Īpaši. Ceļš uz izcilību. Edgars Auziņš

iekāpa gaišajā, sniegbaltajā liftā un nospieda pogu uz -1 stāvu. Tas bija vissvarīgākais stāvs visā ēkā, jo šeit tika izgudrotas visas inovatīvās zāles. Lai gan viņu bija maz, Kūpers joprojām lepojās ar sevi un domāja, ka nākotnē viņam izdosies izveidot kaut ko neticamu.

      Acīmredzot šī nākotne jau ir pienākusi. Un viņš sāka nožēlot, ka viņam bija šāds sapnis.

      Ēkas svarīgākais stāvs bija gandrīz tukšs, jo tam bija pieejams maz cilvēku. Kūpers neļāva uz turieni doties tikai izraudzīti prāti. Pārējais strādāja viņa labā.

      Kūperam nebija grūtību atrast Stendleru, jo viņš sēdēja savā mazajā, bet mājīgajā kabinetā. Vīrietis pārsteigts skatījās uz Raisu, kad viņš iegāja bez klauvēšanas un pat nesasveicināšanās. Viņš vienkārši apsēdās uz brūna ādas krēsla iepretim tumša koka rakstāmgaldam.

      "Vai kaut kas notika, Raisa kungs?" – jautāja Stendlers.

      – Jā. Vai esat izņēmis vitamīnus no pārdošanas?

      Viņš pamāja.

      – Bet kāpēc tas tā ir? Galu galā viss gāja diezgan labi.

      Kūpers nopūtās, uzlika rokas uz roku balstiem un uzmanīgi paskatījās uz savu partneri.

      – Vai jūs kaut ko mainījāt vitamīnu sastāvā? Kūpers vēlreiz jautāja.

      – Nē, es atstāju visu, kā tu teici. Man nebija tiesību kaut ko mainīt.

      Vīrietis atkal nopūtās.

      – ES tev ticu. Man vajag vienu mazu pakalpojumu.

      Stendlers sāka interesēties, cerot dzirdēt kaut ko svarīgu.

      – Man ir vajadzīga visa informācija par cilvēkiem, kuri iegādājās narkotikas. Būtu ieteicams pat skatīties videonovērošanas kamerās,” Kūpers mierīgi sacīja, it kā būtu lūdzis draugam atnest viņam kafiju. Stendlera seja izbrīnā saviebās.

      – Es nedomāju, ka tas ir iespējams…

      – Es negribu neko dzirdēt. Tiekamies rīt, lai visa informācija būtu manā e-pastā. Ja tā neeksistē, jūs zaudēsiet darbu.

      Raiss piecēlās no krēsla un aizgāja, pat neatvadījies. Pret Stendleru viņš bija stingrs, jo gribēja iegūt informāciju ar jebkādiem līdzekļiem, pat nežēlīgi un ar draudiem.

      Šobrīd vīrietis bija pārāk nopietns, lai izdomātu lietas.

      Kūpers iegāja savā kabinetā, izņēma no skapja viskija pudeli un ielēja to glāzē. Viņš atkal dzer. Slikta zīme.

      Tad vīrietis no plaukta paņēma mapi, kurā pierakstīja visu par zālēm. Bija formulas un pētījumu rezultāti. Viņš cerēja atrast kādu trūkumu ierakstos…

      Un tas viņam atausa.

      Viņš izlēca no krēsla, tad ātri atrada atvērtu vitamīnu iepakojumu. Tieši no šīs kastītes viņš paņēma tableti. Kūpera acīs iemirdzējās ziņkāre. Tieši tagad viņš pārbaudīs šīs tabletes mikroskopā un beidzot sapratīs spēju rašanās iemeslu.

      Kūpers ātri izgāja no kabineta, neaizmirstot paņemt līdzi mapi ar papīriem, un devās pie mikroskopa. Viņš pamanīja, ka laboratorija ir tukša, un, paskatoties pulkstenī, saprata, ka ir pusdienu pārtraukums. Tas nozīmē, ka neviens viņu netraucēs.

      Vīrietis izvilka vienu tableti un nolika to zem mikroskopa. Skatoties uz tabletes uzbūvi, sākumā viņš neko nesaprata, jo nebija absolūti nekādu atšķirību no mapē esošajām piezīmēm. Viss tiek darīts precīzi un kvalitatīvi. Tātad, kāpēc šāda ietekme radās viņa ķermenim? Galu galā citi eksperimenti ar šīm tabletēm nedeva šādu rezultātu. Nekad. Viss bija diezgan labi.

