Kalnu prinča līgava. Edgars Auziņš

klīda starp tumšām un kailām lapeglēm, taču tā nebija pirmā reize, kad devos uz Orgenu – nelielu kalnos paslēptu ciematu, kur mājīgā īpašumā apmetās mana ragana Leisa Martic. Skaista, mierīga un neticami omulīga dāma. Reiz galvaspilsētā viņa piegāja pie manis pieņemšanā pēc Kāzām, viņa satvēra manu roku, pieskārās manas plaukstas turmalīnam un mierīgi teica:

      "Zini, princi Oldrih, šķiet, ka tev vajag mazliet siltuma," viņa uztvēra manu skatienu, viltīgi un reizē skumji pasmaidīja un piebilda, "bet tomēr man tas nešķiet." Nāciet ciemos uz Orgenu, manī ir labi kamīni.

      Es uzreiz neizmantoju uzaicinājumu. Tikai pēc obligātās pavasara svinēšanas ar princesi. Es jutos slikts. Leisa pēc tam, kad viņas kalpi mani ielaida, nebija pārsteigta, viņa nosēdināja mani pie kamīna, novilka zābakus, atnesa man vīnu un vienkārši apsēdās blakus.

      "Vai jūs neko nejautāsit, lēdija Martika?"

      – Vai tas ir vajadzīgs, princi? – sieviete apsēdās tuvāk. Kamīna uguns atspīdēja no viņas dzintara krāsām, gandrīz kaķim līdzīgām acīm, liekot sarkaniem spīdumiem izplūst viņas gaiši brūnajos matos. Viņas āda šajā gaismā šķita daudz siltāka nekā… Nē, viņas rokas tiešām bija karstas. Un lūpas.

      – Atpūties, princi… Lai gan nē, neatslābsti. Kur vajag, tu esi no akmens,” viņa rotaļīgi čukstēja, novilkdama manas bikses. – Kalnrūpniecības meistars…

      "Izlaidīsim jokus par virsotnēm un alām," es nomurmināju, un sieviete iesmējās, it kā šī nebūtu pirmā reize, kad viņa mani savaldzina. It kā šī nebūtu pirmā reize, kad mēs ar viņu gulējām. Un es jutos mierīgi ar viņu.

      Pirms tam gadījās, ka galvaspilsētā uz vienu nakti atradu meitenes. Bet tas bija… nekādā gadījumā. Ar Leisu tiešām izrādījās omulīgi. Viņa necentās dabūt no manis mīlestību; viņai pietika ar manu saziņu un kaislību. Es vismaz mazliet atdzīvojos pēc visiem šiem kāzu rituāliem.

      Un tagad mans līcis, kā parasti, apstājās pie neliela divstāvu muižas, kas celta no milzīgas lapegles apaļkokiem. Līgavainis iedeva manam zirgam ābolu un paņēma viņu zem bridēm, un kāds puisis no pagalma veda mani līdz durvīm.

      – Tu savās kāzās sastingi, princi?

      Es pamāju, nometu apmetni un apskāvu raganu. Viņa piespieda man krūtis, ar pirkstiem novilka gar manu zodu un pieskārās viņas lūpām. Un tad viņa pēkšņi sarauca pieri un satvēra manu roku.

      –Kas tas ir, Oldrih?

      Turmalīns uz manas plaukstas ātri kļuva no rozā uz baltu.

      * * *

      Vairāku gadu saziņas laikā es nekad neizskaidroju Leisai savu stāstu ar Amāliju. Lai gan man šķiet, ka viņa kaut ko saprata. Daļēji no baumām, daļēji no spējas redzēt mazliet vairāk nekā citi cilvēki.

      Parasti Leisa nejautāja sīkāk, liekot saprast, ka viņai tas nav svarīgi. Nu jā, man ir rituāls Kāzas. To, ka Amālija katru gadu ir savādāka, cilvēkiem ir grūti saprast, jo princese izskatās vienādi. Un es neļāvu sev iet pie raganas pēdējās aukstajās dienās pirms kāzām, kad nākamā līgava izgaisa un turmalīns kļuva balts un pēc tam pilnībā sabruka.

      – Atvainojiet, man steidzami jāatgriežas pilī.

      Tas nozīmē, ka ar Amāliju kaut kas tiešām nav kārtībā. Tomēr mums vispirms bija jādodas pie meistara Matei! Ragana neapmierināta savilka lūpas, vērodama, kā es paceļu apmetni.

      "Viņa tik un tā nomirs, princi," sieviete sacīja, "es neesmu tik spēcīga pareģošanā, bet es to uztveru jūtīgi." Tava princese mirst.

      "Es to zinu," viņš teica viņai no durvīm, "tiekamies vēlāk."

      – Kā Jūs zinat. Vienkārši labāk brauciet pa zemāko ceļu, princi. Ne caur mežu.

