Meitene, kas iemācīja man smieties. Džūda Devero

pagriezās pret sievieti.

      – Vai es varu tev uzticēties? Vai es varu tev no sirds uzticēties? Es neesmu pieradis uzticēt savas problēmas citiem cilvēkiem. – Viss Trevisa teiktais nāca no sirds. Viņa priekšā bija Kima, izaugusi mazā meitene, kura mainīja viņa dzīvi.

      – Jā, – Kima atbildēja pavisam atklāti.

      – Man tēvs ir…

      – Vardarbīgs, – viņa saspringtā balsī pabeidza vīrieša teikto.

      – Tēvs ir varmāka pret jebkuru, kurš ir par viņu vājāks, un mana māte ir trausla sieviete.

      – Džeka viņu dievina.

      – Mamma ir viņu pieminējusi. Džeka ir jaunā sieviete, kura savulaik dzīvoja blakus dzīvoklī.

      – Šovakar viņa ir līgava. Tu droši vien zini, ka Džeka un tava māte sadraudzējās. Viņas kopīgi vingroja un kopīgi šuva. Pienāca brīdis, kad es kļuvu patiesi greizsirdīga.

      Treviss izbrīnīti vērās Kimā. Viņš runāja ar māti vienreiz nedēļā – arī tad, ja atradās ārvalstīs –, bet par Džeku viņš neko nezināja. Treviss redzēja avīžrakstu, kurā bija minēts, ka māte šuj apģērbus kādai sievietei, bet nosprieda, ka māte nodarbojas ar šūšanu savā dzīvesvietā.

      – Džeka ir Džo Leitona meita, – Kima paskaidroja apklusušajam Trevisam.

      – Kas ir Džo Leitons?

      – Pieņemu, ka tieši viņš ir tavas mātes iecerētais. Šovakar viņi abi dejoja tik tuvu, it kā vēlētos viens otru izģērbt. Džeka apgalvoja, ka Lūsija ir ļoti lokana, bet es nenojautu, ka viņa prot atliekt muguru tik tālu. Ceru, ka viņas vecumā es varēšu… – Ieraudzījusi Trevisa skatienu, viņa apklusa. – Pareizi. Lūsija ir tava māte. Esmu gandrīz droša, ka viņa grasās precēties ar Džo Leitonu.

      – Kāds cilvēks viņš ir? Ar ko viņš nodarbojas?

      – Viņam pieder aparatūras veikals Ņūdžersijā, kas ir ģimenes uzņēmums jau daudzu gadu garumā. Džo grasās atdot uzņēmumu savam dēlam un atvērt veikalu tepat, Edilīnā.

      – Vai pilsētā ar tik mazu iedzīvotāju skaitu aparatūras veikals nesīs peļņu?

      – Mums kaimiņos ir vairākas lielpilsētas, – Kima vēsi atcirta.

      – Mans nolūks nebija apvainot Edilīnu. Es domāju par peļņu. Manai mātei ir izredzes šķiršanās procesā iegūt prāvu summu.

      – Es pazīstu Džeku jau daudzus gadus, – Kima asi iebilda, – un varu galvot, ka viņas tēvs neprec tavu māti naudas dēļ. – Viņai patiesi nepatika Trevisa vārdi. Kima piecēlās kājās. – Es gribu atgriezties viesībās.

      Treviss neko neteica. Kā jau viņš paredzēja, saruna ar Kimu bija izgāzusies. Tā notika ikreiz, kad Treviss satika krietnu meiteni. Viņš nezvanīja, aizmirsa dzimšanas dienas, nesūtīja gaidītās dāvanas. Viss, ko Treviss darīja, izrādījās nepareizi. Tieši tāpēc viņš deva priekšroku tādām sievietēm kā Leslija. Viņai pilnai laimei pietika ar kādu rotaslietu.

      Kad Kima aizgāja līdz takas galam, viņu piemeklēja spēcīga déjà vu izjūta. Viņa atkal bija astoņus gadus veca meitene, kura aizsvilās dusmās un iemeta zēnam ar zemes piku. Pēc tam viņa aizbēga, noslēpās un gaidīja, kad zēns viņu panāks. Tomēr toreizējais zēns viņai nesekoja. Kimai nācās atgriezties pie viņa pašai. Turpmākajās nedēļās viņa uzzināja, ka šis zēns tikpat kā neko nemācēja. Viņš neprata mest akmeņus un braukt ar divriteni. Viņam bija plašas zināšanas zinātnē, bet viņš nemācēja ielikt plaukstā zāles stiebru un radīt svelpjošu skaņu. Viņš nezināja neko par patiesi svarīgajām dzīves nodarbēm.

