Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita

no gultas, viņa notupās pie kastes, atvēra to un izņēma saburzītās pakojuma avīzes. Viņa ielūkojās kastē un sajuta uzvēdījam mierinošo vecu grāmatu smaržu, ko veido nenosakāms nobružātas ādas, vecas līmes un senatnīguma aromātu sajaukums. Pastiepusi roku, Emija no kastes izcēla burbuļplēvē iesaiņotu pabiezu grāmatu cietos vākos un ielika to sev klēpī.

      Kopš mamma nolēma paplašināt veikala sortimentu, piedāvājot ne tikai jaunas, bet arī lietotas grāmatas, viņa regulāri kastēm iepirka vecus sējumus, bet Emijas pienākums bija tos izšķirot. Starp iepriekšējās desmitgadēs izdotiem un lasītāju pirkstiem nomīļotiem mīlas romāniem, starp astoņdesmito gadu sāgām ar ēdiena un kafijas traipiem izraibinātām lappusēm un noplēstiem vākiem reizi pa reizei gadījās arī kāds rets un vērtīgs atradums. Sūtījumi nemainīgi pienāca no cilvēkiem, kuri garāžu izpārdošanās centās notirgot no vecmāmiņas vai vecvecāku māsām mantotas grāmatas, kuras nespēja vienkārši izmest mēslainē.

      Emija nezināja, vai grāmatu šķirošana viņai uzticēta iegūtā grāda un zināšanu dēļ, vai vienkārši mamma zināja, ka Emijai pietiks vien pieskarties kastei, lai noteiktu, vai tās dzīlēs tiešām slēpjas kāds dārgums. Ne vienmēr viņa bija uzdevumu augstumos, tomēr savu pienākumu veica gana centīgi, lai attaisnotu uz viņu liktās cerības.

      Viņa uzlika plaukstas uz klēpī guļošās grāmatas un sajuta no tās plūstam tik pazīstamo siltumu, kā arī tirpas aiz ausīm. Emija zināja, ka šajā kastē slēpjas kaut kas tuvākas izpētes vērts. Noņēmusi burbuļplēves iesaiņojumu, Emija piešķieba grāmatu, lai izlasītu tās pabalējušo nosaukumu. “Romeo un Džuljeta“. Viņa atvēra titullapu, konstatēja, ka grāmata izdota tūkstoš deviņsimt trīsdesmit devītajā gadā, aizvēra to un novietoja uz grīdas sev līdzās.

      Citu pēc citas viņa metodiski izsaiņoja katru grāmatu, noplēsa burbuļplēvi un aplūkoja katru vāku. Emijai par pārsteigumu, lielākā daļa no tām bija atlanti vai ceļojumu apraksti, un tikai dažas – klasiskie romāni. Neviena autogrāfa, neviena pirmizdevuma, nekā vērtīga. No autoriem tur bija Ostina, Ficdžeralds, Tolstojs, pat Šekspīra tulkojums vācu mēlē. Vecie labie draugi, Emija nodomāja un pasmaidīja. Visticamāk, tās nāca no kāda rūpīgi veidotas mājas bibliotēkas, nevis grāmatveikala plauktiem.

      Tikusi līdz kastes dibenam, viņa ielūkojās tajā, lai pārliecinātos, ka neko nav palaidusi garām. Emija bija gandrīz pārliecināta, ka aiz kartona kastes sienām slēpjas kaut kas ievērības cienīgs, bet viņa to nav pamanījusi.

      Pārāk pamodusies, lai domātu par miegu, viņa citu pēc citas vēlreiz pārlūkoja grāmatas, meklējot ko nepamanītu. Kad grāmatas bija pārcilātas, viņa apsēdās un uzmeta kaudzei pētošu skatienu. Acīs iekrita grāmata, kuru Emija no kastes bija izcēlusi pašu pirmo, – “Romeo un Džuljeta”. Grāmata, kurai pieskārusies, viņa juta uzmetamies zosādu. Emija pastiepa roku, nocēla to no kaudzes virspuses, atvēra un rūpīgi aplūkoja.

      Tā kā titullapa jau bija izpētīta, Emija apskatīja aizmugures vāku. Pielikusi sējumu pie deguna, viņa prātoja, vai tās ir tikai iedomas, vai arī tiešām no grāmatas uzvēdī sāļš okeāna gaiss. Tikai tagad Emija pamanīja, ka grāmatas apakšējā mala ir izliekusies, it kā reiz bijusi saskarē ar ūdeni. Pagriezusi to uz augšu, viņa redzēja, ka ūdens sabojājis arī lappušu malas. Viņa sāka šķirstīt lapas, lai pārliecinātos, vai grāmatā nav puves vai pelējuma atstātu pēdu. Tā bija neskarta, tāpēc Emija nosprieda, ka grāmata ūdenī atradusies vien neilgu laiku, pēcāk rūpīgi izžāvēta un tad nolikta plauktā.

      Emija jau grasījās aizvērt sējumu, bet grāmata izslīdēja no rokām, atsitās pret grīdu un atvērās. Viņa to pacēla un tuvināja gaismai. Atvēruma augšējā labajā stūrī vīdēja ieraksts. Melnā tinte bija pabalējusi un ieguvusi blāvi violetu nokrāsu.

