Meitene, kas iemācīja man smieties. Džūda Devero

kā notiesāts uz trim gadiem cietumā.

      – Visi priecāsies, kad Triss atgriezīsies darbā.

      – Sevišķi sievietes, – Kima piebilda, un abas sievietes iesmējās. Tristans Oldridžs bija tiešām skaists vīrietis ar maigu raksturu, un viņam patiesi rūpēja cilvēki.

      – Kas tas par vīrieti, kurš uz tevi visu laiku skatās? – Sāra jautāja, pievērsusi skatienu kādam aiz Kimas muguras.

      Viņa pagriezās, bet neredzēja nevienu nepazīstamu seju. – Viņš izgāja ārā tieši pirms tam, kad tu pagriezies, – Sāra paskaidroja.

      – Kā viņš izskatījās?

      – Garš, tumsnējs un pievilcīgs, – Sāra smaidīdama atbildēja. – Manuprāt, viņa deguns pāris reižu ticis lauzts. Varbūt man tas šķiet uzkrītoši visu vīriešu izskatā, kopš satiku Maiku. – Sāras vīrs prata vairākas cīņas mākslas.

      – Acīmredzot viņš ir mans slepenais pielūdzējs, – Kima sacīja un piecēlās kājās.

      – Vai Deivs šovakar ir te?

      – Nē. Viņam bija jāapkalpo kāzas Viljamsburgā.

      – Tev tas droši vien traucē, – Sāra atzina. – Katru nedēļas nogali viņš ir projām.

      – Toties darba dienās viņš ir mājās, – Kima piebilda. – Savās mājās, nevis manējās.

      – Par to runājot: kā tu jūties savās jaunajās mājās? – Sāra jautāja un piecēlās kājās. Ar zināmu piepūli viņai bija izdevies atgūt tādu svaru, kāds viņai bija pirms grūtniecības.

      – Brīnišķīgi, – Kima atbildēja, un viņas seja atplauka. – Es lielo garāžu pārveidoju par darbistabu, un Džeka man palīdzēja iekārtot iekštelpas. Viss ir krāsains.

      – Vai Deivam patīk?

      – Viņam patīk mana virtuve, – Kima atzina. – Kad būšu iekārtojusies, ielūgšu ciemos tevi un tavus trīs bērnus. Tomēr Maiks nedrīkstēs ņemt līdzi savu jauno rotaļlietu – dārza traktoru.

      – Sarunāts. – Sāra smaidot atvadījās un devās projām. Mūziķi atgriezās savās vietās, un viņa gribēja aiziet uz kādu vietu, kur mūzika netraucētu sarunāties.

      Kima brīdi stāvēja un raudzījās uz visapkārt esošajiem draugiem un radiniekiem. Viesu vidū bija arī jaunienācēji jeb cilvēki, kuri nebija pilsētas sākotnējo septiņu ģimeņu pēcteči un bija ieradušies kāzās, lai apsveiktu Trisu. Viņu mīlēja visi, un Kima pieļāva, ka daži cilvēki te ieradušies neaicināti, jo gribējuši viņu vēlreiz ieraudzīt. Triss bija izglābis daudzu mazās pilsētiņas iedzīvotāju dzīvību.

      Kima cerēja, ka Džeka apprecēs viņas brāli Rīdu, tomēr viņa iemīlējās Trisā no teju vai pirmā acu uzmetiena. Darba maiņas dēļ Kimas labākā draudzene bija spiesta atlikt pārcelšanos uz Edilīnu par vēl dažiem gadiem.

      Nevilšus prātā iezagās doma, ka Kimai tobrīd būs jau gandrīz trīsdesmit. Viņa mēdza slepus nodēvēt sevi par tipisku statistikas datu pārstāvi: uzņēmējdarbībā Kimai veicās labi, bet viņas privātā dzīve stāvēja uz vietas.

      Jaunlaulātais pāris bija pametis svinības pirms krietna laika – līgavas mesto ziedu pušķi Kima nenoķēra, – bet daži viesi uzturējās svinību vietā, lai padejotu pirms mūziķu aizbraukšanas.

      Kima tuvojās telts malai un jau atkal sāka vēlēties, kaut kāzās nebūtu viena. Viņi ar Deivu satikās pirms pusgada, kad Kima ieradās Viljamsburgā, lai apspriestu satrauktas līgavas vēlmes attiecībā uz laulību gredzeniem. Meitene bija pagalam neizlēmīga, un viņas iecerētais uzvedās vēl sliktāk. Kimai radās vēlme viņus komandēt, bet viņa drīkstēja tikai sniegt ieteikumus.

