Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro

vakara laikā.

      Šovakar bija iecerēts salīdzinoši vienkāršs pasākums. Būdami uzticami toriju partijas biedri, Maksveli rīkoja līdzekļu piesaistīšanas kampaņu, kuras mērķis bija nodrošināt Entonijam Īdenam premjerministra posteni. Īdens, kurš bija iecelts par Čērčila pēcteci pēc viņa demisijas, bija izsludinājis vispārējas vēlēšanas divdesmit sestajā maijā, un viņa solījums, ka “Miers būs pirmajā vietā, vienmēr” bija radis atsaucību tautā, kas bija pagurusi no upurēšanas un zaudējumiem.

      Lai iezīmētu gaidāmo labklājības ēru, Vanesa bija sarīkojusi improvizētu “Vasaras balli” Kensingtonas pils oranžērijā, ar tradicionālu izklaidi un ēdieniem, pie kā piederēja kokosriekstu mešana, iegremdēšanās cisternā, pakavu spēle, skriešana ar olu un karoti, žonglieri un pat jāšana ar ponijiem, patērējot lielus daudzumus Pimm’s kokteiļu, zemeņu saldējuma, ikru maizīšu un šampanieša. Vienīgā atšķirība bija tāda, ka biļetes tika iegādātas par mārciņām, nevis par penijiem, un izklaižu vadītāji bija skatuves un ekrāna slavenības.

      Tiklīdz viņas iegāja iekšā, pēc cilvēku drūzmēšanās kļuva skaidrs, ka Londonas smalkākā sabiedrība ir ieradusies. Pie ieejas karājās liels plakāts ar lozungu “Apvienoties miera un progresa vārdā”. Cilvēki sauca un māja cits citam pāri seju jūrai; dūmu mutuļi bija biezi un smagi, pūtēju orķestra uzdotais ritms atgādināja sirdspukstus vispārējā murdoņā.

      Saķērušās rokās, abas meitenes slīdēja cauri pūlim.

      – Vai tu viņu redzi? – Greisa pētīja garo galeriju.

      – Viņa ir tur! – Melorija atkliedza, norādīdama uz maza auguma tumšmati, kura stāvēja telpas pretējā pusē cilvēku bariņa ielenkumā.

      Melorija vilka Greisu sev līdzi pie viņas.

      – Vanesa!

      Vanesa pagriezās. Viņa bija ģērbusies caurspīdīgā vakartērpā, ko veidoja neskaitāmas šifona kārtas, lepojās ar asiem, harmoniskiem vaibstiem un samērā mazām, tumši brūnām acīm. Nebūdama gara auguma, viņa bija tik smalka un apveltīta ar tik ideālām proporcijām, ka par spīti savai neizteiksmīgajai sejai izskatījās izcili. Viņai līdzās citas sievietes uzreiz likās neveiklas un nevīžīgas. Vanesas izturēšanās bija nepiespiesta, gandrīz garlaikota, it kā viņa nevis uzņemtu viesus, bet gan rīkotu viņu noklausīšanos. Un ikviens sīkums viņas izskatā bija nevainojami nobeigts – sākot ar matiem, kas veidoja celiņu galvvidū un bija aizsprausti aiz ausīm, atklājot fantastiskus smaragda auskarus, līdz pat garajiem, slaidajiem pirkstiem ar gaišu krēmkrāsas laku, kuras tonis sakrita ar rožu pumpuru toni pie kleitas jostas. Vanesa pasmaidīja, ievelkot ilgu, lēnu cigaretes dūmu. – Sveicinātas, dāmas! Ceru, ka jūtaties veiksmīgas. Te ir loterija, kurā var vinnēt sieviešu zelta pulksteni no Asprey, un biļetes tiek izķertas kā karstas maizītes. Tas jaunais komiķis Benijs Hils vadīs izsoli.

      – Tas no televīzijas? – Melorija iepleta acis.

      – Tas pats. Un varu jums pavēstīt, ka viņš nepavisam nav tāds reālajā dzīvē!

      – Kā tu to panāci?

      – Tāpat kā visu pārējo – ar nerimstošu nekaunību. – Vanesa pagriezās pret Greisu, uzlūkodama viņu ar skropstu apēnotajām acīm. – Šķiet, ka mums nav bijis tas gods.

      – Ak jā, gribu tevi iepazīstināt ar savu draudzeni, Greisu Manro, Rodžera sievu.

      – Sveiki, – Geisa pasniedza roku. – Un paldies par ielūgumu. Tas ir vienkārši… nu… neticami!

      Vanesa saņēma Greisas pirkstu galus un tos saspieda, piešķiebdama galvu uz vienu pusi. – Tātad jūs esat Rodžera sieva. Mēs visi brīnījāmies, kur viņš ir pazudis. – Ievilkdama vēl vienu dziļu dūmu, viņa nopētīja Greisas seju ar atklātu ziņkārību, it kā viņa būtu kāds rets eksemplārs muzeja ekspozīcijā. – Jūs esat rados ar lordu Roisu, vai ne?

