Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa

Читать онлайн.
Название Dzīvot vēlreiz
Автор произведения Nora Robertsa
Жанр Зарубежные любовные романы
Серия
Издательство Зарубежные любовные романы
Год выпуска 2012
isbn 978-9984-35-635-8



Скачать книгу

Darbs, darbs, darbs, tas ir viss, ar ko viņš aizņemts. Tu gan saistīji viņa uzmanību. Manējo arī. Nāc iekšā. Pavadīsim jautri laiku.

      – Man šķiet… es pagaidīšu Iļju. Man vajag uz vannas istabu.

      – Žēl, ka tu neizmanto izdevību, mazā. – Kaut arī viņš tikai paraustīja plecus, Elizabete pamanīja ļaunprātību nozibam vīrieša acīs. – Ej pa kreisi. Aiz virtuves.

      – Paldies!

      – Varbūt tu vēl mainīsi savas domas, – viņš nosauca pakaļ, kad Elizabete jau skrēja uz durvju pusi.

      – Džūlija! – Viņa satvēra aiz rokas draudzeni, kura nedroši mēģināja izpildīt grīļīgu dejas soli.

      – Man ir tik jautri! Šis ir labākais vakars, kāds man jebkad bijis.

      – Džūlij, tu esi pārāk daudz izdzērusi.

      Nosprauslojusies Džūlija nokratīja Elizabetes roku.

      – Nekā nebija!

      – Mums jāiet prom.

      – Mums jāpaliek te un jā-uz-dzī-vo!

      – Alekss teica, lai mēs abas ejam ar viņu gultā.

      – Fū-ū! – Iespurgusies Džūlija atkal sagriezās riņķī. – Viņš tikai jokoja, Liza. Nenomāc mani ar savām gudrītes pamācībām. Tavs puisis drīz būs klāt. Iedzer un atslābinies.

      – Es vairs negribu dzert. Man ir nelabi. Es gribu mājās.

      – Mājās gan ne. Te ir tik kolosāli! Nāc, Lizija! Padejo ar mani.

      – Nevaru. – Elizabete piespieda plaukstu pie vēdera, kad visa miesa kļuva auksti mikla. – Man vajag… – Nespēdama savaldīt nelabumu, viņa metās pa kreisi, vienlaikus pamanīdama smīnošo Aleksu pie terases durvīm.

      Ar aizžņaugtu vaidu kaklā viņa izstreipuļoja cauri virtuvei un gandrīz pakrita uz flīzēm, kad iespruka vannas istabā.

      Viņa riskēja ar pussekundi, kas bija nepieciešama, lai aizslēgtu durvis, un tad nokrita uz ceļiem pie tualetes poda. Briesmīgās mokās viņa izvēma kaut ko putaini sārtu, tad, tik tikko paguvusi ievilkt elpu, vēma vēl. Raudādama, atbalstīdamās pret izlietni, viņa pieslējās kājās, daļēji aizmiglotām acīm atgrieza auksto ūdeni un uzšļakstīja uz sejas, uz plaukstām, ietecināja mutē un uzlēja vēl uz sejas.

      Drebinādamās viņa pacēla galvu un ieraudzīja sevi spogulī – kā melnas brūces vaska bālajā sejā rēgojās acu tušas un ēnu traipi. Pa vaigiem pludoja melnas asaru pēdas.

      Kauns pārņēma Elizabeti, bet jau nākamā nelabuma lēkme piespieda viņu atkal saļimt uz ceļiem.

      Pārgurusi viņa sakņupa uz flīžu grīdas un raudāja. Šķita, ka vannas istaba griežas. Neviens nedrīkstēja viņu redzēt tādu.

      Viņa gribēja doties mājās.

      Viņa gribēja nomirt.

      Tā viņa trīsēdama gulēja uz grīdas, piespiedusi vaigu pie vēsajām flīzēm, līdz nolēma, ka mēģinās piecelties. Telpa smirdēja pēc vēmekļiem un sviedriem, taču viņai vēl bija jāsakopjas, lai varētu iziet laukā.

      Ik brīdi pārvarot nākamo nelabuma vilni, Elizabete centās noberzt seju ar ziepēm un ūdeni, līdz āda kļuva gandrīz vai jēla.

      Tagad viņa izskatījās ne vien bāla, bet vēl arī plankumaina, stiklainajām acīm apkārt bija sarkani loki. Rokas trīcēja, tāpēc pūliņi no jauna uzkrāsoties beidzās ar vēl sliktāku rezultātu nekā tad, ja viņa vispār neizmantotu kosmētiku.

      Bija skaidrs, ka nāksies paciest pazemojumu. Viņa izies ārā uz terases svaigā gaisā un pagaidīs, līdz atbrauks Iļja, tad palūgs, lai aizved viņu mājās. Elizabete cerēja, ka Iļja viņu sapratīs.

