Karaļa lāsts. Filipa Gregorija

dienu saskatu Katrīnā drosmi, kas palīdzēja viņai ielūkoties man acīs un paust savu nožēlu par manām sāpēm. Viņa izmisīgi ilgojas pēc mājām, bet vēstules no mātes saņem reti. Katrīna ir kā bārene svešā zemē, un viņai jāmācās gan mūsu valoda, gan paražas.

      Pat mūsu ēdieni viņai ir nezināmi. Reizēm, kad mēs kopīgi izšujam, es cenšos viņu izklaidēt ar jautājumiem par mājām.

      Katrīna runā par Alhambru kā par dārgakmeni zaļā dārza ietvarā, novietotu Granadas pils dārgumu lādē. Viņa stāsta par strūklaku ledaino ūdeni, kas plūst pa caurulēm no augstajiem kalniem, un par sauli, kas kveldē zemi. Viņa runā par katru dienu valkātajiem zīda tērpiem un laiskajiem rītiem mazgātavā, ko sedz marmora plāksnes. Es klausos par viņas māti, kas troņa zālē spriež taisno tiesu un pārvalda zemi kā līdzvērtīga kopā ar vīru, un par abu apņēmību ieviest Dieva likumus visā Spānijā.

      – Mūsu valsts jums noteikti šķiet kā cita pasaule, – es ieminos, vērojot tumšo ziemas ainavu aiz loga. Kalnus sedz sniegs, un virs ielejas velkas mākoņi, bet pa loga rūtīm rībina lietus lāses.

      – Tā ir kā sapnis, – Katrīna klusi nosaka. – Kad viss ir citāds un nemitīgi gribas pamosties.

      Klusībā es piekrītu, jo zinu, kā ir ieraudzīt citu pasauli un nespēt atgriezties senajā dzīvē.

      – Ja nebūtu Art… Viņa Gaišības, – Katrīna nočukst un atkal pievēršas šuveklim, – ja nebūtu viņa, es justos ārkārtīgi nelaimīga.

      Es pieskaros meitenes plaukstai. – Paldies Dievam, ka princis jūs mīl, – es klusi saku. – Un ceru, ka mēs visi padarīsim jūs laimīgu.

      Viņa nekavējoties paceļ skatienu. – Viņš mani tiešām mīl, vai ne?

      – Neapšaubāmi. – Es smaidu. – Artūram ir mīlas pilna un dāsna sirds. Es ļoti priecājos, ka jūs abi esat satikušies. Reiz jūs būsiet cildeni valdnieki.

      Katrīnai staro acis – kā jebkurai jaunai sievietei, kas iemīlējusies.

      – Vai ir kādas pazīmes? – es klusi jautāju. – Par bērnu? Jūs zināt, kas liecina par bērna ieņemšanu, vai ne? Jūsu māte vai dueņa visu paskaidroja?

      – Jums nekas nav jāsaka; mana māte par to parūpējās, – meitene pašcieņas pilnā balsī atbild. – Es visu zinu. Un pagaidām nav nekādu pazīmju. Bet esmu pārliecināta, ka mums drīz būs bērns. Un es viņu nosaukšu par Mēriju.

      – Labāk lūdziet Dievam dēlu, – es atgādinu. – Un dodiet viņam Henrija vārdu.

      – Dēls būs Artūrs, bet vispirms meitene Mērija, – viņa pārliecināta paziņo. – Par godu Svētajai Dievmātei Marijai, kas atveda mani šurp un dāvāja jaunu, mīlošu vīru. Pēc tam Artūrs par godu tēvam un Anglijai, ko mēs celsim kopā.

      – Kāda būs jūsu valsts? – es jautāju.

      Katrīna ir nopietna; šī nav bērnišķīga rotaļa. – Nebūs sodu par sīkiem nodarījumiem, – viņa saka. – Taisnīgumu nedrīkst izmantot, lai piespiestu cilvēkus pakļauties.

      Es tik tikko jaušami pamāju. Karaļa tieksme sodīt savus augstmaņus, pat draugus, un iepīt viņus nepārvaramu parādu valgos pamazām saēd viņa galma padevību. Bet es nedrīkstu par to runāt ar karaļa mantinieku.

      – Un nekādu netaisnīgu arestu, – Katrīna pavisam klusi piebilst. – Ja nemaldos, jūsu radinieki šobrīd ir Londonas Tauerā.

      – Viljams de la Pols ir Tauerā, bet viņam nav izvirzīta apsūdzība, – es saku. – Cerams, ka viņam nav nekādas saistības ar aizbēgušo dumpinieku Edmundu. Es nezinu, kur viņš ir un ko dara.