      Pēc stundas lēmums joprojām nebija pieņemts, un viņiem piebiedrojās meitenes tēvs. Viņš acumirklī pārņēma vadību un pateica meitai, kuri gredzeni viņai jāizvēlas. Kima jutās viņam pateicīga.

      Kad viņa piegāja pie savas automašīnas, tai priekšā bija nostājusies liela, balta kravas automašīna ar uzrakstu “Bormena ēdienu piegāde” uz sāna. Pie Kimas piesteidzās izskatīgs jaunietis.

      – Atvainojiet, – viņš taisnojās un izvilka no kabatas automašīnas atslēgas, bet tad ieraudzīja, ka kravas automašīnas ceļu ir nobloķējusi līgavas tēva automašīna. Tā kā līgavas tēvs bija iesprostots birojā un piedalījās sapulcē, Kimai un vīrietim nācās iepazīties. Pirmās sarunas minūtes aizritēja, apspriežot līgavas neizlēmību.

      – Viņas māte ir tieši tāda pati, – Deivs apgalvoja. Viņš bija Deivids Bormens, un viņam piederēja mazais, elegantais ēdienu piegādes uzņēmums.

      Kad līgavas tēva sapulce beidzās un viņš pārvietoja savu automašīnu, Kima un Deivs jau bija norunājuši tikšanos. Kopš tās reizes viņi tikās divas reizes nedēļā, un viss noritēja jauki. Taureņu vēderā nebija, tomēr Kimai bija labi. Sekss bija labs – ne satriecošs, bet mīļuma pilns. Deivs vienmēr izturējās pieklājīgi un ar cieņu.

      – Kur ir sliktie zēni, kad viņi ir vajadzīgi? – Kima nomurmināja, nocēla no paplātes šampanieša glāzi un izgāja ārā.

      Viņa orientējās Tristana mājā un pagalmā tikpat labi kā pašas mājoklī, tāpēc devās taisnā ceļā uz Vingeitas kundzes māju. Pa kreisi atradās rotaļu namiņš. Bērnībā Kima tajā pavadīja daudz laika. Viņas mātei un Tristana mātei bija lieliskas attiecības, un ikreiz, kad viņas satikās, Kima devās uz rotaļu namiņu. Tagad tas bija sliktā stāvoklī, bet Džeka plānoja namiņu atjaunot.

      Kima apsēdās uz soliņa taciņas sākumā. Mēness spoži spīdēja, lielā telts izstaroja gaismu, gaiss bija mitrs un silts. Viņa aizvēra acis un ļāva tam ienākt sevī. Kima prātoja, vai ir iespējams izgatavot rotaslietas, kuru izskats un valkātājas izjūtas spētu atdarināt mēnessgaismu.

      – Vai tu joprojām māci izpriecāties? – atskanēja jautājums vīrieša balsī.

      Kima strauji atvēra acis. Priekšā stāvēja gara auguma vīrietis. Viņa neredzēja vīrieša seju, jo tieši aiz viņa galvas spīdēja mēness. Vīrieša uzdotais jautājums bija tik divdomīgs un izaicinošs, ka viņa sāka justies neērti. Neviena cita tuvumā nebija, tikai svešinieks, kurš uzdeva savādo jautājumu.

      – Man jāiet, – Kima nomurmināja, piecēlās kājās un devās uz telts pusi, kur spīdēja gaisma un rosījās cilvēki.

      – Cik ilgs bija manis uzceltās leļļu mājas mūžs?

      Kima apstājās un lēnām pagriezās.

      Viņš bija garāks nekā iepriekš, un mēnessgaismā Kima redzēja, ka viņa seja vairs nebija glīta kā kora zēnam, kāda tā bija divpadsmit gadu vecumā. Ap viņa acīm vīdēja krunciņas un, kā Sāra norādīja, viņa deguns izskatījās cietis. Tomēr vīrietis bija ļoti izskatīgs, un viņa acis bija tik tumšas un jutekliskas kā nakts ap viņiem.

      – Trevis, – viņa čukstēja.

      – Es teicu, ka atgriezīšos, un es atgriezos.

      Vīrietim bija zema un spēcīga balss, un Kimai patika tajā klausīties. Viņa paspēra vairākus soļus uz Trevisa pusi un jutās tā, it kā skatītos uz spoku.

      – Es baidījos, ka tu mani nepazīsi, – viņš klusi turpināja. – Tu tolaik biji ļoti jauna.

      Kima negribēja atklāt viņam patiesību par dziļajām skumjām, ko viņa izjuta pēc Trevisa aizbraukšanas. Vairākas naktis pēc kārtas viņa pirms miega raudāja. Abu kopīgā fotogrāfija joprojām bija