Meitene, kas iemācīja man smieties. Džūda Devero

māte neko neatbildēja, bet norādīja ar pirkstu, un Kima piecēlās no galda. Nonākusi pie savas istabas durvīm, viņa izdzirdēja, kā vecāki izplūda smieklos.

      Meitene paņēma rokās Trevisa fotogrāfiju un to aplūkoja.

      – Ja tu tagad būtu šeit, es tev iemācītu rupju vārdu.

      Viņa nopūtās, nogūlās gultā un gaidīja, kad uz “pārrunām” ieradīsies tēvs un atnesīs meitai kaut ko ēdamu. Tēvs bija maigs, bet ar bērnu audzināšanu nodarbojās māte. Kima nodomāja, ka ir netaisnīgi sodīt viņu par vārdu, ko māte vairākkārt lietoja pati.

      – Riebīgie vecāki! – Kima norūca un piespieda Trevisa fotogrāfiju pie krūtīm. Viņa saprata, ka zēnu nekad neaizmirsīs un nekad nepārstās viņu meklēt.

      PIRMĀ NODAĻA

ŅUJORKA2011. gads

      Galvenais birojs atradās sešdesmit pirmā stāva stūrī. Divas kabineta sienas bija pilnībā iestiklotas, un no tām pavērās elpu aizraujošs skats uz Ņujorkas ainavu. Pie abām pārējām sienām bija piekārtas gaumīgas, dizainera izvēlētas gleznas, bet tās neko neliecināja par telpu iemītnieku. Kabineta vidū atradās rožkoka galds, un pie tā no tērauda un ādas izgatavotā krēslā sēdēja Treviss Maksvels. Viņš bija gara auguma plecīgs vīrietis, tumsnējs un ļoti pievilcīgs. Viņš bija noliecies pār dokumentiem un saraucis pieri.

      Vēl viena nolāpīta uzņēmumu apvienošana, Treviss nodomāja. Viņa tēvs bija nopircis kārtējo uzņēmumu. Vai viņa kāre iegūt kaut ko savā īpašumā un kontrolēt nekad nerimsies? Treviss dzirdēja, ka atveras viņa kabineta durvis, bet nepacēla skatienu.

      – Jā? Kas tur ir?

      Barbara Pendergasta, kuru Treviss sauca par Peniju un visi pārējie par Pendergasta kundzi, vēroja savu priekšnieku un gaidīja. Trevisa sliktais noskaņojums viņu neuztrauca.

      Treviss, klusuma izbiedēts, pacēla skatienu un ieraudzīja viņu. Barbara bija par viņu divreiz vecāka un divreiz īsāka, bet spēja līdz sirds dziļumiem iebiedēt jebkuru, izņemot Trevisu.

      – Atvaino, Penija, kas noticis?

      Vēl pirms dažiem gadiem Penija bija Trevisa tēva darbiniece. Abi kopā bija izrāpušies no nabadzības un padarījuši Rendelu Maksvelu par vienu no turīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Kad uzņēmumam pievienojās Treviss, Penija nolēma viņam palīdzēt. Mēdza sacīt, ka Rendela Maksvela neapmierinātība bija dzirdama sešu kvartālu attālumā.

      Penija ieturēja pauzi, lai Treviss aptvertu viņas teiktā nozīmīgumu.

      – Man zvanīja tava māte.

      – Ko? – Treviss nekavējoties aizmirsa par uzņēmumu apvienošanu, atspieda muguru pret krēsla atzveltni un vairākas reizes dziļi ievilka elpu. – Kā viņai klājas?

      – Manuprāt, viņai klājas vairāk nekā labi. Viņa grib šķirties no tava tēva, jo ir satikusi vīrieti, ar kuru vēlas apprecēties.

      Treviss tikai klusējot skatījās uz Peniju. Viņai mugurā bija ierastais vienmuļais, bet dārgais lietišķais kostīms. Sievietes mati bija pakausī savīti mezglā, un viņa raudzījās uz Trevisu pāri lasāmo briļļu rāmim.

      – Manai mātei būtu jāslēpjas un jāizturas neuzkrītoši. Kā es varu viņu aizsargāt, ja viņa ir iznākusi atklātībā? Turklāt viņa tiekas ar vīrieti?

      – Manuprāt, tev vajadzētu redzēt šo, – Penija paziņoja un pasniedza viņam avīžraksta kopiju.

