Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro

nepatīk gudras sievas, viņiem patīk apburošas!

      – Nē! – Greisa noelsās, izlikdamās, ka ir šokēta. – Tu nedomā, ka es būtu apburoša?

      Melorija izbolīja acis. – Tu esi brīnišķīga. Es tikai gribu teikt…

      – Es saprotu, – Greisa viņu pārtrauca. Melorija negrasījās padoties. Katrā tikšanās reizē viņai bija jauni ierosinājumi par mājas iekārtošanas prasmēm: acīmredzot draudzene uzskatīja, ka Greisai pietrūkst talanta šajā jomā. Kāpēc lai šovakar kaut kas būtu citādi?

      Melorija pārbaudīja lūpu krāsu savas pūdernīcas spogulītī. – Kad Rodžers atgriežas mājās?

      – Pēc nedēļas. Varbūt ātrāk.

      – Viņš jau ilgi ir projām. Tu droši vien ilgojies pēc viņa.

      Greisa neko neteica.

      – Kad viņš būs mājās, tu izmetīsi no galvas visas tās blēņas. Tā, un tagad: vai tev ir kāda josta, ko varētu aplikt? – Viņa nostājās Greisai aiz muguras. – Nē, patiešām! Vai tev neviens nav izskaidrojis, ka tev ir jāpieņemas svarā dažos pirmajos laulības gados? Kā lai es kļūstu par mīļo krustmāmiņu, ja tu nemaz neapvelies?

      Kaut kas mainījās Greisas acīs. Dziļi ieelpojusi, viņa aizgriezās. – Domāju, ka man nebūs jostas, – viņa klusi noteica, pārskatīdama kleitas savā skapī.

      Melorija uzlūkoja Greisas slaido muguru.

      Viņa acīmredzami bija trāpījusi vārīgā vietā.

      – Te būs, – Melorija pasniedzās un satvēra pītu melna samta jostu no citas vakarkleitas. – Tā derēs gluži labi, – viņa noteica, aplikdama to Greisai ap vidu.

      Greisa šovakar izskatījās trausla un vēl jaunāka nekā parasti. Melorijai viņa atgādināja jaunu meiteni, kas saģērbusies savas mātes drānās. To panāca matu sakārtojums, kas bija pārāk konservatīvs un nopietns: tas būtu piestāvējis vecākai sievietei, bet Greisas gadījumā tikai uzsvēra viņas jaunību. Tas lika viņas acīm izskatīties vēl lielākām nekā parasti: tās bija ļoti dzidrā pelēkzaļā krāsā, tālu stāvošas un gandrīz vai mandeļveidīgas.

      – Tu domā, ka tā būs labi? – Greisa saspringti nopētīja savu atspulgu spogulī.

      Greisai nebija raksturīgs daudz satraukties par to, ko domās citi. Piepeši Melorija atskārta, ka tā bija viena no īpašībām, kuru viņa apbrīnoja draudzenē, par spīti abu pastāvīgajiem strīdiņiem.

      – Tā ir ideāla, – viņa apgalvoja. – Un tagad iesim, citādi palaidīsim visu garām.

      Nokāpusi lejā pa kāpnēm, Greisa apstājās, lai aplūkotu pēcpusdienas pastu uz priekšnama galdiņa.

      – Ak, paskaties! – Viņa pacēla augšup aploksni. – Esmu saņēmusi gaisa pasta sūtījumu! No Francijas. Cik aizraujoši! – Viņa to atplēsa. – Ko gan es pazīstu Francijā?

      – Vai tas ir no tava tēvoča? – Melorija uzvilka mēteli.

      – Nē, viņš lasa lekcijas Amerikā. – Greisa atlocīja vēstuli un sāka lasīt.

      Melorija gaidīja, nepacietīgi mīņādamās. – Mums ir jāiet. – Viņa paņēma mašīnas atslēgas. – Kas tur rakstīts?

      – Tas neiet nekādā jēgā.

      – Vai tas ir franciski?

      – Nē. Nē, tas ir angliski. – Greisa apsēdās krēslā. – Tur ir lidmašīnas biļete.

      – Lidmašīnas biļete? Uz kurieni?

      – Uz Parīzi. – Greisa pacēla galvu, pasniegdama viņai vēstuli. – Tā būs kļūda. Kāda ļoti dīvaina kļūda.

      Melorija paņēma vēstuli.

      Tā bija nodrukāta uz smaga labas kvalitātes papīra, kas liecināja par oficiālu saraksti. Stūrī viņa ievēroja juridiskās firmas nosaukumu un adresi Parīzes centrā: Frank, Levin et Beaumont.

       Cienītā Manro kundze!