      Tāpēc Kūpers nobijās vairāk un sāka ticēt, ka tabletēm ar to nav nekāda sakara. Un tad ko? Zirnekļi viņam nebija sakoduši, zibens spēriens, ar viņu neeksperimentēja un nebija pakļauts starojumam. Tik daudz jautājumu…

      Raiss dusmās trieca ar dūri pret galdu un zvērēja. Par laimi, viņš spēja aprēķināt sitienu, un galds palika neskarts.

      Bet viņam joprojām bija iespēja visu uzzināt. Viņš atradīs cilvēkus, kuri lietoja zāles, noskaidros, vai viņiem ir spējas, un tad kļūs skaidrs, vai pie vainas ir tabletes, vai šīs spējas ir Dieva dāvana.

      Kūpers atcerējās meiteni, žurnālisti un puisi svinīgajā vakarā par godu narkotiku izlaišanai. Viņi paņēma tabletes, un vīrietis ar tām sāks izmeklēšanu.

      Viņš atgriezās savā birojā un atrada Islijas Krūzas vizītkarti, viņa to atstāja katram gadījumam, un Kūpers par to bija neticami priecīgs. Grūtāk būtu ar Renu Trestu, jo viņš nekādus kontaktus neatstāja, bet vīrietis cerēja uz veiksmi.

      Viņš ātri uzspieda Aili numuru un diezgan ilgi gaidīja viņas atbildi. Viņš jau baidījās, ka viņa neatbildēs, un tieši tajā brīdī Kūpers dzirdēja meitenes balsi:

      "Sveika," viņa atbildēja.

      – Sveiks, sveiks, šis ir Kūpers Raiss, jūs nesen mani intervējāt un iedzērāt tabletes. "Varat atnākt uz laboratoriju, man jāuzdod pāris jautājumi," vīrietis ātri noburkšķēja.

      – Hm, jā, protams. Es atnākšu rīt, jo esmu Portlendā, un brauciens ar autobusu ir garš.

      – Es samaksāšu par jūsu lidmašīnas lidojumu.

      Aili nopūtās.

      – Labi, es lidošu ar nākamo lidojumu.

      Kūpers bija pārsteigts, cik viegli šī meitene piekrita ierasties, jo ticēja, ka viņa iebildīs vai uzdos daudz jautājumu. Bet tas izrādījās daudz vienkāršāk.

      Vīrietis nolika klausuli un atslāba. Viņš bija pārāk koncentrējies uz tām sasodītajām tabletēm. Galu galā viņš uzskatīja, ka viņi ir vainīgi. Taču pagaidām ir pārāk daudz informācijas, kas to noliedz.

      Spēcīgs klauvējiens pie durvīm lika Kūperam lēkt. Viņš ļāva nosauktajam viesim ienākt. Tieši viņa priekšā atradās Rens Trests un kāda nepazīstama meitene ar baltiem matiem, arī stāvoklī. Kūpers piecēlās no krēsla un nezināja, kā reaģēt uz puiša izskatu.

      – Sveiks, ceru, ka atceries mani. "Es biju vakariņās un pirms jums paņēmu savus vitamīnus," Ren iesāka.

      – ES atceros. Kaut kas notika? – viņš jautāja, nolemdams izlikties, ka viss ir kārtībā.

      – Lieta tāda, ka jā.

      Rens apsēdās uz krēsla, un Čārlijs norādīja uz krēslu.

      – Saki man, es esmu tikai ausis.

      –Vai vari man iedot kādu nazi vai šķēres? – Rens jautāja un ar to pārsteidza Kūperu. Viņš sāka ar acīm meklēt šķēres un, kad tās atrada, ātri iedeva puisim. Viņš bija neticami ieinteresēts.

      Rens iztaisnoja plaukstu un asi pārbrauca tai šķēru asmeni. Ja godīgi, viņam tas jau ir apnicis, jo, neskatoties uz šīm ātrajām dziedināšanām, viņš jūt sāpes.

      Asinis mazā strūklā tecēja pa viņa roku, un Kūpera acis ar interesi skatījās uz notiekošo.

      Pēc pāris sekundēm asiņošana apstājās un brūce sāka dziedēt. Kūperam pārsteigumā pavērās mute. Tagad nav šaubu, ka pie visām šīm nejēdzībām vainojamas tabletes.

      – Dievs… Vai tu arī dabūji to sasodīto spēju? – viņš iekliedzās un izlēca no krēsla. Rens jautājoši paskatījās uz vīrieti, nesaprotot, par ko viņš runā.

      Viņš nespēja noticēt, ka Kūperam Raisam arī ir tādas spējas. Viņš to uzreiz nodemonstrēja: Kūpers paņēma šķēres, ar kurām Rens griezās pats, un viegli nolieca