      Tas bija raksts Ričmondas laikrakstā par bērnu modes skati Edilīnā, Virdžīnijas pavalstī, kur dzīvoja Trevisa māte, precīzāk sakot, slēpās. Viņš pārlūkoja rakstu. Kāda turīga sieviete noorganizējusi krāšņu dzimšanas dienas pasākumu savai meitai, un tam paredzēto apģērbu dizainu izstrādājusi kāda sieviete vārdā Džeka Leitona, un… Treviss paskatījās uz Peniju.

      – Apģērbu šuvēja ir Lūsija Kūpera. – Viņš nolika laikrakstu uz galda. – Tas nav nemaz tik ļauni. “Kūpera” ir pieņemts uzvārds, un rakstam nav pievienota viņas fotogrāfija.

      – Viss būs krietni ļaunāk, ja tavs tēvs atkal nolems iet izlūkos, – Penija piebilda. – Tavas mātes patika pret šūšanu viņu nodos.

      – Ko vēl mamma teica?

      – Neko, – Penija paskaidroja. – Tikai šo, – viņa ielūkojās savos pierakstos, – “Pasaki Trevisam, ka man jānokārto šķiršanās, jo es gribu precēties.” Pēc tam viņa pārtrauca sarunu. Tava māte uzskata, ka tu, viņas karsti mīlētais dēls, esi pasaules naba.

      – Mana beznosacījumu mīlestība, – Treviss atbildēja, un viņa sejā iezagās viegls smīns. – Vai viņa teica, ar ko grib precēties?

      Penija apveltīja viņu ar neapmierinātu skatienu. Treviss zināja, ka viņa māte allaž izturējusies pret Pendergasta kundzi naidīgi. Rendels atstāja sievu un dēlu mājās, bet nespēra ne soli bez Penijas.

      – Protams, ka neteica, – Penija atbildēja. – Bet uzreiz varu sacīt, ka tava māte nav tik dumj… Tik nesaprātīga, lai atklātu šim nezināmajam vīrietim sava pašreizējā vīra vārdu. Tāpēc nedomāju, ka šo vīrieti interesē tavas mātes nauda.

      – Vai runa ir par naudu, ko māte nozaga tētim, vai to, ko viņa iegūs pēc šķiršanās?

      – Tā kā es pasakām neticu, manuprāt, runa ir par to vienu miljonu un divsimt tūkstošiem dolāru, ko viņa nozaga.

      – Es rūpīgi pieskatu mātes bankas kontus, un pēdējā laikā nav veikti aizdomīgi maksājumi. Starp citu, – Treviss lepni piebilda, – pēdējo gadu laikā viņa sevi uztur pati.

      – Viņa pelna iztiku ar iekārtām un darba piederumiem simt tūkstošu vērtībā, ko iegādājās ar piesavināto naudu.

      Treviss uzmeta Penijai bargu skatienu.

      – Es to nokārtošu.

      Domājot par nākotni, Treviss jutās neomulīgi. Viņa tēvs šķiršanos izvērtīs karā. Treviss zināja, ka nav nozīmes tam, vai Lūsija atteiksies no tiesībām uz tēva īpašumu un atmaksās līdzekļus, ko piesavinājusies – uz tēva bagātības fona tie bija graši, un likumīgi puse no šīs naudas pienācās Trevisa mātei. Rendels Maksvels tik un tā darīs visu iespējamo, lai pārvērstu Lūsijas dzīvi par elli. Pirms četriem gadiem Treviss ar tēvu vienojās, ka strādās viņa labā – ar norunu, ka tēvs liks Lūsiju mierā. Rendels piekrita negriezt pasauli ar kājām gaisā, lai atrastu sievu, un, ja tas tomēr izdotos, viņš piekrita viņu nemocīt. Tā bija vienkārša vienošanās. Trevisam nācās vienīgi pārdot savu dvēseli velnam – savam tēvam.

      – Vai ir vēl kaut kas? – viņš jautāja Penijai.

      – Šeparda kungs vēlas ar tevi šovakar vakariņot.

      Treviss ievaidējās. Viņš kārtoja dokumentus, lai nopirktu Šeparda kunga uzņēmumu, kam draudēja bankrots. Tā kā Šeparda kungs sāka darboties uzņēmējdarbības lauciņā pirms trīsdesmit gadiem, vakariņas draudēja noritēt nepatīkamā gaisotnē.

      – Pēc šodien piedzīvotā palīdzēt tēvam iznīcināt uzņēmumu šķitīs tīrais nieks.

      – Kas man jādara? – Penija jautāja, un viņas balsī ieskanējās līdzjūtīga nots.

      – Nekas. Nē, uzgaidi! Vai man šodien nav paredzēta romantiska tikšanās?

      – Leslija. Tā būs jau trešā atceltā tikšanās pēc kārtas.

      – Piezvani…

      – Zinu.