie Tifanija fabrikas ēkas dienas beigās un mēs ar pārējām meitenēm bez traucēkļiem tikām līdz tramvaja pieturai.”

      Vīriešiem, kas brauca ar tramvaju pulksten piecos pēcpusdienā, nepatika viņu klātbūtne, un Flosijai radās maldīga sajūta, ka viņi visi ir piedalījušies kādā slepenā apspriedē un vienojušies sniegt studentēm un strādniecēm mācību – ja tu gatavojies ienākt vīriešu pasaulē, tad negaidi, ka pret tevi izturēsies citādi.

      Tomēr pret sievietēm izturējās citādi. Viņām nepiedienīgi pieskārās, izliekoties palīdzam iekāpt vagonā un izkāpt no tā. Viņas tika apgrābstītas – tā sauktie kniebēji izmantoja drūzmu – , un viņām ausī tika čukstēti vārdi, kādus neviens vīrietis nekad neatļautos izteikt parastos apstākļos.

      Flosija ciešāk satvēra čīkstošo cilpu. Lai kā censtos sarauties, viņa nespēja atturēt līdzās stāvošos vīriešus laiku pa laikam pieskarties viņai visai jutekliskā veidā. Visi izlikās, ka nekas nenotiek, taču labi apzinājās, kas notiek.

      Pūlēdamās novērst uzmanību, meitene mēģināja iztēloties, kas notiktu, ja viņa varētu izvēlēties stiklu, nevis tikai to salikt pa vietām. Viņa uzreiz saprata, ka tas ir vissvarīgākais solis visā vitrāžu gatavošanas procesā.

      Viņa neapšaubāmi būtu izvēlējusies citādus fragmentus Jaunavas Marijas matiem. Nenas izraudzītā fragmenta plūdums, blīvums un tekstūra bija lieliska – visi Tifanija kunga stikla fragmenti bija brīnišķīgi – , taču Flosija atklāja dažus citus, kas šķita vēl labāki. Viņa apsvēra, vai nevajadzētu tos parādīt Nenai, bet tad atcerējās, ka Nena tos redzējusi un atlikusi malā kā nederīgus.

      – Rietumu Piecdesmit septītā iela! – vadītājs iesaucās, pievilkdams grožus.

      Atvainodamās Flosija spraucās uz priekšu un gandrīz bija tikusi līdz durvīm, kad viņas mētelis aiz kaut kā aizķērās, bet pēcpusē kāds pamatīgi ieknieba. Viņa iespiedzās un apcirtās apkārt, satvēra mēteli un novicināja rokas sev aiz muguras.

      Flosija ieskatījās acīs ikvienam vīrietim savā tuvumā, un tie skatījās pretī. Viņa neslēpa savu aizkaitinājumu un riebumu. Par atbildi apkārtējie piedāvāja uzjautrinājuma pilnu vienaldzību.

      Savilkusi mēteli ciešāk, Flosija atteicās no palīdzības izkāpjot un tad steidzās pāri ielai. Spēcīgais vējš apvienojumā ar aukstumu lika degunam iesāpēties un ausīm iekņudēties. Ormaņi, rati un vagoni atstāja aiz sevis sniega putru. Kučieri kliedza uz zirgiem.

      Ar kniebējiem viņai bija iznākusi darīšana, atgriežoties mājās no Lietišķās mākslas skolas, un vajadzēja samierināties ar viņu klātbūtni tagad. Vienīgā iespēja, kā izvairīties no viņiem, bija iet mājup kājām, taču arī tā nebija realizējama iespēja. Ziemas dienas bija īsas, un sievietes, kuras staigāja apkārt pēc tumsas iestāšanās, varēja kļūt par uzbrukuma upuri.

      “Varbūt es varētu katru mēnesi ietaupīt mazliet naudas un pavasarī nopirkt divriteni.”

      11

      Piešķiebusi galvu uz sāniem, Flosija pētīja garo, robaino galdu, kas aizņēma Klausmeieru pansijas ēdamistabu visā tās garumā. No virtuves atplūda sautējuma un sodas maizes smaržas. Pēc divdesmit minūtēm atskanēs zvans uz vakariņām, un pansijas iemītnieki nokāps lejā. Iemītnieki, kuri gluži vienkārši apsēdās, paēda un tad atgriezās savās istabās.

