Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa

šķīvim augstu glāzi ar sulu un trīs tailenola tabletes. Ņem tās un uzdzer sulu. Kā redzu, tev ir paģiras.

      Elizabetes smaids nozuda.

      – Mums nevajadzēja dzert.

      – Jā, nevajadzēja gan. Vai tu vienmēr rīkojies tā, kā vajag?

      – Jā, tas ir, līdz vakardienai. Un, ja vakar nedarītu tā, kā nevajag, Džūlija būtu dzīva.

      – Džūlija ir mirusi, jo Jakovs Korotkijs ir slepkava un Volkovi ir ļoti slikti cilvēki. Jūs ar Džūliju uzvedāties nesaprātīgi. Viņai nebija jāiet bojā. Bet tu neesi par to atbildīga. Ieņem tailenolu un uzdzer sulu. Un paēd.

      Elizabete paklausīja – vairāk aiz ieraduma, nevis tāpēc, ka vēlētos tā darīt. Tomēr viņai bija jāatzīst, ka ēdiens ir ļoti labs un sniedz mierinājumu.

      – Vai nevarat man pastāstīt, kas īsti notiek? Es neko nezinu, un man būtu vieglāk, ja mani informētu, kā turpmāk rīkoties.

      Džons atnesa kafiju un, nolicis uz galda, apsēdās Elizabetei blakus.

      – Turpmākais lielā mērā ir atkarīgs no tevis.

      – Tāpēc ka mana liecība par to, ko redzēju un dzirdēju, būs nepieciešama, lai apsūdzētu Jakovu Korotkiju slepkavībā un to otru vīrieti kā līdzdalībnieku. Un Iļja arī ir līdzvainīgs, lai gan ieradās tur pēc nozieguma izdarīšanas. Ar manas liecības palīdzību tiktu apsūdzēts arī Sergejs Volkovs, kuru slepkavas gan tikai pieminēja. Par viņu man nav īsti skaidrs. Viņš varētu būt pats galvenais mērķis, jo, šķiet, ir organizācijas vadītājs vai viens no tiem.

      Džons atslīga krēslā.

      – Rādās, ka tu ļoti pamatīgi izproti situāciju.

      – Esmu noklausījusies vairākus krimināltiesību lekciju kursus un daudz lasījusi.

      – Vai kopš vakardienas?

      – Nē. – Elizabete teju iesmējās, bet smiekli aizķērās kaklā. – Kad iestājos koledžā. Mani interesē šī joma.

      – Bet tu taču studē medicīnu?

      Elizabete nodūra skatienu šķīvī un rūpīgi savāca ar dakšiņu olu kulteņa gabalus.

      – Jā.

      Džons piecēlās un, no jauna atvēris ledusskapi, izņēma sev kokakolu, bet tad vēl vienu kārbu. Jautājoši viņš savilka uzacis.

      – Man nevajadzētu, taču… jā, lūdzu. Es labprāt iedzertu kolu.

      Attaisījis abas kārbas, Džons apsēdās, un tajā brīdī virtuvē ienāca sportiska izskata sieviete ar blondiem, garā zirgastē saņemtiem matiem.

      – Liza, iepazīsties ar Terēzu Nortoni no Savienoto Valstu Maršala dienesta. Terij, šī ir Liza.

      – Sveicināta, Liza, kā jūties?

      – Paldies, jau labāk.

      – Liza jautāja, kas notiek, tomēr šķiet, ka viņa pati to gluži labi izprot. Terija sazinājās ar Savienoto Valstu prokurora biroju. Sarunā piedalīsies arī Bērnu aprūpes dienesta pārstāvis, ja līdz tam laikam nebūs ieradusies tava māte. Sadarbošanās ar tiesībsargājošām iestādēm ir brīvprātīga, Liza, bet…

      – Mani var aizturēt, jo esmu svarīga lieciniece. Tas nebūs nepieciešams. Man jāsadarbojas, jāsniedz liecība. Vai varētu būt, ka Volkovi ir krievu mafija?

      – Mēs ticam, ka ir, bet pierādīt…

      – Izstāstiet patiesību! – Elizabete viņu pārtrauca. – Man jāzina, kādā situācijā atrodos. Kaut arī pēc likuma esmu nepilngadīga, neuztveriet mani kā bērnu. Mans intelektuālās attīstības koeficients ir divi simti desmit, un man ir lieliskas uztveres spējas. Es apzinos, ka esmu rīkojusies muļķīgi, bet es neesmu muļķe. Es saprotu, ka biju lieciniece slepkavībām, kuras pasūtījis pahans jeb boss, un ka esmu viņu mērķis. Ja liecināšu, Korotkijs vai tādi kā viņš darīs visu, kas viņu spēkos, lai mani apklusinātu. Pat pēc procesa, īpaši tad, ja mana liecība novedīs pie notiesāšanas, es būšu mērķis. Atriebībai.

