Karaļa lāsts. Filipa Gregorija

slimību Velsas princim un viņa sievai.

      – Lai Dievs mūs sargā! – pārzinis nosaka.

      – Āmen, – aukle piebalso un lūdz Dievu par prinča veselību, vienlaikus skarot mana dēla pieskārtušo seju, it kā Tjūdori vienmēr būtu svarīgāki par visiem.

      Stourtonas pils, Stefordšīra, 1502. gada pavasaris

      Es pavadu pie bērniem vairāk nekā divus mēnešus, un viņi pamazām atlabst. Ursula izveseļojas pēdējā, bet vēl joprojām ātri nogurst un ir drūma, un bieži slēpj acis no gaismas. Slimo arī vairāki cilvēki ciematā, un viens bērns nomirst. Mēs nesvinam Ziemassvētkus, un es aizliedzu ciemata ļaudīm nākt uz pili, lai saņemtu Zvaigznes dienas priekšvakara dāvanas. Viņi žēlojas, ka esmu atteikusies dot ēdienu, vīnu un nelielas veltes, bet es baidos no slimības, ko viņi varētu ienest pilī.

      Neviens nezina, kas izraisījis slimību, vai tā pazudusi uz visiem laikiem vai arī atgriezīsies līdz ar vasaras tveici. Mēs esam bezpalīdzīgi kā mazi kaķēni un varam tikai cerēt, ka sliktākais jau ir aiz muguras. Kad beidzot atlabis pēdējais slimnieks un ciemata bērni atkal strādā, mans atvieglojums ir tik skaidrs, ka es apmaksāju misi ciemata baznīcā, lai pateiktos Dievam, ka esam saudzēti.

      Tikai tad, kad esmu par to pārliecinājusies, es piekrītu pamest bērnus un atgriezties Ladlovā.

      Bērni nostājas pie parādes durvīm un atvadās. Aukle ir pacēlusi mazo Redžinaldu rokās. Viņš smaida, māj ar tuklām rociņām un sauc: – Mamma, mamma!

      Ursula ir pacēlusi plaukstas pie acīm, sargājot tās no rīta saules. – Izslejies taisna, – es viņai pavēlu, uzkāpjot zirgam mugurā. – Nolaid rokas un nerauc pieri. Uzvedieties labi, bērni, un es drīz jūs atkal apciemošu.

      – Kad? – Henrijs jautā.

      – Vasarā, – es atbildu, tomēr neesmu pārliecināta. Ja princis Artūrs kopā ar savu sievu dosies ceļojumā līdz ar karalisko galmu, es varēšu pavadīt Stourtonā visu vasaru. Bet, kamēr viņi ir Ladlovā mana vīra gādībā, arī man tur jāpaliek. Es neesmu tikai savu bērnu māte; ir citi pienākumi, un man tie jāpilda nevainojami, lai es varētu paslēpt savu Baltās rozes pagātni.

      Es nosūtu bērniem gaisa skūpstu, bet domās jau esmu ceļā uz Ladlovu, kur pirmo reizi sastapšu nākamo Anglijas karalieni, Aragonas Katrīnu.

      Ladlovas pils, 1502. gada marts

      Vīrs mani sagaida savā istabā. Viņš strādā kopā ar diviem rakstvežiem, un lielo galdu klāj dažādi dokumenti. Kad es ieeju, viņš aizsūta rakstvežus prom, atgrūž krēslu un noskūpsta mani uz abiem vaigiem. – Jūs esat ieradusies agri.

      – Ceļš bija labs.

      – Vai Stourtonā viss ir kārtībā?

      – Jā, bērni beidzot izveseļojušies.

      – Lieliski, lieliski. Es saņēmu jūsu vēstuli. – Viņš šķiet atvieglots, jo vēlas veselīgus dēlus un mantiniekus, kā jau jebkurš vīrietis. Mūsu trim zēniem ir uzdevums kalpot Tjūdoriem un veicināt dzimtas izaugsmi. – Vai esat jau paēdusi?

      – Nē, es vakariņošu kopā ar jums. Vai man aiziet pie princeses?

      – Tiklīdz būsiet gatava. Princis pats vēlas jūs pie viņas aizvest, – mans vīrs nosaka un apsēžas. Viņš smaida, domājot par Artūru jauna vīra lomā.

      – Labi, – es sāji nosaku. Artūrs acīmredzot nospriedis, ka iepazīstināšana ar meiteni, kuras vecāki pieprasīja mana brāļa nāvi, ir darbs, kam nepieciešama smalkjūtība. Un es zinu, ka manam vīram tas pat neienāktu prātā.

