Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro

tad nav moderni ierasties vēlāk?

      – Kopš kura laika tevi interesē mode?

      Greisa apgriezās riņķī. – Vai manas vīles ir taisnas?

      – Jā. Ņem. – Melorija viņai pasniedza atnesto tējas tasi. – Tava mājkalpotāja lika, lai iedodu tev šo.

      – Pateicos. – Greisa iedzēra malku, kamēr Melorija staigāja pa istabu savā čaukstošajā vakarkleitā ar kuplajiem svārkiem un beidzot uzmanīgi apsēdās uz klubkrēsla malas, lai nesaburzītu audumu.

      – Un ko tu darīji visu pēcpusdienu? – Melorija rājās.

      – Ak, neko. – Greisai negribējās atzīties, ka gulējusi dienas laikā: tas nebūtu labs sākums. – Un tu? Ko tu darīji?

      – Es tikai pirms stundas atgriezos no friziera. – Melorija pagrieza galvu, izrādīdama savu glīto profilu un frizieru darba rezultātu. – Zvēru, ka Hugo kungs ir vienīgais cilvēks Londonā, kuram es ļaušu pieskarties saviem matiem. Tev vajadzētu aiziet pie viņa. Viņš ir brīnumdaris. Vai tev neatradīsies kāda lieka cigarete?

      – Tur ir, – Greisa pamāja uz sudraba etviju uz galda. Viņa iedzēra vēl vienu tējas malku un tad nolika tasi uz naktsgaldiņa.

      Melorija paņēma vienu cigareti. – Ko tu šovakar vilksi?

      – Zilo zīda kleitu.

      – Vecā labā! – Melorija pasmaidīja, pašūpodama galvu. – Mums vajadzēs vest tevi iepirkties, dārgā. Visapkārt ir tik daudz skaistu mantu!

      Trīsdesmit gadu vecumā Melorija bija tikai trīs gadus vecāka par Greisu, taču jau iekarojusi sev vietu Londonas sabiedrībā kā viena no modes sekotājām. Būdama precējusies ar Greisas brālēnu Džofriju, viņa centās ņemt Greisu savā aizbildniecībā. Tomēr Greisa izrādījās neizturami imūna pret viņas pamācībām.

      – Vai tev nepatīk tā kleita? – Greisa apjautājās.

      Melorija paraustīja plecus. – Tā ir labu labā.

      Greisa atkal pacēla to augšup. – Kas tai vainas?

      – Tikai tas, ka… nu, es nezinu. Tu jau zini, kas Vanesai patīk. Viss, kas ir jauns, moderns. Jaunākā tūkstoš deviņi simti piecdesmit sestā gada mode…

      – Tas ir interesanti, jo tagad ir tikai tūkstoš deviņi simti piecdesmit piektais, Melorij.

      – Tieši to jau es gribu teikt! Viņa apsteidz laiku.

      – Jā, taču man nav jāsacenšas ar Vanesu, vai ne? Mēs visas nevaram būt modes noteicējas. Tai sievietei ir pārāk daudz brīva laika un daudz par daudz naudas.

      – Var jau būt, taču neviens nevēlas palaist garām nevienas no viņas rīkotajām viesībām, vai ne? Tev arī vajadzētu sākt izklaidēt cilvēkus. Šovakar būs lieliska iespēja nozagt dažus vārdus no Vanesas viesu saraksta. Man somiņā ir maza piezīmju grāmatiņa un zīmulis, ja tev vajadzēs.

      – Ak dievs! – Greisa nodrebinājās. – Nespēju izturēt tādu domu!

      – Nē, nu patiešām! – Melorija izvalbīja acis. – Ko tu darīji Oksfordā izklaides ziņā?

      – Mans tēvocis ir pasniedzējs. Mēs ielūdzām cilvēkus uz ziedkāpostu sautējumu ar sieru un spēlējām bridžu.

      – Cik briesmīgi, – Melorija iesmējās. – Tev nāksies tikt pāri savai nepatikai pret sarunāšanos ar citiem cilvēkiem, ja gribi būt noderīga savam vīram. Viņš nedabūs paaugstinājumu, pateicoties tikai un vienīgi savam labajam izskatam, – viņa pasmaidīja. – Vai tev ir šķiltavas? Kā tev tā patīk? – Melorija piecēlās un apgriezās, izrādīdama savas sarkanās, augšpusē atkailinātās kleitas svārku daļu. – Tā ir jauna. No Simpson’s.

      – Ļoti valdzinoša. – Greisa uzvilka savu zilo kleitu. – Tur taču ir šķiltavas, ko?

