Meitene, kas iemācīja man smieties. Džūda Devero

viņam iemācīji braukt ar divriteni? – Meritas kundze uzdeva Kimai jautājumu.

      Treviss sargājoši nostājās meitenei priekšā.

      – Māt, tā ir tikai maza meitene. Es pats iemācījos braukt ar divriteni. Es aiziešu nomazgāties. – Viņš paspēra soli mājas virzienā.

      – Nē! – Meritas kundze iesaucās, un Treviss paskatījās uz viņu. Sieviete piegāja pie dēla un viņu apskāva. – Tu izskaties labāk nekā jebkad agrāk. – Viņa noskūpstīja Trevisu uz vaiga un smaidīdama noslaucīja zemi no lūpām. Meritas kundze pievērsās Kimai. – Meitenīt… – viņa iesāka, bet aprāvās, noliecās un apskāva Kimu. – Tu esi brīnišķīgs bērns. Paldies tev!

      Kima neticīgi vērās sievietē.

      – Turpiniet rotaļāties. Vai gribat, lai atnesu jums ko ēdamu? Vai tev garšo šokolādes kūka?

      – Jā, – Kima atbildēja.

      Meritas kundze paspēra dažus soļus muižas virzienā, bet Kima piepeši iesaucās:

      – Viņam vajadzīgs pašam savs divritenis!

      Sieviete palūkojās atpakaļ, un Kima norija siekalas. Viņa nekad iepriekš nebija pavēlējusi pieaugušajam.

      – Viņš… – meitene turpināja pieklusinātā balsī. – Mans divritenis viņam ir par mazu. Viņa pēdas velkas gar zemi.

      – Kas vēl viņam vajadzīgs? – Meritas kundze apvaicājās.

      – Beisbola bumba un nūja, – Treviss ierunājās.

      – Un “sienāzītis”, – Kima piebilda. – Un vēl… – Viņa apklusa, jo Meritas kundze pacēla gaisā roku.

      – Man nav bezgalīgi daudz naudas, bet es centīšos to visu nopirkt.

      Viņa iegāja muižā un pēc dažām minūtēm atnesa sviestmaizes un limonādi. Pēcpusdienā sieviete atnesa divus lielus svaigi izceptas šokolādes kūkas gabalus. Tobrīd Treviss jau bija iemācījies taisīt “ritentiņu”, un viņa māte apveltīja dēlu ar skatienu, kurā mijās apbrīna un šausmas.

      – Kurš būtu domājis, ka tev piemīt sportista dotumi, Trevis? – viņa pārsteigumā jautāja un atgriezās mājā.

      Vakara sākumā atskanēja Kimas tēvoča Bendžamina, viņas brālēna Remzija tēva, balss:

      – Ho, ho, ho! Kurš pasūtīja Ziemassvētkus jūlijā?

      – Mēs pasūtījām! – Kima iesaucās, un abi kopā ar Trevisu piesteidzās pie tēvoča lielā apvidus auto.

      Tēvocis Bens no automašīnas izcēla jaunu, mirdzošu divriteni zilā krāsā.

      – Man teica, ka šis jāatdod netīrākajam puikam Edilīnā. – Viņš paskatījās uz Trevisu. – Manuprāt, tas esi tu.

      Treviss pasmaidīja. Uz viņa zobiem joprojām rēgojās netīrumi, un arī mati bija piebiruši ar zemi.

      – Vai tas ir man?

      – Tā ir dāvana no tavas mātes, – tēvocis Bens paskaidroja un ar zodu norādīja uz ieejas durvīm muižā.

      Uz kāpnēm stāvēja Meritas kundze, un Kimai šķita, ka viņa raud. Tas bija savādi. Lielākoties divriteņi cilvēkus iepriecināja, nevis saraudināja.

      Treviss piesteidzās pie mātes un apskāva viņu.

      Kima izbrīnā skatījās uz zēnu. Neviens divpadsmit gadus vecs zēns, ko Kima pazina, tā nekad nedarītu. Apskaut māti citu cilvēku klātbūtnē bija muļķīgi.