      – Viņš ir mans otrās pakāpes brālēns no mātes puses. Viņš mantoja titulu pēc mana vectēva nāves.

      – Ak tā. – Vanesa izelpoja, un gara, tieva dūmu strūkliņa izplūda viņai caur degunu. – Jūs esat visai glīta, vai ne?

      Greisa viegli nosarka, piepeši sajuzdamās neveikli, gluži kā bērns, kas ir izsaukts pie viesiem pirms gulētiešanas, lai izklaidētu vecāka gadagājuma radiniekus ar savām labajām manierēm. – Pateicos.

      – Un kur jūsu vīrs ir šovakar? – Vanesa apjautājās.

      – Skotijā. Darīšanās.

      – Cik briesmīgi jums. Vai arī, – viņa sarauca uzaci, – varbūt tā arī labāk. Es zinu, ka būtu sajūsmā, ja Filips kaut kur aizbrauktu.

      – Jūs esat paveikusi brīnišķīgu darbu, – Greisa novērsa uzmanību no sevis. – Esmu pārliecināta, ka līdzekļu vākšanai būs lieli panākumi.

      – Daru, ko varu. Pastaigājiet apkārt, – Vanesa ierosināja ar rokas mājienu, pagriezdamās, lai apsveicinātos ar dažiem citiem viesiem. – Un sapērciet labi daudz biļešu, meitenes. Tas nāks par labu Lielbritānijai. – Viņa veltīja Greisai īsu smaidu. – Bija patīkami iepazīties. Patiešām.

      – Sadabūsim kaut ko dzeramu, – Melorija nosprieda, dodamās pie atspirdzinājumu galdiņa. – Un nedusmojies, ka tā saku, taču esmu noskatījusi to zelta pulksteni.

      Greisa ieķērās Melorijai elkonī. – Kā Vanesa pazīst manu ģimeni?

      – Nezinu. Jādomā, ka tas ir vispārzināms. Kāpēc tu jautā?

      – Tāpat vien. – Greisa sarauca pieri. – Ģimenē klīst baumas, ka manam brālēnam drīz nākšoties pārdot īpašumu. Rodžeru tas ļoti apbēdina. Taču tās vecās pilis aprij kaudzēm naudas, un viņam ir lieli parādi.

      Melorija saspieda viņas roku. – Nedomā par to šovakar, mīļā. Droši vien tā ir tikai sagadīšanās, ka viņa par to ieminējās.

      Greisa nebija gaidījusi izpriecas, taču vakars izrādījās pārsteidzoši izklaidējošs. Vanesas lopu vagona politika nozīmēja, ka sarunas bija nepastarpinātas, un karnevāla rotaļas radīja spēcīgu biedriskuma sajūtu ar sāncensības pieskaņu. Melorija zaudēja gandrīz piecas mārciņas kokosriekstu mešanas sacensībās, līdz beidzot iegāza uzlecošu Ranka zvaigzni ūdens tvertnē par lielu prieku apkārt stāvošajiem vīriešiem. Greisai lieliski veicās pakavu spēlē, kurā viņu beigās apspēlēja Kentas hercogiene. Neviena no meitenēm nelaimēja zelta pulksteni. Greisa pūlī ieraudzīja dažas pazīstamas sejas, un viņas abas ar Meloriju nobaudīja dažas ikru maizītes, kas tika noskalotas ar šampanieti.

      Tad Melorija pamanīja “Atmiņas kunga” kiosku, kur cilindrā un frakā darbojās pats Filips Maksvels, un sajūsminājās vēl vairāk.

      – Skaties! Mēs šo spēli visu laiku spēlējām bērnībā. – Viņa saķēra Greisu aiz rokas un vilka pāri telpai. – Es šajā ziņā esmu lietpratēja. Nāc. Es cīnīšos pret tevi, viens pret vienu.

      – Es nekad neesmu to spēlējusi. – Greisa noraudzījās uz aizvien lielākajām paplātēm, kas bija sarindotas uz letes. Ikviena bija pārklāta ar audeklu. – Kas tur jādara?

      – Visā pasaulē nav nekā vienkāršāka, dāmas! – Filips Maksvels piešāva roku pie cilindra, pārspīlēti palocīdamies viņu priekšā. – Uz katras paplātes atrodas vismaz piecpadsmit priekšmeti. Es noņemu pārklāju uz minūti, atkal to uzsedzu, un jums ir vēl viena minūte laika, lai uzskaitītu tik daudz priekšmetu, cik vien jūs spējat atcerēties. Tā, kura pareizi atcerēsies vairāk priekšmetu, būs uzvarētāja.

      – Un tas ir viss? – Tas