      Elizabete iedzēra malku kolas tieši no kārbas. Tas viņai pašai bija pārsteigums.

      – Naktī, precīzāk izsakoties, šorīt… mana uztvere bija vājinājusies. No alkohola, no nelabuma, no šoka par pieredzēto. Tad es vēl pilnībā nespēju novērtēt situāciju. Tagad es to varu. Ja Volkovi ir tikai slikti cilvēki, nejauši salasījusies slepkavu un krāpnieku banda, tad situācija ir sarežģīta. Ja viņi ietilpst organizētās noziedzības grupējumā, sarkanajā mafijā, tad ir daudz ļaunāk. Tātad man tas jāzina. – Elizabete vēroja, ka Džons un Terēza saskatās. – Kad man būs pieejams dators, – viņa piebilda, – es pati varu to izpētīt un noskaidrot.

      – Par to es nešaubos, – Džons nočukstēja. – Mēs ticam… pie velna, mēs zinām, ka Volkovi ir iesaistīti organizētās noziedzības sistēmā. Viņi lielos mērogos nodarbojas ar ieroču un cilvēku tirdzniecību, datorkrāpniecību; tā ir viņu specialitāte. Viņi slepkavo, tirgo narkotikas. Tā ir plaši izvērsta organizācija ar daudziem likumīgiem… vai pietiekami likumīgiem uzņēmumiem, tādiem kā naktsklubi, restorāni, striptīzbāri un nekustamais īpašums. Likumsargiem izdevies dažus atmaskot, bet hierarhija nav izjaukta. Korotkijs ir Sergeja Volkova rokaspuisis, gangsteris. Līdz šim mums nebija izdevies viņu apsūdzēt.

      – Varēja redzēt, ka viņš ar patiku nogalina Aleksu. Nicinoši. Džūlija… Džūlijas nošaušana viņam izraisīja tikai īgnumu. Ne vairāk, ne mazāk. Atvainojiet, bet visu es neapēdīšu.

      – Tas nekas.

      Brīdi Elizabete skatījās uz savām kopā saņemtajām plaukstām, tad atkal palūkojās Džonam acīs.

      – Man nebūs iespējams atgriezties Hārvardā, mājās. Ja es runāšu, nāksies kļūt par liecinieku aizsardzības programmas dalībnieci. Vai tā?

      – Tu mazliet steidzies notikumiem pa priekšu. – Terija aizrādīja.

      – Es vienmēr domāju soli uz priekšu. Pagājušajā naktī gan ne, un par to briesmīgi samaksāju. Vai man būs iespējams iestāties citā universitātē ar citu vārdu?

      – To mēs varam nokārtot, – Džons solīja. – Mēs labi rūpējamies par mūsu lieciniekiem, Liza. Arī to tu vari izpētīt internetā.

      – Es to pārbaudīšu. Viņiem nav zināms, kas es esmu. Es Iļjam pateicu tikai vārdu. Liza. Īstenībā vienmēr esmu bijusi Elizabete. Un… pirms došanās uz klubu es nogriezu un nokrāsoju matus. Es īstenībā tā nemaz neizskatos kā tagad.

      – Gan mati, gan pārējais tev piestāv, – Terija piezīmēja.

      – Es izskatos citādi. Vakar ar to kosmētiku, kleitu un īsajiem matiem mans ārējais veidols atšķīrās no īstā. Varbūt iespējams sniegt liecību tā, ka viņi neatklāj, kas es esmu. Varbūt paveicas; man tā gribētos ticēt. Vismaz pagaidām.

      Terija satrūkās, jo ieskanējās viņas mobilais telefons. Viņa to izņēma no jostas maciņa.

      – Nortone. Jā. Klausos.

      Viņa ielika telefonu atpakaļ.

      – Tavu mammu ved šurp.

      – Skaidrs. – Elizabete piecēlās un, paņēmusi savu šķīvi, nesa uz izlietni. – Nomazgāšu traukus.

      – Es tev palīdzēšu, – Džons piedāvāja.

      – Nē. Ja neiebilstat, pirms mātes ierašanās vēlos palikt viena.

      – Protams. – Džons uzlika plaukstu viņai