Meitene, kas iemācīja man smieties. Džūda Devero

diegu.

      Divu nedēļu garumā Kima dzīvoja gluži kā paradīzē. Viņa bija kopā ar Trevisu no agra rīta līdz vēlam vakaram.

      Zēns ļāvās izklaidēm tā, it kā tā būtu viņa sūtība, un Kimas mamma apgalvoja, ka tā tam arī vajadzētu būt.

      Kamēr bērni rotaļājās ārpus mājas, abas sievietes un Bērtranda kungs sarunājās un šuva. Lūsija Merita ar vecās Bernina zīmola šujmašīnas palīdzību atjaunoja visus aizkarus muižā.

      – Tagad viņš varēs tos pārdot par labāku cenu, – Kimas mamma murmināja.

      Lūsija iegādājās audumu un sašuva jaunus aizkarus, ko piekārt pie vannas istabu un virtuves logiem.

      – Tu maksā viņam īri, – Kimas māte norādīja. – Tev nevajadzētu apmaksāt arī aizkarus.

      – Man nav iebildumu. Es tik un tā nevaru ietaupīt naudu. Rendels savāks visu, kas paliks neiztērēts.

      Oldridža kundze zināja vienīgi to, ka Rendels ir Lūsijas vīrs.

      – Es gribu zināt, ko tas nozīmē, – viņa uzstāja, bet Lūsija aizbildinājās, ka jau ir pateikusi pārāk daudz.

      Vakaros bērni negribīgi atgriezās katrs savā dzīvoklī. Mātes viņus nomazgāja, pabaroja un iedzina gultās. Nākamās dienas rītā viņi atgriezās pagalmā. Neatkarīgi no tā, cikos Kima pamodās, Treviss viņu ikreiz jau gaidīja muižas otrā pusē.

      Kādu vakaru zēns ierunājās:

      – Es atgriezīšos.

      Kima nesaprata, ko tas nozīmē.

      – Es atgriezīšos pēc aizbraukšanas.

      Viņa neatbildēja, jo negribēja iztēloties dzīvi bez Trevisa. Viņi kopā rāpās kokos, rakņājās pa dubļiem, brauca ar divriteņiem; Kima meta bumbu, un Treviss to aizlidināja pāri visam dārzam. Kad Kima paņēma līdzi savu otro labāko lelli, viņa bija satraukta. Zēniem nepatika lelles. Tomēr Treviss apsolīja uzbūvēt lellei māju, un to arī izdarīja. Māja tika izgatavota no lapām un zariņiem, un iekšpusē tika novietota gulta, ko Kima izklāja ar sūnām. Kamēr Treviss taisīja mājai jumtu, viņa ar rotaslietu izgatavošanas komplekta palīdzību sameistaroja divas kaklarotas no plastmasas kreļļu virtenēm. Kad meitene vienu no tām uzkāra Trevisam kaklā, viņš smaidīja, un nākamās dienas rītā viņš to joprojām nēsāja.

      Kad kļuva pārāk karsts, lai aktīvi kustētos, bērni nogūlās uz vēsās zemes ēnā un pārmaiņus lasīja viens otram priekšā “Alisi Brīnumzemē” un citas grāmatas. Kima nelasīja ne uz pusi tik labi kā Treviss, tomēr viņš neiebilda. Kad meitenei trāpījās grūts vārds, viņš palīdzēja. Treviss apgalvoja, ka labprāt klausās, un tā bija taisnība.

      Kima apzinājās, ka divpadsmitgadīgais Treviss ir daudz vecāks par viņu, tomēr ikdienā tā nešķita. Viņa zināšanas bija gluži kā pieaugušam cilvēkam. Treviss izstāstīja Kimai visu par kurkuļa dzīves ciklu un par kūniņām. Viņš paskaidroja, kāpēc mēness forma mainās, un kāpēc pastāv ziema un vasara.

      Lai gan Trevisa zināšanas bija visai plašas, viņš ne reizi nebija mēģinājis aizlidināt akmentiņu gar dīķa virsmu. Pirms ierašanās Edilīnā viņš ne reizi nebija uzrāpies kokā. Viņš ne reizi nebija nobrāzis elkoni.

      Tāpēc abi bērni mācīja viens otru. Trevisam bija divpadsmit gadu un Kimai – tikai astoņi, tomēr reizēm Kima bija zēna skolotāja, un viņai tas patika.

      Tas viss ilga tieši divas nedēļas. Kā parasti, uzreiz pēc saullēkta samiegojusies Kima izskrēja pa pagalma puses durvīm, aizsteidzās gar muižas sienu dārza pusē uz ēkas spārnu, kurā dzīvoja Treviss un viņa mamma.

