Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita

Viņa piepeši jutās kā vārna, kas nolaidusies saulespuķu laukā. Formastērpos un civilā ģērbušies vīrieši bija sapulcējušies bariņos, malkoja Pabst alu un vēroja dāmas zem griestos iekārtās mirdzošās bumbas.

      – Kas par izdevību, – Keta nomurmināja, atvēra somiņu un samaksāja par ieeju.

      Zem viņu kājām viļņojās okeāns, viļņi vēlās pār pludmales smiltīm, un pirmie dejotāji jau iznāca uz deju grīdas. Spārēm piestiprinātās nokarenās tilandijas piešķīra šai vietai maģiski savādu gaisotni. Megija manīja Ketrinai pievērstos skatienus. Vingriem soļiem, gluži kā lauvene, Ketrina devās pie galdiņa, apsēdās, sakārtoja svārkus ap sakrustotajām kājām, tad izvilka cigareti un šķiltavas.

      Megija apsēdās viņai līdzās un satvēra Ketas roku.

      – Ket, nevajag. Tas izskatās tik lēti.

      Keta viņai veltīja nicīgu skatienu.

      – Tā es izskatīšos vecāka. Un arī elegantāka. Vismaz zaļknābji netraucēs. Mani interesē tikai virsnieki.

      Un kā tad Džims? Vārdi iestrēga rīklē neizteikti, un Megija iekārtojās dziļāk krēslā. Pienāca viesmīle. Viņas pasūtīja alu, lai gan Megija labprātāk būtu dzērusi kokakolu.

      – Atslābinies, Mega. Mēs šeit esam, lai izklaidētos, lai aizmirstu par darbu un karu, un visām problēmām, pār kurām mums nav varas, – Keta paziņoja un, savilkusi lūpas, izpūta tievu, garu dūmu strūkliņu.

      Mega samierinājās un centās atbrīvoties. Alus glāze stāvēja neskarta, jo Megija sāka skaitīt sekundes līdz mirklim, kad pie viņu galdiņa parādīsies pirmais puisis. Viņa bija aizskaitījusi līdz divdesmit viens, kad tumšzilā uniformā tērpies puisis ar platu seju un mirdzošām acīm satvēra brīvo krēslu un apsēdās uz tā jāteniski viņām iepretim.

      – Matrozis Viljams Findlijs no Samitas Ņūdžersijā. Vai varu kādu no jums, dāmas, lūgt uz deju?

      Viņš uzrunāja abas, tomēr lūkojās tikai uz Ketrinu.

      Keta izpūta dūmus un paziņoja:

      – Es nedejoju ar puišiem, kuri ir jaunāki par mani.

      – Man nākamnedēļ paliks deviņpadsmit. Un dejās pase nav jāuzrāda.

      Megija manīja, ka puisis uz krēsla līgojas, un prātoja, cik daudz alus viņš jau ir izsūcis. Viņa gribēja uzsākt sarunu, kad pamanīja lielu plaukstu nolaižamies uz puiša pleca. Megija pacēla acis un ieraudzīja virsnieku haki krāsas formastērpā. No vīrieša rūpīgi atķemmētā matu ērkuļa pār pieri bija noslīgusi nevaldāma cirta, pelēko acu skatiens bija dzelošs. Megija nodūra acis, jo šis vīrietis bija ieinteresējis Ketu.

      – Man šķiet, ka pienācis laiks atvadīties no dāmām, jūrniek.

      Matrozis Findlijs pagriezās, lai iebilstu, tomēr aprāvās, kad ieraudzīja savā priekšā virsnieku. Viņš grīļīgi pieslējās kājās un pakluptu pār krēslu, ja virsnieks nebūtu viņu pieturējis, tad paklausīja pavēlei un pameta deju grīdu.

      – Piedodiet, dāmas! Ceru, ka viņš jūs neapgrūtināja.

      Keta veltīja virsniekam apburošu smaidu.

      – Nepavisam. Tomēr man jāpateicas, ka izglābāt mūs, – viņa sacīja un pamāja uz brīvo krēslu līdzās.

      Par lielu pārsteigumu Megijai, vīrietis nenosēdās garām krēslam, lai gan viņa skatiens bija kā piekalts Ketrinai.

      Virsnieks stādījās priekšā. Diemžēl viņš bija pagriezies pret Ketu un mūzika bija pārāk skaļa, tāpēc Megija no viņa teiktā neko daudz nedzirdēja. Viņai izdevās saklausīt vīrieša vārdu – Roberts – un to, ka viņš ir jaunākais leitnants no Savannas un dislocēts Čārlstonas jūras spēku bāzē. Megija nosprieda, ka nekas vairāk par Ketas jauno intereses objektu viņai nav jāzina, un nepūlējās ieklausīties abu sarunā. Gan Keta, gan Megija stādījās priekšā, tomēr vīrieša skatiens pievērsās Megijai vien uz īsu mirkli, kad meitene nosauca savu vārdu.

