Kolekcionārs. Nora Robertsa

ēkā ir baseins un vingrošanas zāle. Es pārdomāju, – Džūlija jokoja, saliekot šķīvjus uz paplātes. – Es tevi pametīšu bagāta puiša dēļ. Aptīšu viņu ap pirkstu, apprecēšos un pārvākšos uz šejieni.

      – Tu esi laimes meklētāja.

      – Šis mājoklis ir mans nākamais mērķis. Neviena pūtaina padsmitniece te netiktu garām apsardzei.

      – Droši vien netiktu.

      Izgājusi uz terases, Lila palūkojās uz aizklāto logu.

      – Tikt garām apsardzei būtu sarežģīti. Bet ja viņu tur ielaida kopā ar kādu citu mājas iedzīvotāju… Vai arī to izplānoja ļoti pieredzējis laupītājs. Policija gan neko neminēja par laupīšanu.

      – Viņš izgrūda sievieti pa logu un tad nošāvās pats. Man žēl Eštona, bet tā nu ir patiesība par to, kas noticis.

      – Eštons ir pilnīgi pārliecināts, ka tas nebija iespējams. Es vairs nelauzīšu par to galvu! – Lila apņēmās, pavēcinot rokas. – Paēdīsim kopā brokastis, lai gan tu paspēji mani pamest kāda bagātnieka dēļ.

      – Turklāt viņš būs skaistulis. Iespējams, ka amerikānis.

      – Jocīgi. Es viņu iztēlojos kā tuklu plikpauri. – Lila iemeta mutē pāris ogu. – Tik un tā šobrīd man padomā pavisam kas cits. Man jāstrādā. Šodien cītīgi parakstīšu un tad piezvanīšu bagātajam un skaistajam Eštonam Ārčeram. Ja viņš grib nākt šurp skatīties, lai viņam tiek. Ko citu man iesākt, vai ne?

      – Tev taisnība. Policija paveiks savu darbu, un Eštonam nāksies samierināties ar notikušo. Tas ir smagi. Man reiz draudzene – pareizāk sakot, paziņa – koledžā izdarīja pašnāvību.

      – Tu man neesi par viņu stāstījusi.

      – Es viņu tik labi nepazinu, bet mums bija draudzīgas attiecības. Ne tik tuvas, lai es zinātu, cik grūtā psiholoģiskā stāvoklī viņa atradās. Viņu pameta puisis. Es pieņemu, ka tas nebija galvenais motīvs, taču rosinājums uz pašnāvību. Viņa iedzēra miegazāles. Viņai bija tikai deviņpadsmit gadu.

      – Briesmīgi. – Uz mirkli Lila izjuta to drausmīgo izmisumu. – Es vairs negribu, lai pūtainā būtu arī iemīlējusies. Pietiks ar pumpām uz sejas.

      – Jā. Mīlestība, pat ja tā nav īsta, spēj nogalināt. To daļu mēs izlaidīsim. Vai vēlies, lai atnāku, kad ieradīsies Eštons?

      – Nē, nevajag. Bet, ja tu vēl negribi atgriezties savā dzīvoklī, paliec šeit tik ilgi, cik tev nepieciešams.

      – Iešu mājās. Gan jau tikšu galā ar vienu tīni. Cerēsim, ka viņa dabūjusi, ko gribēja, un turpmāk tēlos kramplauzi citā vietā. – Džūlija tomēr smagi nopūtās. – Kurpes man ļoti patika. Kaut viņa ar tām pakluptu un salauztu potīti!

      – Tas skan diezgan skarbi.

      – Tikpat skarbi, kā nozagt citai sievietei Manolo.

      Lilai bija grūti atspēkot kaut ko tādu, tāpēc viņa iedzēra kafiju.

      Ceturtā nodaļa

      Viņa jutās nomierinājusies, kad atsāka strādāt, atgriezās pie sava romāna sižeta. Vilkaču kari un līdzjutēju komandas vadītājas intrigu veidošana sagādāja grūtības. Lila aizrautīgi rakstīja līdz pēcpusdienai, kad Tomass pieprasīja, lai ar viņu parotaļājas.

      Viņa pārtrauca darbu, atstājot Keilijas mīļoto brālēnu karājamies starp dzīvību un nāvi pēc uzbrukuma no slēpņa. Tā bija piemērota vieta, kur atskatīties uz iepriekšējiem notikumiem, kas palīdzētu radīt nākamo ciklu.