      Kima pagriezās atpakaļ. Tāpat kā pirms daudziem gadiem, arī tagad Treviss nekustīgi sēdēja. Viņa nezināja, par ko vīrietis domā – droši vien par kaut ko grāmatā izlasītu –, bet bija skaidri redzams, ka Treviss arī tagad ir tikpat neveikls attiecībās ar cilvēkiem kā iepriekš.

      Viņa lēni gāja atpakaļ pie soliņa, apsēdās viņam blakus un skatījās taisni uz priekšu.

      – Atvaino, – Kima ierunājās. – Reizēm es nekontrolēju savas dusmas.

      – Tātad tu neesi mainījusies.

      – Tu paliki sēžot te, tātad arī tu neesi mainījies.

      – Iespējams, bērnībā mēs esam vispatiesākie.

      – Mūsu gadījumā tā ir. – Kima ievilka elpu. – Džo Leitonu neinteresē tavas mātes nauda. Cik zinu, neviens nenojauš par viņas gaidāmajiem ienākumiem vai to apmēru. Man nevajadzētu to atklāt, bet Džeka apgalvoja, ka viņas tētis par Lūsiju tikpat kā neko nezina: pat ne to, vai viņai ir bērni. Ikreiz, kad viņš ierunājas par Lūsijas privāto dzīvi, viņi sāk skūpstīties un… Pārējo tu droši vien negribi dzirdēt.

      – Es priecātos, ja tavi apraksti nebūtu tik krāšņi.

      Dzirdot, kā viņš runā, Kima pasmaidīja. Trevisa izglītība jautās katrā viņa izrunātajā zilbē.

      – Saprotu. Neraizējies, viņi ir kopā mīlestības, nevis naudas dēļ.

      Treviss klusēja, tāpēc Kima uzlika savu plaukstu uz viņa rokas, un viņš darīja to pašu. Treviss bija gandrīz piemirsis, cik ļoti Kima rūpējās par citiem. Bērnībā meitene brīnījās par to, cik maz Treviss zināja. Šķita, ka viņai ir saraksts ar lietām, kas būtu jāzina katram bērnam, un Kima ķērās pie zēna apmācīšanas.

      Tagad Trevisam gribējās šo to iemācīt Kimai. Mēness gaismā glītajā kleitā tērptā Kima izskatījās tik labi, ka bija grūti viņai nepieskarties. Tomēr viņa raudzījās uz Trevisu kā uz noklīdušu suni, kas jāizglābj. Trevisam nācās piepūlēties, lai neļautu skatienā iezagties iekārei, bet Kima gribēja apkopt viņa ievainojumus.

      Viņš zināja, ka vajadzētu atbrīvot Kimas plaukstu, bet viņas garie pirksti bija… Viņš pacēla plaukstu.

      – Vai tā ir rēta?

      Kima atbrīvojās no viņa tvēriena.

      – Es zinu, ka tā ir nesievišķīga. Tā ir darba trauma.

      – Darba trauma?

      Pateicoties internetam, Treviss zināja, ka Kimai pieder juvelierizstrādājumu veikals. Viņš izsekoja sievietes gaitām no skolas līdz pat dzīvei Edilīnā, kur viņa nodibināja savu uzņēmumu. Kima to nezināja, bet Treviss apmeklēja visas viņas izstādes skolas laikā. Vienreiz Kima viņu gandrīz pieķēra. Viņa ienāca telpā kopā ar divām citām meitenēm: garu, slaidu tumšmati un maza auguma gaišmati, kuras augums pievērsa visu vīriešu skatienus.

      Tomēr Treviss redzēja vienīgi Kimu. Viņa izauga par tikpat skaistu sievieti, cik skaista viņa bija bērnībā. Trevisam patika, kā viņa smējās un priecājās. Viņš pats nebija juties laimīgs, kopš pirms vairākiem gadiem pameta Edilīnu un Kimu.

      – Es izgatavoju rotaslietas, – viņa paskaidroja.

      Treviss pagriezās un paskatījās uz Kimu.

      – Rotaslietu izgatavošanas komplekts!

      Viņa pasmaidīja. – Tu to atceries?

      – Tu lūdzi, lai es to atveru. Tu to dabūji…

      – Mana mātesmāsa un tēvocis uzdāvināja to man Ziemassvētkos, bet man negribējās to pat atvērt. Es biju tik nepateicīgs bērns! Komplekts bija ielikts kastē, ko mums atnesa tēvocis Bens.

      – Kopā ar manu divriteni, – Treviss piebilda. Gremdējoties atmiņās, viņš sāka runāt maigā