      Tomēr tās dienas rītā Treviss nebija ārā un negaidīja Kimu, tāpēc viņa saprata – kaut kas nav kārtībā. Meitene sāka klauvēt pie durvīm un saukt zēna vārdu. Pašas celtais troksnis viņai bija vienaldzīgs.

      No mājas izsteidzās Kimas māte, tērpusies rītasvārkos un čībās.

      – Kimberlija! Kāpēc tu kliedz?

      – Kur ir Treviss? – viņa prasīja, pūlēdamās atvairīt asaras.

      – Lūdzu, nomierinies! Viņi droši vien vēl guļ.

      – Nē! Kaut kas ir noticis.

      Kimas māte pēc brīža paraustīja durvju rokturi. Tās bija atvērtas. Mājā neviena nebija, un nekas neliecināja par to, ka tur kāds ir dzīvojis.

      – Paliec šeit, – Kimas māte piekodināja. – Es noskaidrošu, kas noticis.

      Viņa piesteidzās pie muižas parādes durvīm, bet Merita kundzes automašīnas tur nebija. Bija pārāk agrs, lai traucētu Bērtrandu, tomēr Kimas māte bija stipri uztraukusies par Lūsiju un viņas dēlu, tāpēc iegāja muižā.

      Bērtrands aizmidzis gulēja dīvānā, apstiprinādams aizdomas, ka ir par slinku, lai pirms gulētiešanas uzkāptu pa kāpnēm. Kad Kimas māte pateica, kas noticis, Bērtrands uzreiz atžirga, jo viņam patika tenkas.

      – Dārgā, – viņš paskaidroja, – viņi aizsteidzās projām no šejienes divos no rīta. Es biju cieši aizmidzis, bet Lūsija mani pamodināja. Viņa painteresējās, vai var nopirkt to veco šujmašīnu.

      – Es ceru, ka tu to viņai atdevi.

      – Gandrīz. Es prasīju tikai piecdesmit dolārus.

      Oldridža kundze saviebās.

      – Uz kurieni viņi aizbrauca? Kāpēc viņi nozuda nakts vidū?

      – Lūsija man pateica tikai to, ka viņai kāds piezvanījis un pavēstījis, ka drīzumā atgriezīsies viņas vīrs, tāpēc viņai jādodas projām. Lūsija teica, ka viņai obligāti jānokļūst tur pirms vīra.

      – Kur viņai jānokļūst? Es gribu Lūsijai piezvanīt un noskaidrot, vai viņai nekas nekaiš.

      – Viņa lūdza, lai mēs nemēģinām ar viņu sazināties. – Bērtranda kungs pieklusināja balsi. – Lūsija teica, ka neviens nedrīkst uzzināt, ka viņa ar Trevisu te uzturējās.

      – Tas izklausās ļoti slikti. – Oldridža kundze apsēdās dīvānā un pielēca kājās. – Ak Dievs! Kima būs satriekta. Es baidos viņai to teikt. Viņa būs ļoti nelaimīga, jo dievina to zēnu.

      – Viņš bija jauks bērns, – Bērtrands piekrita. – Viņa āda bija kā porcelāns. Ceru, ka viņš turēsies pa gabalu no saules, lai to nesabojātu. Manuprāt, par savu izcilo ādu varu pateikties tam, ka visa mūža garumā izvairos no saules stariem.

      Oldridža kundze, saraukusi pieri, devās pie Kimas, lai pateiktu, ka viņas draugs ir aizbraucis un, visdrīzāk, meitene viņu nekad vairs nesatiks.

      Kima jaunumus uzņēma labāk, nekā viņas māte gaidīja. Viņa nekrita histērijā un neraudāja, vismaz ne citu cilvēku klātbūtnē. Tomēr pagāja vēl vairākas nedēļas, līdz Kima atguvās.

      Kimas māte kopā ar meitu devās uz Viljamsburgu, lai iegādātos dārgu rāmi Trevisa fotogrāfijai. Meitenei tāda bija tikai viena. Tajā zēns kopā ar Kimu stāvēja pie abu divriteņiem. Abi bērni bija novārtījušies un plati smaidīja. Mirkli pirms tam, kad Oldridža kundze nospieda fotoaparāta pogu, Treviss aplika roku ap Kimas pleciem, un meitene apskāva zēna vidukli. Fotogrāfija bija aizkustinošs bērnības attēls, un Kimas izvēlētajā rāmī tā izskatījās labi. Viņa nolika to uz galdiņa pie savas gultas, lai varētu raudzīties uz fotogrāfiju vakarā pirms miega un no rīta pēc pamošanās.

      Mēnesi pēc Trevisa un viņa mātes aizbraukšanas Kima izdarīja kaut ko prātam neaptveramu. Ģimene nupat bija apsēdusies pie vakariņu galda,