Kolekcionārs. Nora Robertsa

jau es te esmu. – Kopā ar Eštonu Lūks izgāja no lifta. Vīrs platiem pleciem, stiprām rokām, lielām plaukstām. Viņš bija sešas pēdas un četras collas garš, cirtainiem, saulē izbalējušiem matiem, kas sniedzās līdz vienkāršā baltā T krekla apkaklei. Aizāķējis saulesbrilles aiz džinsu jostas, viņš ātri pārlaida koridoram koši zilo acu skatienu. – Viss klusu, – viņš atzīmēja.

      – Jā, šajā vietā noteikti ir aizliegums trokšņot. Iespējams, ka šeit vispār ir vieni vienīgi aizliegumi un rīkojumi.

      – Noteikumiem jābūt. Ne jau katrs var atļauties nopirkt veselu sasodītu māju, lai nevajadzētu ņemties ar noteikumiem vai kaimiņiem.

      – Mana māja ir maza. – Eštons saminstinājās pie durvīm, kurām priekšā joprojām bija policijas lente, kaut arī pārgriezta, lai varētu tikt iekšā. Nolāpīts, viņš domās teica un piespieda zvana pogu.

      Viņu izsita no līdzsvara tas, ka durvis atvēra detektīvs Voterstouns.

      – Es nospriedu, ka šeit dežurē ierindas policists.

      – Mēs tikai pārbaudām kādu informāciju.

      – Lūks Tolbots. – Lūks pacēla roku sveicienam.

      – Jā. Jūs neizskatāties pēc advokāta, – Voterstouns piezīmēja.

      – Jo tāds neesmu.

      – Lūks palīdzēs sakravāt mantas. Ne tikai Olivera drēbes, ar kurām nezinu, ko… – Viņš aprāvās, kad garāmslīdošais skatiens apstājās pie gaišpelēka dīvāna ar neglītu izkaltušu asiņu plankumu un tumšāk pelēkās sienas aiz dīvāna ar briesmīgu sarecējušu asiņu traipu.

      – Jēziņ, vai tad nevarējāt to apsegt? – Lūks asi vaicāja.

      – Atvainojiet, nē. Aprunājieties ar Kendlas radiniekiem par sakopšanu. Mēs varam iedot pāris kompāniju nosaukumus, kas ar to nodarbojas.

      Faina iznāca no citas dzīvokļa telpas.

      – Mister Ārčer, jūs esat ieradies precīzi laikā. – Uz mirkli viņas acis samiedzās, uzlūkojot Lūku, tad detektīve norādīja uz viņu. – Ceptuve “Ducis”, Rietumu Sešpadsmitā iela.

      – Jums taisnība, tā ir manējā.

      – Esmu jūs tur redzējusi. Jūs esat man parādā papildu piecas stundas nedēļā vingrošanas zālē.

      – Paldies.

      – Lielie šokolādes cepumi. Tie ir nāvējoši garšīgi. Vai viņš ir jūsu draugs? – Faina jautāja Eštonam.

      – Jā. Viņš nāks man talkā. Olivera māte ir iedevusi nelielu sarakstu. Mantojuma piemiņas priekšmeti, kurus bija viņam atdevusi. Nezinu, vai viņš tos saglabājis, vai tie ir šeit.

      – Varat iedot sarakstu man. Es pārbaudīšu.

      – Tas ir manā telefonā. – Eštons, to izņēmis, parādīja.

      – Redzēju aproču pogas un kabatas pulksteni. Tie ir guļamistabā. Antīka sudraba cigarešu etvija. Nē, tādas nav, arī ne galda pulksteņa. Nē, šeit ir tikai aproču pogas un pulkstenis.

      Neticu, ka mēs būtu palaiduši garām kaut ko neievērotu.

      – Iespējams, ka viņš tos pārdevis.

      – Pajautājiet Olivera bosam. Viņa tēvocim no antīko priekšmetu veikala.

      – Jā. – Eštons paņēma atpakaļ savu telefonu un vēlreiz palūkojās apkārt. Tad viņš ieraudzīja savu gleznu pie sienas virs sabojātā dīvāna.

      – Jauka glezna, – Faina atzina.

      – Ar savu domu. – Voterstouns paraustīja plecus par neizpratni Eštona sejā. – Vairumam tādas nav.