      Viņš pasūtīja sev un meitenēm alu un turpināja sarunu. Megija no sirds centās palikt tik nemanāms piektais ritenis, cik nu tas bija viņas spēkos. Roberts iedzēra pamatīgu alus malku un atkal pievērsās Ketai.

      – Meklēju kādu vietējo, kurš man pateiktu, kas tā par mūziku. Nekad neesmu tādu dzirdējis.

      Ar garo, nelakoto nagu galiņiem Keta taktī bungoja pa galda virsmu, tādējādi neuzkrītoši demonstrējot savu vēlmi laisties dejā.

      – Nezinu, kāds ir oficiālais nosaukums, bet mēs to dēvējam par pludmales mūziku. Svinga un melnādaino mūzikas sajaukums. Tā vien aicina ļauties dejai, vai ne?

      Megija pietvīka. Ketas intonācija ļāva noprast arī to, kam vēl bez dejas varētu ļauties divi pretējā dzimuma pārstāvji, turklāt tas skaidri bija lasāms arī leitnanta sejā.

      – Vai tu varētu man parādīt, kā to dejo?

      – Ar prieku. Tikai jums man jāļaujas, – Ketrinas balsī ievibrējās gluži vai Holivudas kaislības.

      Virsnieks pasniedza Ketrinai roku un palīdzēja piecelties. – Būs nedaudz ar to jāaprod, bet domāju, ka esmu tam gatavs.

      Uz Megiju pat nepaskatījušies, abi izgāja deju laukumā. Roberta roka skāva Ketrinas vidukli. Megija palika sēžam pie galdiņa viena un stingi vērās uz neskartajām alus pudelēm līdz mirklim, kad mūzika piepeši mainījās. Orķestris sāka spēlēt vienu no viņas iemīļotajām deju melodijām – Glena Millera In the Mood. Megijai nebija žēl, ka pēkšņi uzradies Roberts un izvēlējies Ketu nevis viņu. Viņai nesāpēja arī tas, ka abi aizgāja dejot, atstājot viņu vienu. Tomēr, izdzirdot savu iemīļoto dziesmu, Megija jutās nedaudz apkrāpta, jo sēroja par vīrieti, kurš nebija viņas vīrs, un vēlējās tikai vienu – kādu, ar kuru padejot.

      Atskanēja būkšķis, kāds nolika uz galda divas pudeles. Megija atrāva skatienu no Ketas un Roberta. Palūkojusies augšup, Megija ieraudzīja slaidu gaišmati, kurš stāvēja pie galdiņa un lūkojās viņā. Jaunais vīrietis bija ģērbies parastā dzeltenbrūnā uzvalkā ar rūpīgi iegludinātām kabatu ielocēm.

      Pēcāk Megija atminēsies, ka vīrietis tobrīd viņai nav šķitis īpaši pievilcīgs, nedz arī neglīts. Viņam bija gara, šaura seja un tumši blondi mati. Augstie vaigukauli un spēcīgais zods darīja viņu līdzīgu kādai sengrieķu karavīra skulptūrai, toties acis atsvēra skarbo koptēlu. Tās bija dzintara brūnas, gluži kā kaķim, ar tumšiem ielokiem, gandrīz hipnotizējošas. Vīrietis pasmaidīja, viņa zobi bija līdzeni un balti, un Megija pie sevis nodomāja: bīstams.

      – Jūs nedzerat alu, tāpēc nospriedu, ka varbūt vēlaties kokakolu, – viņš sacīja un iekārtojās Ketas krēslā. – Jums nebūs iebildumu, ja šeit apsēdīšos?

      Bija, tomēr Megija klusēja. Viņš lūkojās Megijā tā, it kā apjaustu skaistumu viņas skumjās.

      Vīrietis pastiepa roku.

      – Pīters Novāks, draugi mani sauc par Pītu.

      Megija nespēja iztēloties nevienu, kurš šādi uzrunātu vīrieti, un atskārta – ja pavadīs viņa sabiedrībā vairāk nekā piecas minūtes, tad viņai viņš vienmēr būs Pīters. Viņš runāja ar tikko manāmu akcentu. Megija jau grasījās noskaidrot, no kurienes vīrietis ieradies, kad viņu plaukstas saskārās, vārdi pamira uz lūpām un jautājums palika neuzdots. Pītera plauksta bija maiga; Megija bija iztēlojusies, ka tik maigas plaukstas ir tikai dzejniekiem. Un tā bija karsta, gandrīz dedzinoša. Viņa gribēja atbrīvoties no rokasspiediena, tomēr Pīters cieši turēja viņas plaukstu savējā.

      – Un jums noteikti ir karalisks vārds, piemēram,