Īpaši. Ceļš uz izcilību. Edgars Auziņš

domāju, ka esat par mani dzirdējuši, jo iegādājāties manis izgudrotās tabletes pret alerģijām.

      – Ak, jā, protams, dzirdēju. Es nopirku tavas tabletes draugam…

      Islijs pārsteigts paskatījās uz Kūperu, kurš neatvēra skatienu no Sāras.

      – Vai viņa tos pieņēma? – Kūpers nopietni jautāja.

      Meitene pamāja. Pauze, kuras laikā visi klusēja, lika Čārlijam kļūt nervozākam.

      – Vai vari nosaukt viņas adresi un vārdu? – Rens jautāja, pārtraucot ideālo klusumu.

      "Protams, tikai viņa pēdējā laikā uzvedas dīvaini." "Es nedomāju, ka viņa priecāsies tevi satikt," Sāra atbildēja, tad ātri atgriezās mājā un paņēma papīra lapu un papīra lapu. Viņa uzrakstīja uz tā dažus vārdus un pasniedza Kūperam.

      – Paldies uz redzēšanos.

      Pie šī oficiālā Raisa toņa Aili jutās jocīgi, jo viņa to nebija gaidījusi. Viņai šķita, ka viņš ir pavisam cits.

      – Lieliski, viņu sauc Elīna Blū, un viņa dzīvo divas ielas tālāk. Es domāju, ka mēs varam staigāt.

      Viņi devās ceļā. Visi staigāja pa pāriem, kā bērnudārzā. Izņemot to, ka ne visi turējās rokās. Islijs bija blakus Kūperam, kurš neskatījās uz viņu.

      – Tālāk dosimies uz Dalasu? – meitene jautāja.

      – Jā. Vai būtu stulbi vispirms lidot uz Sakramento un pēc tam atgriezties Dalasā, vai arī tu esi pret to?

      – Godīgi sakot, man ir vienalga, kur lidot. Galvenais ir ar to ātri tikt galā. Es ticu, ka jūs varat mums palīdzēt.

      – Es arī gribētu tam ticēt. Bet es pat nezinu, ar ko sākt. Turklāt laboratorijā ir pārāk daudz liecinieku, kuri uzdos jautājumus.

      – Paziņot, ka laboratorija uz laiku slēgta, sūtīt strādniekus atvaļinājumā. Šajā laikā mums būs laiks visu sakārtot.

      Kūpers pamāja, jo saprata, ka tā nebija slikta ideja. Viņš uzklausīja meitenes idejas.

      Pa ceļam parādījās Elīnas māja. Tā gandrīz neatšķīrās no Sāras mājas, lai gan tā bija citā krāsā, un jumtam bija cita forma…