      Plašais, stingrais rokraksts noteikti piederēja vīrietim. Lampa blāvi apgaismoja istabu, tāpēc Emija pievilka grāmatu tuvāk. Ieraksts bija visnotaļ personisks, un Emija juta, ka vaigi kvēlo kā ugunī.

      Kāds dižs vīrs reiz rakstīja: “Atšķirtība vājina vieglu aizraušanos, bet pastiprina lielu kaislību līdzīgi tam, kā vējš nopūš sveci, bet liek uzliesmot sārtam.”

      Ja vien man piemistu Larošfuko daiļrunība… Es ilgojos, ilgojos, ilgojos pēc Tevis. Es iekāroju Tevi. Kā izslāpušais alkst ūdens, es alkstu Tavu skūpstu, Tava pieskāriena. Vienmēr.

      Emijai izkalta mute, it kā nezināms pielūdzējs čukstētu šos vārdus viņai pie auss. Kas viņš bija? Kam rakstījis šos vārdus? Viņa vēl divas reizes pāršķirstīja grāmatu no viena vāka līdz otram, kamēr bija pārliecināta, ka tajā nav citu ierakstu. Ziņkārība guva virsroku un izgaisināja pēdējās miega atliekas. Emija paņēma nākamo grāmatu, pārlapoja un, neko neatradusi, atlika sāņus. Viņa turpināja meklēt, līdz piektajā grāmatā, pamatīgi nobružātā “Kalnu auku” sējumā, uzgāja citu ierakstu. Ar melnu tinti rakstītie burti bija sīki un blāvi, tāpēc Emija ierakstu pamanīja, tikai trešo reizi pārlapojot grāmatu. Ja nebijis viņas apņēmības kā bērnam, kurš meklē nozaudētu mīļāko rotaļlietu, noteikti arī šoreiz būtu palaidusi to garām. Tā bija kā salmiņš, kas pastiepts, lai būtu tumsā kur pieķerties.

      Šajā grāmatā rakstījis cits – rokraksts bija maigs un sievišķīgs. Pārliecība, ka tā varētu būt vienkārša piezīme pagaisa, kad Emija izburtoja glīti rakstītos vārdus.

      Vakar vakarā redzēju Tevi piestātnē un zinu, ka arī Tu mani redzēji, bet mūsu skatieni nesastapās, jo līdzās bija viņa. Es saprotu un priecājos, ka nebiji tik drosmīgs, lai viņas klātbūtnē izrādītu, ka mani pazīsti. Tad redzēju, kā pieskaries viņas rokai, apliec viņas pleciem savu roku, un man bija jānovēršas. Visu nakti pavadīju nomodā, jo atcerējos Tavu roku pieskaramies viņai, un manī kaut kas nomira. Cik ilgi mēs spēsim izlikties? Kā tas beigsies? Esmu kā putns, kas nepārstāj triekties loga rūtī, mēģinot sasniegt nesasniedzamo, gatavs mirt, lai to sasniegtu. Mums jāsatiekas. Kur?

      Emija iekārtojās ērtāk, lai atbrīvotu sasprindzinātos muskuļus, viņas elpa bija smaga un skaļa, bet rādītājpirksts piespiests grāmatas lappusei. Kas bija šie cilvēki? Šīs grāmatas ir vecas, rokraksts pabalējis. Lai kurš to būtu rakstījis, tas nav noticis tuvā pagātnē.

      Kaut kur mājā pulkstenis nozvanīja ceturto stundu. Emija pievēra acis. Viņai kaut nedaudz jāatpūšas, lai dienā nejustos kā dzīvs mironis. Viņa negribīgi salika grāmatas kastē, iepriekš rūpīgi sakārtojusi jau pārbaudītās atsevišķi no pārējām un ielikusi grāmatzīmes tajās, kurās bija uzgājusi ierakstus. Emija bija pārliecināta, ka viņu gaida kaut kas satraucošs.

      Pastiepusi roku, lai paņemtu nedaudzās vēl atlikušās grāmatas, viņa netīšām pavēra krietni nobružātā “Ardievas ieročiem” sējuma aizmugurējo vāku. Paliekusies tuvāk, viņa juta, ka atkal uzmetas zosāda. Emijai bija skaidrs, ka tā ir zīme – kaut kas viņas dzīvē noteikti mainīsies, kaut kas notiks, un viņa nespēs to ietekmēt. Mirkli padomājusi, Emija nosprieda, ka viņai ir vienalga, jo patlaban sasniegusi melnāko punktu savā dzīvē.

      Emija aizturēja elpu un pievērsa skatienu grāmatai. Vāka iekšpusē bija zīmējums – gari, zemē sadurti mieti, kas izskatījās pēc zaraina koka. Katra zara galā bija uzmaukta pudele. Tās bija dažādas, cita lielāka, cita mazāka, un visas rūpīgi ietonētas ar melnu tinti.

      Emija apsēdās gultā un ielika atvērto grāmatu klēpī. Pārņēma negaidīta vēlme iesmieties, tomēr viņa atlaidās guļus un cieši satvēra grāmatu rokās. Kopš mamma viņai bija iedevusi burku ar smiltīm, gaisā virmoja neizbēgamības izjūta, it kā Emija būtu paslīdējusi uz ledus un nespētu noturēties kājās.

      Laiks doties tālāk. Emija ieklausījās iekšējā balsī un prātoja, vai