      – Viņš ir labs bērns, – ierunājās tēvocis Bens, un meitene pagriezās pret viņu. – Nesaki to mammai, bet es iegriezos jūsu mājās un tās nedaudz aptīrīju. Vai atpazīsti šos? – Viņš no automašīnas aizmugurējā sēdekļa izcēla kasti un pavērsa to tā, lai Kima redzētu kastes saturu. Tur bija ieliktas piecas no viņas iecienītākajām grāmatām, otra labākā lelle, neatvērts rotaslietu izgatavošanas piederumu komplekts un pašā apakšā – lecamaukla.

      – Atvaino, “sienāzīti” es neatnesu, toties atradu vienu no Remzija vecajām beisbola nūjām un vairākas bumbas.

      – Ak, paldies, tēvoci Ben! – Kima iesaucās un, sekodama Trevisa piemēram, apskāva savu tēvoci.

      – Ja es būtu zinājusi, kā tu man atmaksāsi, būtu atvedis poniju.

      Kima iepleta acis.

      – Nesaki mammai, ka es tā teicu, citādi viņa mani nodīrās dzīvu.

      Tikmēr Treviss bija atvirzījies no mātes un klusēdams aplūkoja savu jauno divriteni.

      – Vai tiksi ar to galā? – tēvocis Bens jautāja. – Jebšu tu proti braukt tikai ar mazām meitenēm paredzētu divriteni?

      – Bendžamin! – iesaucās Kimas māte, kura bija iznākusi laukā. Bērtranda kungs joprojām atradās mājas iekšienē. Viņš vispār nemēdza nākt ārā. Kimas tēvs reiz apgalvoja, ka Bērtranda kungs esot pārāk slinks, lai pagrieztu durvju rokturi.

      Treviss apveltīja Kimas tēvoci ar ļoti nopietnu skatienu, paņēma no viņa rokām divriteni un neticamā ātrumā sāka riņķot ap māju. Atskanēja nepārprotams kritiena troksnis. Tēvocis Bens uzlika plaukstu uz Meritas kundzes rokas, neļaujot viņai steigties pie zēna.

      No mājas pretējās puses atskanēja vēl viena kritiena troksnis, un beidzot Treviss atgriezās. Viņš bija kļuvis vēl netīrāks, viņa krekls bija ieplīsis tālāk, un virs augšlūpas rēgojās asinis.

      – Vai bija sarežģījumi? – tēvocis Bens apvaicājās.

      – Itin nekādi, – Treviss atbildēja, lūkodamies vīrietim tieši acīs.

      – Malacis! – tēvocis iesaucās un stipri papliķēja pa Trevisa plecu. Viņš aizvēra sava apvidus auto bagāžas nodalījuma pārsegu. – Man jāatgriežas darbā.

      – Ar ko jūs nodarbojaties? – Treviss uzjautāja gluži kā pieaugušais.

      – Es esmu advokāts.

      – Vai tas ir ienesīgs amats?

      Tēvoča Bena skatienā pavīdēja uzjautrinājums, bet viņš nesmējās.

      – Ar to pietiek, lai apmaksātu rēķinus, tam ir savi plusi un mīnusi. Vai tu apsver iespēju izmēģināt jurista amatu?

      – Tomass Džefersons ir mans elks.

      – Tu esi ieradies pareizajā vietā, – tēvocis Bens smīnēdams atbildēja un atvēra automašīnas durvis. – Trevis, kad pabeigsi jurisprudences studijas, iegriezies pie manis.

      – Tā arī darīšu, un paldies jums, – zēns atbildēja. Viņš runāja kā pieaugušais, tomēr netīrais apģērbs, tajā ieķērušies zari un zilumi uz viņa ādas atstāja nenopietnu iespaidu.

      Tomēr tēvocis Bens nesmējās. Viņš pievērsās Meritas kundzei.

      – Labs puika. Apsveicu.

      Meritas kundze aplika roku ap dēla pleciem, bet viņš izvairījās no apskāviena. Izskatījās, ka Treviss negrib ļaut tēvocim Benam noprast, cik stipri viņš mātei pieķēries.

      Visi noraudzījās, kā tēvocis Bens aiziet, un Kimas mamma ierunājās:

      – Bērni, ejiet spēlēties! Mēs jūs pasauksim, kad pienāks vakariņu laiks, un pēcāk jūs varēsiet tvarstīt jāņtārpiņus.

      – Jā, – Meritas kundze piekrita, – ejiet spēlēties. – Izskatījās, ka viņa jau gadiem ilgi alkusi teikt dēlam šos vārdus. – Bērtranda kungs