       Lūdzu, pieņemiet mūsu vissirsnīgāko līdzjūtību sakarā ar Jūsu neseno zaudējumu. Mūsu firma nodarbojas ar nelaiķes Evas d’Orsī atstāto mantojumu, un šajā sakarībā darām Jums zināmu, ka Jūs esat nosaukta par viņas mantinieci testamentā. Lūdzam Jūs pēc iespējas drīzāk ierasties mūsu birojā, lai varam apspriest jautājumu par Jūsu mantojumu.

       Vēlreiz atvainojamies par traucējumu šajā skumjajā brīdī un ceram, ka varēsim izrādīties Jums noderīgi tuvākajā nākotnē.

Ar cieņu – Eduārs A. Tiso, skvairs

      – Ak! – Melorija pacēla galvu. – Man nebija ne jausmas, ka tu nesen esi kādu zaudējusi, Greisa.

      Greisas sejas izteiksme nemainījās. – Man tāpat.

      – Kā, lūdzu?

      – Melorij, es nepazīstu nekādu Evu d’Orsī. Man nav ne jausmas, kas viņa tāda ir.

      Vanesa Maksvela zināja, kā rīkot viesības. Tas bija viņas lielākais ieguldījums un neapšaubāmi varēja kļūt par lielisku mantojumu tiem, kuri viņu pazinuši, ja ne mīlējuši, vēl ilgi pēc Vanesas aiziešanas.

      Pirmais noteikums bija tāds, ka viesības gandrīz vienmēr tika rīkotas impulsīvi. Atšķirībā no citām mājasmātēm, kuras izsūtīja ielūgumus mēnesi iepriekš, Vanesa saprata, ka visa pasākuma panākumi ir atkarīgi no smalkajām attiecībām starp gaidām un piepildījumu; pārāk ilga gaidīšana no vienām līdz otrām viesībām varēja radīt tikai vienaldzību un garlaicību. Un neviens pasākums, kas neprasīja drudžainu iepriekšēju norunu pārspēlēšanu, baltu melu gūzmu un ilgstošas uzticības pārbaudi, nebija piedalīšanās vērts.

      Otrkārt, viņa nežēlīgi izturējās pret viesu atlasi. Vanesa tikpat kā nekad neatbildēja uz kāda ielūgumu ar savējo. Patiesībā viņa bija slavena ar to, ka izvēlējās nesen iepazītus cilvēkus un salika tos neiespējamās, dažkārt bīstamās kombinācijās. Viņa nosēdināja pavecus valstsvīrus līdzās jaunām aktrisītēm, karaliskās ģimenes locekļus pretī dramaturgiem, kas cēlušies no strādnieku šķiras; reiz viņa bija aizsūtījusi savu šoferi uz Floridas klubu, lai atvestu veselu džeza ansambli, kas bija nocelts no skatuves, un pusduci dejotāju no vīriešu burleskas rēvijas Soho, lai “mazliet atdzīvinātu vakaru”.

      Visbeidzot, viņas rīkotie pasākumi notika pārāk mazās un pārlieku spožās telpās. Cilvēki berzējās cits gan citu, cīnījās par savu vietu, reizi pa reizei nonāca viens otram klēpī. Ja ikviena cita namamāte ieaijātu viesus komā ar pieklusinātu gaismu un ērtiem dīvāniem, Vanesa prasīja, lai ikviens, neatkarīgi no vecuma un ieņemamā amata, saspiestos šaurā krogā Šeperdmārketā, drūzmētos ap atklātā peldbaseina slideno malu vai uz privāta kluba balkona. Cilvēki kliedza, lai tiktu sadzirdēti, grāba dzērienus, kas peldēja garām uz sudraba paplātēm, bezkaunīgi noklausījās intīmas sarunas, ļaujot vaļu rokām un berzējoties gar svešinieku siltajiem augumiem.

      Viņas pasākumos gaisā valdīja briesmu, spriedzes un nebēdnības atmosfēra. Savās visslavenākajās viesībās Vanesa bija noalgojusi dažus aktierus, kuriem vajadzēja izlikties par apkalpotājiem, un vienu, kas tika dramatiski noindēts pirmā ēdiena pasniegšanas laikā. Atlikušajiem viesiem vajadzēja atrisināt noslēpumu pirms policijas ierašanās, citādi viņi paši tiktu novākti no skatuves šādā vai tādā šaušalīgā veidā.

      Tieši tādi izaicinoši pasākumi bija uzsvieduši Vanesu un līdz ar pašu namamāti arī viņas vīru, uzņēmēju un tabakas fabrikas īpašnieku Filipu Maksvelu, augstu Londonas