Karaļa lāsts. Filipa Gregorija

kļūst neatliekama”? – es atkārtoju. – Kur jūs kaut ko tādu izlasījāt?

      – Viņš nemitīgi lasa, – Elizabete lepna paziņo. – Vienmēr mācās! Viņš lasa romances, teoloģiskus tekstus, lūgšanas un svēto dzīves aprakstus. Franču, latīņu un angļu valodā. Un viņš apgūst grieķu valodu.

      – Es esmu arī muzikāls, – Harijs atgādina.

      – Ļoti apdāvināts, – es smaidot piekrītu.

      – Un es jāju ar lieliem zirgiem, ne tikai ponijiem, un protu savaldīt arī vanagu. Man ir pašam savs vanags Rubīns.

      Mēs ar viņa māti apmaināmies smaidiem. – Jūs esat īsts princis, – es apstiprinu.

      – Man vajadzētu doties uz Ladlovu, – viņš ieminas. – Tur es mācītos pārvaldīt valsti.

      – Mēs labprāt jūs uzņemtu.

      Harijs mitējas skraidīt pa istabu un notupstas man pretī, piekļaujot plaukstas maniem vaigiem. – Es būšu labs princis, – viņš dedzīgi sola. – Patiešām! Vienalga, kādu darbu tēvs man atvēlēs. Vai man vajadzēs valdīt Īrijā vai vadīt floti. Jūs to nezināt, lēdija Mārgarita, jo neesat Tjūdore, bet piedzimt karaliskajā ģimenē… tas ir dievišķs aicinājums. Liktenis. Un, kad mana līgava ieradīsies Anglijā, es jāšu viņai pretī, bet maskēšos, un viņa mani ieraudzīs un jautās, kas ir šis izskatīgais zēns uz milzīgā zirga. Un es teikšu, ka tas esmu es! Un visi uzgavilēs!

      *

      – Nekas nenotika tā, kā iecerēts, – Artūrs sadrūmis paziņo mātei. Viņš ir ienācis pie karalienes, kamēr tā gatavojas vakariņām. Es turu rokās Elizabetes kroni un vēroju, kā cita dāma sukā viņas matus.

      – Kad ieradāmies, viņa jau bija gultā un atsūtīja vēsti, ka nevar mūs pieņemt. Tēvs negribēja atkāpties un apspriedās ar pārējiem augstmaņiem. Tie bija vienisprātis… – Artūrs noliec galvu, un mēs abas nojaušam viņa aizvainojumu. – Protams, kurš gan viņam nepiekristu? Mēs lietū aizjājām uz Dogmersfīldas pili un uzstājām, ka vēlamies princesi redzēt.

      Tēvs iegāja viņas istabā, abi strīdējās, pēc tam viņa iznāca, kaut gan šķita saniknota, un mēs vakariņojām.

      – Kāda viņa bija? – es jautāju.

      – Kā lai es to zinu? – Artūrs attrauc. – Viņa ar mani nerunāja. Es tikai sēdēju, un no manām samirkušajām drēbēm pilēja ūdens. Tēvs pavēlēja viņai dejot, un viņa kopā ar trim dāmām parādīja mums spāņu deju. No viņas galvassegas slīga biezs plīvurs, un es tik tikko saskatīju viņas seju. Princese mūs droši vien ienīst par tādu uzstājību. Viņa runāja latīniski, mēs kaut ko pateicām par laiku un ceļojumu. Viņu esot mocījusi jūras slimība.

      Es gandrīz iesmejos, redzot zēna sapīkumu. – Nezaudējiet drosmi, mans princi! – es pamudinu un aplieku roku viņam ap pleciem. – Šis ir tikai sākums. Viņa jūs iemīlēs, tiklīdz būs atguvusies no nelabuma un iemācījusies angļu valodu.

      Zēns piespiežas man, meklējot mierinājumu. – Vai jūs tiešām tā domājat? Viņa izskatījās ļoti dusmīga.

      – Noteikti. Un jūs izturēsieties pret viņu labi.

      – Manam tēvam viņa ļoti iepatikās, – zēns saka mātei, it kā brīdinādams.

      Elizabete sāji pasmaida. – Jūsu tēvs jūsmo par princesēm, – viņa atbild. – Nekas viņam nesagādā tādu baudu kā princese, kas nokļuvusi viņa varā.

      *

      Es rotaļājos ar princesi Mēriju karaliskajā bērnistabā, kad Harijs atgriežas no jāšanas stundas. Viņš nekavējoties tuvojas man, atgrūžot mazo māsu malā.