      Bet viņš nekad vairs negribēs Lizu satikt. Nekad nevēlēsies vēlreiz viņu noskūpstīt.

      “Cēlonis un sekas,” Elizabete sev atgādināja. Viņa bija melojusi, melojusi un melojusi, tātad par sodu saņēma pazemojumu, turklāt – vēl jo ļaunāk – zaudēja iespēju, kāda viņai bija pavērusies.

      Aiztaisījusi poda vāku, Elizabete apsēdās ar somiņu rokās un sagatavojās nākamajam solim. Pagurusi viņa noāva kurpes. Kāda pēc tām vairs vajadzība? Pēdas sūrstēja, un Pelnrušķītes nakts bija beigusies.

      Cik vien spēdama, viņa sakopoja pašcieņu un devās laukā no vannas istabas cauri virtuvei ar lielām melnām iekārtām un apdullinoši baltām virsmām. Bet pēkšņi viņa ieraudzīja, ka dzīvojamā istabā Alekss un Džūlijs kaili uz ādas dīvāna nodarbojas ar seksu.

      Elizabete apstulbusi uz mirkli sastinga un teju aizrautīgi vēroja, kā viļņojas tetovējumi uz Aleksa muguras un pleciem, kā cilājas viņa gurni. Džūlija vaidēja.

      Nokaunēdamās par to, ka ir skatījusies, Elizabete klusi atkāpās un izgāja pa durvīm, kas aiz virtuves veda uz terasi.

      Viņa sēdēs ārā tumsā, līdz tie tur dzīvojamā istabā pabeigs. Viņa nebija nekāda svētule. Galu galā tas bija tikai sekss. Tomēr viņa vēlējās, ļoti vēlējās, kaut viņi būtu nodarbojušies ar to aiz aizvērtām guļamistabas durvīm.

      Lai izskalotu sūrstošo kaklu, viņa gribēja padzerties ūdeni, un vēl viņai vajadzēja segu. Viņai bija auksti, un viņu ārkārtīgi nomāca nevarības sajūta.

      Taču pēc mirkļa viņa aizsnaudās, saritinājusies uz krēsla terases tumšākajā stūrī.

      Vai nu balsis, vai troksnis pamodināja Elizabeti. Viņa jutās stīva un nosalusi. Pulkstenis rādīja, ka viņa nogulējusi tikai piecpadsmit minūtes, bet nu viņa apzinājās, ka ir vēl sliktāk nekā iepriekš.

      Nepieciešams doties mājās. Uzmanīgi pielavījusies pie durvīm, viņa gribēja noskaidrot, vai Džūlija un Alekss ir beiguši. Džūliju viņa neredzēja, taču Alekss, tērpies tikai melnos bokseršortos, sarunājās ar diviem vīriešiem.

      Kodījot lūpu, Elizabete piesardzīgi pavirzījās vēl tuvāk durvīm. Varbūt viņi atbraukuši ziņot Aleksam, ka Iļja aizkavēsies. Ak kungs, Elizabete vēlējās, kaut viņš ātrāk ierastos un aizvestu viņu mājās.

      Aptvērusi, kā viņa izskatās, Elizabete turējās ēnā pie durvīm, kuras Alekss bija atstājis vaļā.

      – Johaidī, runā angliski, es esmu dzimis un audzis Čikāgā. – Acīm redzami aizkaitināts, Alekss piegāja pie bāra un ielēja glāzē vodku. – Ko tev, Korotkij, vajag, vai nevari pagaidīt līdz rītdienai?

      – Kāpēc atlikt uz rītdienu? Vai tas tev, amerikāni, nav saprotams?

      Vīrietim, kurš to teica, bija spēcīgs, atlētisks augums. Melna T krekla īsās piedurknes apspīlēja varenos bicepsus, kurus klāja tetovējumi. Tāpat kā Alekss, viņš bija blonds un glīts. Varbūt Aleksa radinieks, Elizabete minēja. Līdzība šķita neliela, tomēr nenoliedzama.

      Otrs vīrietis, kas bija par viņu lielāks un vecāks, stāvēja sastindzis kā zaldāts.

      – Nē, sasodītais jeņķi. – Alekss izmeta vodku vienā rāvienā. – Birojs jau ir slēgts.

      – Cik tu smagi strādā. – Korotkijs rāmā balsī it kā pludināja vārdus, bet apvaldītajam tonim un intriģējošajam akcentam cauri lauzās asi dzeloņi. – Ir nu gan grūts darbs! Apzagt savu tēvoci.

      Alekss bija sācis no caurspīdīga maisiņa birdināt baltu pulverīti uz četrstūraina spogulīša un spēji aprāvās.

      – Ko tu tur gvelz? Es neapzogu Sergeju.

      – Tu apzodz klubus, restorānus, tu piesavinies lielāko daļu no interneta