      – Neviens nešaubās par jūsu uzticību! – Katrīna apliecina.

      – Es uzmanos, lai tas nenotiktu. Un ļoti reti runāju ar saviem radiniekiem.

      Ladlovas pils, Velsas robežapgabals, 1502. gada aprīlis

      Artūrs cenšas, mēs visi cenšamies uzlabot Katrīnai noskaņojumu, bet šī ziema pie Velsas robežu kalniem viņai ir ilga un auksta. Viņš apsola visu – sakņu dārzu, apelsīnus, no kā pagatavot ievārījumu, rožu eļļu matiem, dzīvas lilijas, kas uzziedēšot pat Anglijā. Mēs nemitīgi apliecinām, ka drīz sāksies siltais laiks un tad būs pat karsts, kaut gan ne tik tveicīgs kā Spānijā, mēs varēsim pastaigāties, netinoties šallēs un kažokādās, un reiz mitēsies arī lietus, un saule pacelsies spožās debesīs daudz agrāk, satumsīs vēlāk, un viņa dzirdēs lakstīgalu dziesmas.

      Mēs apzvēram, ka maijs būs saulains, un stāstām par maija svētku naivajām rotaļām. Viņa rītausmā atvērs logu un uzklausīs slavinājumus, visi izskatīgie jaunekļi atstās nolobītas stibas pie viņas durvīm, mēs viņu kronēsim par Maija karalieni un iemācīsim dejot ap izpušķoto stabu.

      Tomēr mūsu solījumi nepiepildās. Maijs ir citāds. Tas droši vien nekad nevarētu būt tāds, kādu mēs iztēlojām; bet vainīgs nebija sliktais laiks, ļaužu noskaņojums, pumpuri vai zivis ezerā. Lakstīgalas ieradās un pogoja, bet neviens neklausījās. Šādu nelaimi neviens nebija paredzējis.

      – Artūrs ir slims, – mans vīrs paziņo, aizmirsis visus prinča titulus, aizmirsis pieklauvēt. Viņš tikai ieskrien manā istabā, raižpilni savilcis seju. – Ātri, nāciet man līdzi!

      Es sēžu pie spoguļa, kamēr kalpone pin manus matus, bet pielecu kājās, izraujot bizi viņai no rokām. Jau pēc brīža esmu uzvilkusi rītakleitu un steigšus sienu jostu. – Kas noticis?

      – Viņš jūtoties noguris, un visur sāpot.

      Artūrs nekad nežēlojas par slimībām, nekad neaicina ārstu. Mēs abi skrienam uz viņa guļamistabu, un mans vīrs elsodams seko, kamēr es strauji kāpju augšā.

      – Vai jau pasaucāt ārstu? – es pār plecu jautāju.

      – Protams. Bet viņš kaut kur aizgājis. Kalpotājs viņu meklē. – Mans vīrs atbalstās pret sienu un piespiež plaukstu pie krūtīm. – Ilgi nebūs jāgaida.

      Mēs sasniedzam Artūra guļamistabas durvis. Es pieklauvēju un eju iekšā, negaidot atbildi. Zēns ir gultā, un viņa seju klāt sviedri. Viņš ir bāls kā rēgs.

      Ieraudzītais mani satriec, tomēr es cenšos to neizrādīt.

      – Manu zēn, – es sirsnīgā, rāmā balsī nosaku. – Vai nejūtaties labi?

      Viņš pagriež galvu. – Man ir karsti, – viņš atbild, un es pamanu sasprēgājušās lūpas. – Ļoti karsti. – Viņš pamāj saviem kalpotājiem. – Palīdziet. Es piecelšos un apsēdīšos pie uguns.

      Es atkāpjos un vēroju vīriešus. Tie atmet segas un palīdz princim izkāpt. Viņš kustoties saviebjas un smagnēji apsēžas, it kā būtu piekusis.

      – Lūdzu, pasauciet Viņas Gaišību princesi, – viņš saka.

      – Vēlos viņai pateikt, ka šodien nevarēšu piedalīties izjādē.

      – Es pati varu viņai pavēstīt…

      – Nē, es gribu viņu redzēt.

      Vairs neiebilstot, es dodos pie princeses, lai aicinātu viņu apciemot vīru. Katrīna lasa tekstu angļu valodā un rauc pieri. Viņa nekavējoties man seko, gaidpilni smaidīdama; viņas pavadone donja Elvira seko, veltījusi man skarbu skatienu, kurā jaušams jautājums. “Kas atkal noticis šajā aukstajā, lietainajā zemē? Kā angļi atkal kļūdījušies?”

      Tiklīdz princese ieiet Artūra guļamistabā, viņas smaids nozūd.

      – Vai esat saslimis,