      Melorija parakņājās pa cigarešu kārbu. – Neredzu gan. Pagaidi. – Viņa iesprauda cigareti savas ideāli nokrāsotās mutes kaktiņā. – Es tev palīdzēšu.

      Greisa nostājās viņas priekšā, kamēr Melorija aizvilka kleitas rāvējslēdzēju. – Droši vien Rodžers būs tās paņēmis. Mēs mūždien nozaudējam šķiltavas. Tās gan ir manas iemīļotākās. Es viņu nogalināšu, ja viņš būs tās pazaudējis.

      Melorija paraustīja krietnas divas collas auduma, kas cieši nepiegulēja Greisas viduklim. – Tā ir par lielu. Tu atkal esi zaudējusi svaru. – Viņas balss skanēja apsūdzoši.

      Greisa piegāja pie sava tualetes galdiņa, atvēra atvilktni un izņēma sērkociņu kastīti. Viņa pameta to Melorijai, kura saķēra sērkociņus gaisā ar agrākā puikskuķa izmanību.

      – Aizdedzini man arī vienu, labi?

      – Ar prieku. Galu galā tu šovakar esi mana partnere.

      – Paldies tev par to. – Greisa notvēra viņas skatienu spogulī un iesprauda ausīs pērļu klipšus. Viņai nepalika nepamanīts, ka Melorija patiesībā cenšas viņai palīdzēt. – Bija mīļi no tavas puses, ka tu mani uzaicināji.

      – Mēs nevaram ļaut tev garlaikoties, kamēr Rodžera nav pilsētā. – Melorija aizdedzināja divas cigaretes un pasniedza vienu Greisai. – Turklāt man nemaz tik bieži neizdodas iemainīt savu vīru pret kādu, kurš patiešām klausās, ko es saku. Viņš tik un tā necieš Vanesu, uzskata, ka viņa mani slikti ietekmē.

      – Vai tā ir?

      – Bez šaubām. – Melorija paķēra brošūru, kas atradās virs grāmatu kaudzītes uz galda. – Kas tas?

      – Nekas. – Greisa nožēloja, ka nav iedomājusies to noslēpt. – Tikai lekciju saraksts.

      – Oksfordas un grāfistes sekretāru koledža? – Melorija to pāršķirstīja: protams, brošūra atvērās pie lapām, kuru malas Greisa jau bija nobružājusi. – Mašīnrakstīšana un biroja vadība? Grāmatvedība? – Viņa savieba seju grimasē. – Ko tas viss nozīmē?

      – Nekad nevar zināt, – Greisa uzāva tumšzilas laiviņas, – tas var izrādīties gluži noderīgi. Rodžers kādu dienu varētu atvērt pats savu biroju. Es varētu kļūt viņam par nenovērtējamu palīdzi, organizēt tikšanās, pārrakstīt vēstules…

      – Bet, Greisa, tev taču jau ir darbs, – Melorija norādīja. – Tu esi viņa sieva.

      – Tas nav nekāds darbs, Melorij.

      Melorija uzmeta viņai skatienu. – Tiešām? Interesanti, vai tu esi lasījusi to, kas sīkiem burtiem ierakstīts tavā laulības apliecībā. Tavs uzdevums ir iekārtot mājas, radīt ģimeni, priekšstatu par to, kur jūs visi iederaties pasaulē un kurp jūs virzāties. Padomā par to: bērnu skolas, kur jūs pavadīsiet nedēļas nogales, viss jūsu paziņu loks ir atkarīgs no tevis. – Viņa sāka runāt ar pārspīlētu akcentu. – Ak Manro ģimene? Skaidrs, ka es viņus pazīstu! Vai viņa nav brīnišķīga? Viņas dēls mācās Harovā kopā ar mūsu vecāko. Un es dievinu viņas māju, vai ne? – Melorija ievilka kārtējo dūmu, nomezdama brošūru. – Tici man, Pīlēn, tev ir darbs. Turklāt koledža atrodas Oksfordā. Cik reižu man tev jāatgādina, ka tagad tu dzīvo Londonā?

      – Jā, bet kursi ilgst tikai dažus mēnešus.

      – Dažus mēnešus? Vai tu esi prātu zaudējusi? Un ko Rodžers iesāks, kamēr tu būsi projām? – Melorija nopūtās. – Patiešām, tev vajadzētu apgūt ko lietderīgu savā brīvajā laikā.

      – Piemēram, ko?

      – Es nezinu… – Doma par pašizglītošanos