      Viņš viņai neatbildēja, Leisa paraustīja plecus un paskatījās ārā pa durvīm.

      – Princim zirgs!

      Kalpi tūdaļ metās klāt, un tagad līgavainis veda manu līci. Mājas kundze vēroja, kā es iekāpju seglos.

      – Protams, es gribu, lai tu paliktu, princi. Turklāt, ticiet man, uztraukumam nav pamata. Bet, ja jūs sakāt, ka tas ir nepieciešams, tad tas ir nepieciešams. Aiziet.

      Nav iemesla uztraukties?!

      "Paldies," es teicu pārāk auksti un metos prom. Sniegs lidoja no zem līča nagiem.

      Ceļš cauri mežam ir pazīstama lieta, pat pēc agrā ziemas vakara kalnos. Pretvējš dažkārt norāva viņam apmetņa kapuci un sabļāva matus. Ik pa laikam paskatījos uz savu roku. Akmens palika balts. Kāds lāsts šogad? Iegrimis savās domās, man tik tikko bija laiks apstāties. Nelielā gravā, kas uz pāris stundām bija pilnīgi brīva, nolaidās krasts, ko iztraucēja kāds augšā. Ceļa nebija, bija tikai akmeņi. Un, spriežot pēc nosēdošajiem putekļiem, kas sajaukti ar sniegu, tas notika pavisam nesen. Jūs nevarat iet tur, kur vedat savu zirgu, un jūs pats ritēsit lejā ar mazu akmeņu straumi. Es atcerējos Leisu un viņas vārdus.

      "Sasodīts," es nomurmināju. "Šš, nomierinies, draugs," viņš nomierināja zirgu un nokāpa no zirga.

      Tas apturētu parastu cilvēku. Es pieskāros ar roku slīdnim. Jā, tas notika pavisam nesen, stirnas uzskrēja augstāk mežā un iztraucēja krastu. Viņiem izdevās aizbēgt pāri lieliem laukakmeņiem, bet kustīgs mazu un lielu akmeņu vilnis sakustējās un pārklāja gravu. Kalnu akmeņi nevēlējās bloķēt manu ceļu, bet tā notika.

      No pirkstiem nāca zaļgani atspīdumi. Tagad būtu nepieciešams pārāk ilgs laiks, lai noņemtu visus šos akmeņus, tāpēc es vienkārši uzburu taku, pārvēršot trauslo, drūpošo virsmu par cietu bruģi.

      Tomēr zirgs sākumā ar šaubām un bažām soļoja, bet pēc tam, kā parasti, drosmīgi metās uz priekšu.

      Līdz pilij palika arvien mazāk, un akmens pēkšņi atkal sāka mirdzēt sārtā krāsā. Es mierīgāk nokāpu pie vārtiem, atdevu grožus līgavainim un devos uz savu istabu.

      – Kas par vainu, princi? "Voits uzreiz parādījās it kā no zemes un satvēra manu apmetni.

      – Kaut kas. Kur ir Amālija, skaists puisis?

      Vīrietis paraustīja plecus.

      – Es nezinu. Jābūt savās kamerās, Simone un Diāna pirms kāda laika atnesa vakariņas.

      Es pagrūdu durvis uz guļamtelpu. Otro reizi trīs dienu laikā un pirmo reizi pāris simtu gadu laikā es šeit ierados vakarā. Istabā nebija ne princeses, ne kalpu meitenes. Bet pirts durvis bija vaļā.

      Ko es tur neredzēju?

      No viņu rozā vannas, kas ļāva princesei uzkrāt spēkus, bija dzirdama klusa dziedāšana un ūdens šļakatas. Es nevarēju saprast vārdus, es sastingu ejā. Amālija piecēlās, piecēlās no vannas, izgrieza matus un pasmaidīja. Akmens uz viņas plaukstas, tāpat kā manējā, kvēloja rozā krāsā, zīda apakškleita ar slapjo audumu tikai izcēla augumu. Es nekad nepaliku pie Amālijas pēc manas nāves. Es nekad neskatījos uz viņu tā, it kā viņa būtu dzīva meitene. Bet tagad es nevarēju skatīties prom. Vai tas ir tikai man, vai arī manējie bija melni mati, daudz tumšāki nekā meitenei man priekšā? Vai arī es jau trakoju ar tik daudziem rituāliem?

      Viņa paskatījās uz augšu un ieraudzīja mani. Viņa pienāca tuvāk, ejot garām savai pirtij, un nostājās ejā starp baseiniem, kas bija apgriezti ar jašmu un oniksu.

      – Princis?

      Es izlikos mierīgs, lai gan iekšā viss kūsāja.

      "Ko…" Man vajadzēja iztīrīt rīkli, "ko jūs darījāt, princese, pēc mūsu ierašanās?"

      "Es dodos uz peldvietu, Aleš,"