Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita

graudiņi bija pielipuši viņas pirkstiem. Emija allaž bija iztēlojusies citu meiteņu sirsnīgi atklātās sarunas ar mātēm, bet šī nebija no tām, par kādu viņa bija sapņojusi. Šī bija no tām, kuras beidzas ar ardievām. Viņa tik ilgi bija gaidījusi šo sarunu, bet tagad šķita, ka tā pienākusi par ātru.

      – Es nevaru tevi atstāt. Esmu tev nepieciešama šeit, veikalā. Un arī tēvam.

      Kurš nesīs tēvam rīta kafiju un laikrakstu, kurš atgādinās, ka jāapgriež mati un jāuzvelk svīteris? Bet Emija paturēja šīs domas pie sevis, jo jau sen bija apjautusi, ka tēvs neiebilst, jo vēlas, lai meita justos vajadzīga.

      Peidža pasmaidīja, it kā lasītu meitas domas un piekristu tām.

      – Dzīve ir jautājums, Emij, un tu vēl esi pārāk jauna, lai domātu, ka zini visas atbildes.

      Emija gribēja iebilst, teikt mātei, ka viņa maldās, bet zināja, ka mammai ir taisnība. Sirds dziļumos viņa apjauta, ka mamma nerunā tukšu, bet ne par kādu naudu viņa to neatzītu. Emija nolēma izspēlēt citu kārti.

      – Es nevaru braukt uz Dienvidkarolīnu. Es tur nevienu nepazīstu, un no kā es tur dzīvošu?

      Rūgtu kā vērmeles viņa sajuta vientulības dvesmu.

      Peidža devās pie telpas malā sakrautajām kastēm, kuras iepriekšējā dienā bija atvedis UPS kurjers. Tās aplūkojusi, viņa nocēla kādu mazu kārbu, zem kuras atradās lielāka kaste.

      – Pirms pāris nedēļām eBay veikalā meklēju lietotas grāmatas maiņas punktam. Sapratu, ka izpārdošana ir visizdevīgākais variants, jo ļaudīm, kuri komplektē šīs kastes, nav ne mazākās sajēgas, ko viņi tajās saliek. Viņi vienkārši ir laimīgi, ka radusies iespēja tikt no tām vaļā. Tāpēc arī tik zemas cenas.

      Peidža pieliecās, satvēra kasti un pastūma to tuvāk Emijai.

      – Lūk, ko es uzgāju!

      Emija pieliecās, lai izlasītu sūtītāja adresi. “Folijas atradumi”.

      – Vai tas ir veikals?

      Peidža pamāja.

      – Tas ir veikals. Vismaz reiz bija. Droši vien īpašnieks dodas pensijā un izpārdod preces. Man ļoti patika tas veikaliņš. Tas piederēja divām padzīvojušām kundzēm. Jaunākajai no viņām bija sava aizraušanās – viņa veidoja pudeļkokus un tirgoja tos veikaliņa dibentelpās. Manējais ir no turienes. Māsas Šovas vai O’Šī, vai tamlīdzīgi. Savulaik veikaliņā tirgoja arī citas preces, bet grāmatu nodaļa ar laiku paplašinājās un izspieda visu pārējo. Tur bija plašs labākās klasikas un ceļvežu klāsts, bet tālākais kakts bija atvēlēts sieviešu romāniem.

      Emiju pārsteidza savādā izteiksme mammas sejā.

      – Mēģināju to īpašo gaisotni radīt arī šeit, bet neesmu pārliecināta, ka man tas ir izdevies. Veikaliņš bija burvīgs; iespējams, tāpēc atvēru savu grāmatveikalu.

      Emija pastiepa roku, paņēma šķēres no rakstāmlietu kastītes un pāršķēla līmlenti, ar kuru kaste bija aizlīmēta, tomēr vāku neatvēra.

      – Nesaprotu. Kāds tam sakars ar mani?

      – Kad atklāju, no kurienes ir šīs grāmatas, es zvanīju uz veikalu. Pašreizējā īpašniece Ebigeila, tā laikam viņu sauca, ir vedekla vienai no vecajām kundzēm, kuras atceros. Neviens nevēlas pirkt grāmatveikalu, tāpēc viņa nospriedusi – ja izpārdos inventāru, tad būs iespēja pārdot pašu ēku kāda cita uzņēmuma ierīkošanai. – Peidža samiedza acis un vēroja meitu. – Viņa arī stāstīja, ka pēdējos gados veikaliņš bijis izslavēts ar tur atrodamo reto grāmatu un manuskriptu klāstu, kas pieejams arī digitālā formātā un arī ir viņas pārziņā. Pašai negribot, Emiju stāsts intriģēja. Bet viņa atkal iedomājās par Benu, par to, ka šeit viņu iepazina, šeit bija viņu iemīlējusi, it kā viņas atmiņas par vīru būtu piesaistītas vienai vienīgai vietai Visumā un neizbēgami pagaistu, ja viņa dotos uz citurieni.

