Karaļa lāsts. Filipa Gregorija

Gaišība, viņa tēvs meklēs labāku līgavu, citu princesi. Un jūsu vecāki savukārt meklēs otru vīru jums.

      – Tātad mēs atrisināsim abus sarežģījumus ar vienu atbildi. Turklāt šādi karalim nevajadzēs maksāt manu atraitnes daļu. Viņam tas patiks. Un viņš saņems manu atlikušo pūru, kā arī saglabās savienību ar Spāniju, ko alka tik kvēli, ka pat… – Meitene apklust.

      – Tik kvēli, ka nogalināja manu brāli, – es tik tikko dzirdami pabeidzu viņas teikumu. – Jā, es zinu. Bet jūs vairs neesat Spānijas infanta. Viss ir mainījies. Jūs esat mainījusies.

      Katrīna pietvīkst. – Nē. Es parūpēšos, lai viss būtu tāpat kā iepriekš. Pateikšu, ka vēl esmu jaunava un laulība nebija piepildīta.

      Es spēji ievelku elpu. – Jūsu Gaišība, neviens neticēs…

      – Bet neviens arī nejautās! – viņa paziņo. – Kurš uzdrošinātos apšaubīt manus vārdus? Un jūs mani atbalstīsiet, vai ne, Mārgarita? Jo es tā rīkojos Artūra dēļ un jūs viņu mīlējāt tāpat kā es. Ja jūs nenoliegsiet manus vārdus, neviens neiebildīs. Visi gribēs ticēt, ka es drīkstu apprecēties ar Hariju, un neviens neizprašņās manus kalpotājus. Neviena no manām dāmām neatbildētu uz angļu spiegu jautājumiem. Ja jūs klusēsiet, viss būs labi.

      Šī spējā pāreja no izmisuma uz sazvērestību ir tik krasa, ka es izbijusies lūkojos uz princesi. Viņas sejā ir lasāma tikai apņēmība, un viņa ir sasprindzinājusi žokli.

      – Tā rīkoties nevar.

      – Man tas jādara, – viņa drūmi nosaka. – Es apsolīju.

      – Jūsu Gaišība, Harijs ir bērns…

      – Vai jums šķiet, ka es to neapzinos? Tieši tāpēc Artūrs bija tik pārliecināts. Hariju nepieciešams mācīt. Es viņam došu padomus. Šobrīd viņš ir iedomīgs, izlutināts zēns, bet es viņu pārvērtīšu par karali.

      Jau grasīdamās iebilst, es piepeši saskatu Katrīnā topošo karalieni. Viņa būs varena. Šī meitene kopš trīs gadu vecuma gatavota Anglijas valdnieces lomai, un izskatās, ka piepildīs savu likteni.

      – Nezinu, kā būtu pareizi, – es nedroši bilstu. – Jūsu vietā es…

      Katrīna smaidīdama papurina galvu. – Lēdija Mārgarita, jūs manā vietā atgrieztos Spānijā un cerētu uz klusu, drošu dzīvi, jo esat iemācījusies vairīties no troņa. Jūs augāt bailēs no jebkura karaļa. Bet mana bērnība bija citāda. Man nav izvēles. Jau šūpulī mani dēvēja par Velsas princesi! Es nevaru mainīt savu vārdu un bēguļot no likteņa. Man jāpilda solījums, ko devu Artūram. Palīdziet man!

      – Puse galminieku redzēja, kā jūs abus gulda kopā kāzu naktī.

      – Ja vajadzēs, es paziņošu, ka viņš nespēja pildīt pienākumu.

      Es spēji ievelku elpu. – Katrīna! Vai tiešām jūs viņu apkaunotu?

      – Tas nav apkaunojums, – viņa kaismīgi iebilst. – Jākaunas tiem, kas man uzdotu šādu jautājumu. Es zinu, ko mēs viens otram nozīmējām. Bet nevienam citam tas nav jāzina.

      Neviens pat nenojautīs.

      – Jūsu dueņa…

      – Viņa klusēs. Donja Elvira nevēlas atgriezties Spānijā ar bojātu preci un izšķiestu pūru. – Katrīna bezbailīgi smaida, it kā viss būtu pavisam vienkārši. – Un es dāvāšu Harijam dēlu, – viņa sola. – Un meiteni Mēriju. Gluži kā iecerēts. Vai audzināsiet manus bērnus, lēdija Mārgarita? Vai negribat aprūpēt bērnus, ko man novēlēja Artūrs?

      – Jā, – es negribīgi piekrītu. – Jā. Es gribu audzināt bērnus, ko viņam solījāt. Un es nekad nerunāšu par jums abiem. Es galu galā neko nezināju, nebiju klāt jūsu kāzu naktī un nenodošu jūs, ja patiesi esat apņēmusies spert šo soli. Man nebūs nekāda viedokļa.