      Un kāpēc gan ne, ja reiz uz galda nebija ne galdauta, ne ziedu, kas izgreznotu tā raupjo koka virsmu; ja dažādo krēslu sēdekļi bija iedubuši no pārmērīgas lietošanas un to nelīdzenās kājas lika tiem grīļoties; ja uz kamīna dzegas neatradās ne rotājumi, ne svečturi; ja uz baltajām, notraipītajām sienām nebija nekā, kas mierinātu garu vai iedvesmotu iztēli, un, pats ļaunākais, ja iemītniekiem netika piedāvāts temats sarunām.

      Nu, tam vajadzēja mainīties. Flosija izmisīgi ilgojās pēc vecākiem un savām mājām, ilgojās vairāk, nekā bija gatava atzīt. Tomēr viņa bija nodzīvojusi visu mūžu kā vienīgais bērns un tagad bija tikusi pie jaunas ģimenes, ļoti lielas ģimenes. Viņa negrasījās sēdēt, rokas klēpī salikusi, kamēr visi izlikās, ka nemaz nedzīvo vienā mājā.

      Pirmais punkts dienaskārtībā bija samainīties vietām. Vieni un tie paši cilvēki sēdēja vienā un tajā pašā vietā katru vakaru, nemaz nepūlēdamies uzrunāt blakussēdētājus.

      Tikai ne šovakar. Šovakar visiem vajadzēs iepazīties.

      Viņa parotaļājās ar galda kartēm savās rokās. Katru vakaru iepriekšējā nedēļā Flosija bija pavadījusi, zīmējot uz tām putniņus un tad uzvelkot katra vārdu. Tā bija vieglākā darba daļa. Grūtāk bija izlemt, kur katru nosēdināt.

      Atskanot vakariņu zvanam, Rīvs paraudzījās pulkstenī un iztrūkās, jo ieraudzīja, ka jau ir septiņi. Viņa atmaskojošais raksts tika drukāts avīzes pēdējās lapās, un to lasīja jo daudzas sievietes – un ikvienai bija savs viedoklis.

      Viņš novietoja spalvu tureklī un tad aizskrūvēja tintes trauciņu. Lai arī sievietēm nebija vēlēšanu tiesību, tas viņas neatturēja no izteikšanās. Viņas bija devušās uz avīzes redakciju ar viņa rakstu rokās un pieprasījušas atspēkojumu. Redakcija bija uzaicinājusi viņas iesniegt tādu, taču Rīvs justos pārsteigts, ja tas notiktu, un vienlaikus cerēja, ka tā būs. Strīds piesaistītu uzmanību viņa rakstiem, un, ja bija kāds temats, kas prasīja uzmanību, tā bija sieviešu kustība.

      Rīvs neko nebija teicis jaunajai iemītniecei par piketētājiem vai viņas atgriešanos mājās. Tā būtu lieka vārdu šķiešana, un Rīvam nebija ne mazākās vēlēšanās iesaistīties ar meiteni sarunā – it īpaši nepatīkamā.

      Piecēlies viņš paķēra no krēsla žaketi, uzvilka to un šķērsoja gaiteni, nonākdams pie Dinvidijas kundzes istabas.

      – Šķiet, es dzirdēju aicinājumu uz vakariņām, kundze. Vai dosimies turp?

      Vecā atraitne nolika adīkli un piecēlās kājās, un viņas sirmie mati Rīvam atgādināja stikla šķiedru. Kā parasti, viņa bija tos sakārtojusi vecmodīgā frizūrā, kas droši vien bijusi populāra viņas jaunībā. Rīvs nespēja iztēloties, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai apvītu visas šķipsnas apkārt galvai kā desiņu virteni.

      – Vai vēlaties, lai pasniedzu jums spieķi? – viņš apjautājās. Atraitne novēcināja roku noraidošā žestā. Viņas pelēkā kleita nevarēja lepoties ar lielajām, kuplajām piedurknēm, kādas valkāja vairums sieviešu; tās bija taisnas un vienkāršas. – Nē, nē. Es tikai atbalstīšos pret jūsu roku.

      Viņš viegli palocījās. – Tādā gadījumā man būs ļoti paveicies.

      – Ak, klusējiet jel! Nav nekādas jēgas šķiest savu daiļrunību manis dēļ. Labāk aiztaupiet to jaunajām dāmām, kuras to novērtēs. – Tomēr patika Dinvidijas kundzes balss tonī liecināja par pretējo.

      Rīvs vieglītēm satvēra vecās dāmas elkoni. – Jūs labi zināt, ka manas acis redz tikai jūs.

      – Nieki. – Sārta galvas āda bija saskatāma cauri pieglaustajiem sirmajiem matiem galvas labajā pusē. – Vai esat ievērojis mūsu jauno iemītnieci? Ar viņu gan jums varētu saderēt. Rīvs klusībā pasmaidīja