      Emija atgriezās pie galda un apsēdās pie datora.

      – Pat ja vēlētos, es nevarētu to atļauties, – viņa sacīja un gaidīja, ka māte piekritīs viņas teiktajam, izgaisinot dīvaino kņudoņu pakrūtē.

      – Emij, tu vari to atļauties. Tu pārdevi māju, tev ir Bena nauda. Tā ir viņa beidzamā dāvana tev.

      Piepeši Emijai šķita, ka viņas sāpju un zaudējuma valstībā iespīd cerību stariņš. Tas viņu biedēja, lika justies kā mazam bērnam, kurš ļaudīm pārpilnā vietā atlaidis mātes roku.

      – Es nevaru, – viņa mazdūšīgi atkārtoja.

      – Vari. Tu to spēsi. Bens izvēlējās tevi, jo tu bija stipra.

      Neliec viņam tevī vilties.

      Emija pārsteigta palūkojās uz mammu.

      – Viņš tev tā sacīja?

      Peidža nošūpoja galvu.

      – Viņam nebija jāsaka. Es to zināju kopš brīža, kad tu nāci pasaulē. Tu necenties saskatīt mani, kā to dara vairums mazuļu; tu jau toreiz lūkojies man garām, it kā vēlētos izzināt pasauli.

      Emija sarauca pieri.

      – Tu negribēji, lai precos ar Benu, vai ne?

      Peidža uz brīdi pievēra acis un papurināja galvu. Tad atbildēja:

      – Mēs tagad nerunājam par Benu. Tev ir izvēle – vai nu izpakot ceļasomas pie apvedceļa zīmes un pazust ierakumos uz ilgāku laiku, vai arī būvēt pašai savu apvedceļu.

      Viņa satvēra burku ar smiltīm un ielika meitai rokās.

      – Tu taču zini, ka vienmēr varēsi atgriezties. Šeit allaž būs tavas mājas. Tomēr, ja paliksi te, tu būsi kā roze tuksnesī – izdzīvosi, bet nekad neizplauksi ziedos.

      Peidža pagriezās, lai dotos prom, bet Emija satvēra viņas roku.

      – Kāpēc tu to dari?

      Peidža atbrīvoja roku un devās uz durvīm, pa ceļam pārkāpdama mazai gofrētā kartona kārbai. Neatskatījusies viņa atbildēja:

      – Tāpēc, ka tu esi mana meita. Tāpēc, ka tu esi tāda, kādai es sev neļāvu būt. Nekad neesmu tikusi skaidrībā, kā man tevi mīlēt, Emij. Tu allaž esi bijusi sasodīti neatkarīga. Varbūt es beidzot esmu sapratusi, ka mīlēt tevi nozīmē ļaut tev iet.

      Emijas zods noslīdēja lejup, viņas balss bija asaru aizžņaugta.

      – Mammu, es viņu mīlēju vairāk, nekā iespējams mīlēt, un es nevaru pieļaut, ka šī mīlestība vienkārši pagaist. Es to nevēlos. Un vēl es netieku vaļā no domas, ka viss labais manā dzīvē jau ir pagājis.

      Māte nopūtās un palūkojās uz Emiju.

      – Vai apsoli, ka padomāsi par to?

      Peidža aizgāja, atstājot Emiju turot rokās burku ar smiltīm no vietas, kuru viņa nekad nebija apmeklējusi. Emija aizvēra acis, sajuta smilšu siltumu burkā, domās baudīja sāļo okeāna gaisu un pāris citu nepazīstamu smaržu – spēcīgu un asu saules uzkarsētas zemes un stāvoša ūdens aromātu. Viņas iztēlē gaiss mirgoja kā nepateiktas ardievas un neremdināma vainas apziņa. Varbūt tas bija jauns sākums? Šī doma iesvēla bailes, viņai uzmetās zosāda. Emija atcerējās vēja dziesmu pudeļkokā tonakt, kad viņa kļuva par atraitni, apsēdās pie grāmatu kastes un sāka apsvērt iespējas, kas bija pavērušās.

      Emiju uzmodināja soļi, kas pamazām attālinājās. Pārāk smagi, lai būtu mātes, bet tēva krākšana no guļamistabas gaiteņa otrā galā nepārprotami liecināja, ka staigātājs nebija viņš. Viņa pieslējās sēdus un ieklausījās.