      Katrīna atvieglota noliec galvu. – Es tā rīkojos viņa dēļ. Tikai tāpēc, ka mīlu viņu. Ne jau savas godkāres vai manu vecāku iegribu vadīta. Artūrs man to lūdza, un es pildīšu solījumu.

      – Es jums palīdzēšu. Viņa dēļ, – es apņemos.

      Stourtonas pils, Stefordšīra, 1502. gada rudens

      Tomēr manas iespējas palīdzēt ir ierobežotas. Es vairs neesmu Velsas prinča aizbildņa sieva, jo princim vairs nav ne galma, ne savas saimniecības. Harijs ir pārāk nozīmīgs, lai viņu kaut kur sūtītu. Kamēr karalienes klēpī aug bērns, ko visi uzskata par zēnu, vienīgais dzīvais mantinieks tiek audzināts Eltemas pilī pie Griničas kopā ar savām māsām Mārgaritu un Mēriju. Kaut gan viņš ir spēcīgs, veselīgs puisis, jau pietiekami pieaudzis, lai pildītu troņmantnieka pienākumus, vadītu savu padomi un mācītos lēmumu pieņemšanu, karaļa māte uzstāj, ka viņam jādzīvo noslēgtībā tāpat kā meitenēm. Harijs ir izlutinātais, dievinātais bērnistabas valdnieks.

      Harijam ir labākie skolotāji, prasmīgākie muzikanti un izcilākie zirgu pazinēji, kas iemācīs viņam visas prinča mākslas. Karaliene cenšas dēlam atgādināt, ka valdnieks nevar visu darīt pēc sava prāta, bet zēna vecmāmiņa paziņo, ka viņu nedrīkst pakļaut nekādām briesmām.

      Princim ir aizliegts tuvoties slimniekiem, viņa istabas ir ļoti tīras, un blakus vienmēr ir kāds ārsts. Viņam nepieciešami labi zirgi, bet tos vispirms iejāj zirgu pārzinis. Harijs drīkst airēt laivu, bet tikai tad, ja nelīst. Viņš spēlē tenisu, vienmēr uzvarēdams, dzied un rada mūziku, bet viņam aizliegts sakarst, pārāk satraukties vai piepūlēties. Neviens viņam nemāca valdīt, pat pār sevi ne. Izlutinātais zēns ir kļuvis par Tjūdoru vienīgo ceļu nākotnē. Zaudējot Hariju, viņi zaudētu visu, kā dēļ karojuši, kaluši sazvērestības un pūlējušies. Ja nebūs mantinieka, nebūs arī Tjūdoru dinastijas, tāpēc viņi ievīsta Hariju sermuļādās un pasniedz ēdienu uz zelta šķīvjiem.

      Katrs Harija spertais solis atgādina, ka viņš ir vienīgais Tjūdoru zēns. Viņu ir pavisam maz – tikai karaliene, kas gatavojas dzemdībām, plaušu slimības mocītais karalis, viņa vecā māte, divas meitenes un viens dēls. Tjūdoru ir maz.

      Un neviens nepiemin, ka mūsu, Jorku dzimtas Plantagenetu, ir daudz. Mūs dēvē par dēmona atvasēm, un mēs patiesi vairojamies kā elles nešķīsteņi. Mums ir daudz mantinieku, to vidū Edmunds, kurš pulcē atbalstītājus imperatora Maksimilāna galmā, viņa brālis Ričards un neskaitāmi brālēni. Plantageneti aizguvuši savu vārdu no auga Planta genista jeb irbulenes, kas allaž ir ziedos, aug pat akmeņainākajā zemē, nav izravējams un arī pēc nodedzināšanas nākamajā pavasarī zaļo atkal un laistās dzeltens kā zelts, kaut gan ielaidis saknes melnākajās oglēs.

      Kad nocērt galvu kādam no Plantagenetiem, nekavējoties uzzied cits. Mūsu ciltstēvs ir Anžū Fulks, ūdens dievietes vīrs. Mums vienmēr ir ducis mantinieku. Bet, ja Tjūdori zaudēs Hariju, viņiem būs tikai bērns, ko Elizabete nēsā zem sirds un kas atņem viņas sejai krāsu un katru rītu izraisa nelabumu.

      Tā kā Harijs ir tik nozīmīgs, viņam ir jāprecas, un Tjūdori pakļaujas Spānijas zelta vilinājumam. Pakļāvīgā, izpalīdzīgā Katrīna jau gaida ziņu savā Londonas pilī. Tjūdori apsola viņai Harija roku, un viņa ir uzvarējusi. Es skaļi smejos, kad mans vīrs atgriežas no Londonas un pavēsta man jaunumus, un viņš izbrīnīts vaicā, kāpēc es tā uzjautrinos.

      – Atkārtojiet! – es lūdzu.

      – Princis Harijs ir saderinājies ar Velsas princesi atraitni, – viņš saka. – Bet es nesaprotu, kāpēc tas ir smieklīgi.

      – Tāpēc, ka viņa bija apņēmusies to panākt, un