      Modeles vārds bija Leona, Eštons atcerējās. Viņa bija maiga, apaļīgām formām, sapņainu skatienu, basām kājām. Tāpēc Eštons bija iztēlojies viņu pļavā ar plīvojošiem matiem un svārkiem, vijoli rokā, lai sāktu spēlēt.

      Tāda, uzgleznota, viņa bija noraudzījusies, kā Eštona brālis mirst.

      Nē, patiešām, viņš tajā nesaskatīja nekādu jēgu.

      – Man jāķeras pie bēru organizēšanas. Man paziņoja, ka joprojām nevaram saņemt viņa mirstīgās atliekas.

      – Ilgi vairs nebūs jāgaida. Es pats pārbaudīšu un jums piezvanīšu.

      – Labi. Dabūšu Olivera drēbes un to, kas ir sarakstā. Olivera mātei tās ir svarīgas mantas. Par pārējo nezinu.

      – Ja ieraugāt kaut ko pazīstamu, saskaņojiet ar mums.

      – Jābūt kādām mapēm, dokumentiem, datoram.

      – Mums ir viņa klēpjdators. Pagaidām apstrādājam informāciju. Dokumenti salikti kastē. Apdrošināšana, fonds, juridiskā korespondence. Tas viss jau pārbaudīts, dokumenti ir guļamistabā. Varat paņemt. Tur ir arī dažas fotogrāfijas. Vai jums ir zināms, ka viņam bijis depozīta seifs?

      – Man par tādu nav ne jausmas.

      – Naktsskapītī atradām sešus tūkstošus četrsimt piecdesmit dolāru skaidrā naudā. Varat paņemt naudu. Kad pabeigsiet, parakstīsiet nodošanas aktu. Vēl mums ir saraksts ar to, kas tika aizvests no dzīvokļa ekspertīzei, pirkstu nospiedumiem. Noskaidrojiet, kad varēsiet to visu dabūt.

      Eštons tikai nogrozīja galvu un iegāja tur, no kurienes bija iznākusi Faina. Guļamistabā.

      Tumši sarkanās sienas krasi izcēla koši balta apdare, tā ka telpa izskatījās gan moderna, gan gandrīz grezni karaliska, un tajā ļoti labi iederējās liela, spīdīga koka gulta ar četriem stabiem.

      Eštons secināja, ka policisti noņēmuši gultasveļu, atstājot kailu matraci. Viņš pieņēma, ka veļa aizvesta uz ekspertīzi. Krāsotā lāde pie gultas kājgaļa bija atstāta vaļā, tās saturs sajaukts. Visam pāri klājās putekļu kārta.

      Mākslas darbi bija labi, iespējams, ka tos bija izvēlējusies tā sieviete. Miglaina meža ainava, augsti, zvaigžņu apspīdēti kalni. Gleznas atbilda greznajam dzīvokļa iekārtojumam un sniedza nelielu priekšstatu par brāļa liktenīgo mīļāko.

      Izrādījās, ka aiz sievietes krāšņās ārienes slēpusies romantiska dvēsele.

      – Viņš lieliski iekļāvās šajā vidē, – Eštons skaļi prātoja. Pietiekami plašā, modernā, ar senatnīguma pieskaņu. Tieši to Olivers vienmēr gribēja. Viņš dabūja to, ko bija vēlējies.

      Lūks salika kopā vienu no kravāšanai paredzētajām kastēm, kuras viņi bija nopirkuši.

      – Tu teici, ka brālis šķitis laimīgs pēdējā reizē, kad ar viņu runāji. Laimīgs, priecīgi satraukts.

      – Jā, laimīgs, priecīgs. Rosīgs. – Eštons saberzēja ar rokām seju. – Tāpēc es viņu atraidīju. Saklausīju viņa balsī, ka viņš plāno realizēt kādu darījumu vai varenu ieceri. Negribēju ielaisties viņa darīšanās, ne arī saistīties ar viņu pašu.

      Lūks palūkojās uz draugu un, izprotot Eštona emocijas, centās saglabāt vieglu sarunas toni.

      – Nešausti sevi, citādi man atkal nāksies tevi uzmundrināt.

      – Nē, man gandrīz izdevies tikt tam pāri.

      Tomēr viņš piegāja pie loga un palūkojās laukā. Nekavējoties atradis Lilas logus, Eštons iztēlojās, kā viņa tonakt izklaidējusies, vērojot citu cilvēku dzīvi.

      Ja viņa būtu skatījusies desmit minūtes agrāk vai desmit minūtes vēlāk, viņa neredzētu kritienu.

      Vai