      Viņa pašūpoja auklā pakarinātu bumbiņu, līdz izdevās pievērst kaķa uzmanību kustīgajām rotaļlietām, tad apkopa nelielo terases dārziņu, noņēma pāris tomātu un nogrieza sev asteru pušķi.

      Esmu pietiekami ilgi atlikusi sarunu, Lila sev sacīja. Paņēmusi telefonu, viņa sameklēja Eštona numuru. Līdz ar to acu priekšā atkal nostājās realitāte. Kā skaistā blondīne lūdzās žēlastību. Kā viņas kājas vicinājās gaisā baismīgajā kritienā, ķermeņa varmācīgais būkšķis pret betonu lejā uz zemes.

      Tā bija īstenība, Lila domāja. Tā vienmēr paliks īstenība. Ainas atvirzīšana tālākā smadzeņu stūrī to nemainīs, tāpēc viņai neatlika nekas cits kā rīkoties.

      * * *

      Eštons strādāja, mūzikai skaļi dārdot. Vispirms viņš bija izvēlējies Čaikovski, pārliecināts, ka tas atbilst noskaņojumam, bet augstās notis nomāca vēl vairāk, tāpēc viņš pārslēdza uz smago roku. Griezīgās, dunošās skaņas iedarbojās – viņam radās enerģija. Arī gleznas toņi mainījās.

      Sākumā viņš bija iztēlojies nāriņu klints pakājē vētras sabangotas jūras krastā kā seksuālu būtni, bet tagad viņas seksualitāte ieguva plēsīgu noskaņu.

      Nu bija jāizvēlas iespējas. Vai viņai glābt jūrniekus, kas iekrituši viļņos pēc tam, kad viņu kuģis uzskrējis uz klintīm, vai pavilkt viņus zem ūdens?

      Mēness gaisma vairs nebija romantiska, nē, bet draudīgi izgaismoja klinšu radzes. Domīgs spīdums vīdēja nāras dūmakainajās acīs.

      Viņš nebija gaidījis vardarbību, kad zīmēja sākotnējās skices, neparedzēja iespējamo varmācību, kad pirmajā darba stadijā skatījās uz modeli ar ogļmelnajiem viļņainajiem matiem. Tagad vienatnē ar dunošo mūziku, neganto vētru jūrā un paša domu spēku glezna pārvērtās nedaudz ļaunprātīgi draudīga.

      Viņa gaida, Eštons nolēma.

      Iezvanoties telefonam, viņa pirmā reakcija bija neapmierinātība. Strādājot Eštons vienmēr izslēdza telefonu. Ja bija tik liela ģimene kā viņam, uzmanību nemitīgi – gan pa dienu, gan daļēji arī naktīs – novirzītu zvani, īsziņas, elektroniskās vēstules, tāpēc bija nepieciešams noteikt kaut kādas robežas.

      Tomēr šodien viņš juta pienākumu atstāt telefonu ieslēgtu. Pat tagad viņš ignorēja pirmos divus zvanus, līdz atcerējās, kāpēc nav to izslēdzis.

      Viņš nolika otu un, paņēmis otru, kuru bija sakampis zobos, nometa arī to malā, tad pasniedzās pēc klausules.

      – Ārčers.

      – Ak, te runā Lila. Lila Emersone. Es… vai jūs esat viesībās?

      – Nē. Kāpēc tā jautājat?

      – Es dzirdu troksni. Skaļu mūziku.

      Eštons skatījās pēc tālvadības pults un, pastūmis tālāk dažus krāsu podus, izslēdza mūziku.

      – Atvainojiet!

      – Nekas, nekas. Ja Iron Maiden neskan skaļi, nav jēgas to klausīties. Tā kā jūs droši vien strādājat, atvainojos, ka traucēju. Gribēju tikai pateikt, ja neesat pārdomājis un joprojām vēlaties atnākt šurp paskatīties uz… nu, no vietas, kur es tonakt atrados, tad – lūdzu.

      Eštonu vispirms pārsteidza tas, ka Lila atpazinusi seno dziesmu Aces High kā grupas Iron Maiden skaņdarbu, un tad viņas pareizais pieņēmums, ka mūzika dārd tik skaļi, kamēr viņš strādā.

      Tomēr šīs pārdomas viņš atlika uz vēlāku laiku.

      – Vai drīkstu ierasties tūlīt?

      – Ak…

      Nesteidzini, Eštons sevi brīdināja. Tā bija nepareiza taktika.

      – Tad sakiet, kad, – viņš turpināja. – Kad jums ir ērtāk.

      – Varat nākt kaut vai tūlīt. Es tikai negaidīju, ka vēlēsieties