      – Uzmanīgāk! – es brīdinu. Meitene iespurdzas; viņa ir maza, bet spēcīga skaistule.

      – Kur ir Spānijas princese? – Harijs jautā. – Kāpēc viņas šeit nav?

      – Viņa vēl joprojām ir ceļā, – es paskaidroju un sniedzu Mērijai košu bumbiņu. Viņa to paņem un piesardzīgi mētā.

      – Princese Katrīna izpilda pienākumu parādīties mūsu valsts iedzīvotājiem. Pēc tam jūs izjāsiet viņai pretī un pavadīsiet viņu uz Londonu. Jūsu jaunais tērps un segli ir gatavi.

      – Es ceru, ka visu izdarīšu pareizi, – Harijs dedzīgi atzīstas. – Ceru, ka māte leposies.

      – Noteikti, – es apliecinu, apskāvusi zēnu. – Jūs lieliski jājat un izskatīsieties majestātiski, un jūsu māte vienmēr lepojas.

      Es jūtu, ka viņš iztaisno plecus. Viņš iztēlojas sevi, ģērbušos zeltītā kamzolī, augstu zirga mugurā. – Jā, – viņš apmierināts nosaka. – Es neesmu Velsas princis, tikai otrais dēls, bet viņa ar mani lepojas.

      – Un ar princesi Mēriju? – es ķircinot jautāju. – Skaistāko princesi pasaulē? Un ar jūsu vecāko māsu Mārgaritu?

      – Viņas ir meitenes, – Harijs nosaka, un viņa balsī ieskanas brāļa nevērīgais nicinājums. – Kuru gan viņas interesē?

      *

      Elizabete ienāk istabā un skarbi pavēl garderobes pārzinei aiziet. Es saprotu, ka sācies kaut kas ārkārtīgi slikts, jo karaliene nekad tik asi nerunā ar savām dāmām.

      – Kas noticis?

      – Edmunds. Mūsu radinieks Edmunds.

      Man saļogās ceļgali. Elizabete apsēdina mani uz soliņa un atrauj vaļā logu, lai istabā ieplūstu vēss gaiss. Edmunds ir Plantagenets, manas tēvamāsas dēls, Safolkas hercogs, karaļa draugs. Viņa brālis bija nodevējs, kurš veda dumpiniekus cīņā pret karali un gāja bojā, bet Edmunds de la Pols vienmēr bijis kvēli uzticīgs Tjūdoram. Viņš ir galma dārgakmens, turnīra bruņinieku vadonis, izskatīgs, drosmīgs, gudrs Plantagenetu hercogs, ielīksmojošs apliecinājums tam, ka Jorki un Tjūdori sadzīvo līdzās kā mīloša karaliskā ģimene. Viņš ir Plantagenets, kurš kalpo Tjūdoram; uz otru pusi apmests kažoks; karogs, kas plīvo pretējā virzienā; jauna sarkani balta roze; jauns ceļa rādītājs mums visiem.

      – Aizturēts? – es čukstus paužu savas bailes.

      – Aizbēdzis, – Elizabete atbild.

      – Uz kurieni? – es jautāju, šausmu pārņemta. – Ak Dievs, kur viņš ir?

      – Aizbēdzis pie Svētās Romas imperatora Maksimiliāna, lai pulcētu armiju cīņai pret karali. – Viņa aizrijas, it kā vārdi iespriestos kaklā, tomēr ir spiesta jautāt: – Mārgarita, vai tu neko nezināji?

      Es papurinu galvu, satveru viņas roku, ielūkojos viņai acīs.

      – Apzvēri, – viņa pieprasa. – Apzvēri!

      – Man nebija ne jausmas! Viņš ar mani nerunāja.

      Mēs abas klusējam, domājot par Edmunda draugiem: Viljamu Kortniju, Tomasu Greju, Viljamu de la Polu, Džordžu Nevilu, Henriju Bourčjeru. Tie visi ir mūsu radinieki, un mūs saista ciešas asiņu un laulību saites. Plantageneti ir plaša ģimene, pilna godkāriem zēniem, kareivīgiem vīriem un auglīgām sievietēm. Un mums pretī stājas tikai četri Tjūdori: viena veca sieviete, viņas pārbiedētais dēls un abi mantinieki – Artūrs un Harijs.

      – Kas tagad notiks? – es jautāju un piecēlusies aiztaisu logu. – Es jau jūtos labāk.

      Elizabete sniedz man rokas, un mēs brīdi apskaujamies tāpat kā pirms daudziem gadiem, kad izmisušas gaidījām vēsti no Bosvortas.

      – Viņš