      *

      Izdabājot Artūra vēlmēm, es iepazīstos ar princesi bez liekām ceremonijām audienču kambarī. Krāsnī deg silta uguns, un pie sienām pielikti koši gobelēni. Šī nav krāšņā Alhambras pils, bet nav arī nabadzīga un apkaunojoša. Es pieeju pie spoguļa un sakārtoju galvassegu, vērojot savas tumšās acis, gaišo, tīro ādu un pievilcīgo, rozes pumpuram līdzīgo muti. Tikai garais Plantagenetu deguns man sagādā vilšanos. Nolēmusi neļauties paštīksmei, es novēršos no spoguļa un gaidu princesi pie krāsns.

      Pēc brīža Artūrs pieklauvē pie durvīm, un es pamāju savai galma dāmai. Tā atver durvis un iziet ārā, ielaidusi Artūru, kurš paklanās un noskūpsta mani uz abiem vaigiem.

      – Vai jūsu bērni ir atveseļojušies? – viņš jautā.

      – Jā, lai slavēts Dievs! – es atbildu.

      Viņš ātri pārmet krustu. – Āmen. Un jūs nesaslimāt?

      – Pārsteidzoši, bet šoreiz saslima pavisam nedaudzi, – es saku. – Mums paveicās. Nomira tikai divi. Mazajam vispār nebija nekādu pazīmju. Dievs patiesi ir žēlsirdīgs.

      Artūrs pamāj. – Vai drīkstu atvest pie jums Velsas princesi?

      Es pasmaidu, dzirdot, cik rūpīgi viņš izrunā savas sievas titulu. – Kā jums patīk laulāta vīra dzīve, Jūsu Gaišība?

      Viņš strauji pietvīkst, tādējādi apliecinot, ka meitene viņam ļoti patīk, bet ir kauns atzīties. – Normāli, – viņš klusi atbild.

      – Vai jums kopā ir labi, Artūr?

      Sārtums viņa vaigos kļūst vēl košāks. – Viņa ir… – Princis apklust. Acīmredzot viņam pietrūkst vārdu.

      – Skaista? – es ierosinu.

      – Jā! Un…

      – Tīkama?

      – Protams! Un…

      – Valdzinoša?

      – Viņai piemīt tāds… – Artūrs iesāk un atkal apklust.

      – Es labprāt viņu satiktu. Ir skaidrs, ka vārdiem viņu nevar aprakstīt.

      – Kundze, jūs par mani smejaties, bet gan sapratīsiet…

      Viņš iziet ārā, lai atvestu savu sievu. Es tikai tobrīd apjaušu, ka esam likuši viņai gaidīt, un prātoju, vai meitene ir apvainojusies. Viņa taču audzināta kā Spānijas infanta un gatavota ārkārtīgi spožai dzīvei.

      Smagās koka durvis atveras, es pieceļos kājās, un Artūrs ieved princesi istabā. Viņš paklanās, iziet ārā un aizver durvis. Mēs ar Velsas princesi esam vienas.

      Meitene ir tik maza un trausla, ka līdzinās princeses portretam loga vitrāžā, nevis īstai būtnei. Bronzas krāsas mati pieticīgi paslēpti zem smagas galvassegas, šmaugo vidukli iežņaudz ņieburs, un abpus sejai slīgst dārgas mežģīnes. Viņa nolaižas reveransā, slēpjot acis un seju. Es satveru viņas roku, meitene atliec galvu, un es ieraugu viņas koši zilās acis un kautro, pievilcīgo smaidu.

      Viņa nobālējusi klausās, kamēr es latīniski sveicu viņu pilī un atvainojos par vēlo ierašanos. Es redzu, ka viņa ar skatienu meklē Artūru, iekož apakšlūpā un beidzot runā. Viņa uzreiz pievēršas vienīgajam, ko es labprātāk nedzirdētu nekad, it īpaši no viņas mutes.

      – Mani pārņēma nožēla, dzirdot par jūsu dēla nāvi, – viņa paziņo. – Patiesa nožēla.

      Es esmu pārsteigta, ka princese uzdrošinās par to ieminēties, turklāt tik atklāti un līdzjūtīgi.

      – Tas bija liels zaudējums, – es rāmi nosaku. – Bet tāda ir šī pasaule.

      – Baidos, ka mana ierašanās…

      Ir neiespējami klausīties tādu atvainošanos par slepkavību, kas notika viņas dēļ, un es pārtraucu meiteni. Nabadzītes skatienā pavīd jautājums, kā viņa varētu mani mierināt. Šķiet, viņa tūlīt metīsies