Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita

būtu jāizrāda cieņa, viņš to ir pelnījis.

      Keta pat nepakustējās un dīvainā kārtā klusēja. Nojauzdama tuvojošos vētru, Lulū iebēga kaktā un savilkās kamoliņā.

      Keta ierunājās, viņas balss bija neierasti dobja.

      – Džims ir miris, Megij. Es esmu dzīva. Dieva dēļ, man ir tikai deviņpadsmit gadu! Man vēl visa dzīve priekšā! Esmu par jaunu, lai tiktu apglabāta līdzās vīrietim, ar kuru biju precējusies vien trīs mēnešus.

      Lulū ieraudājās kā smilkstošs kucēns. Viņa mīlēja Džimu, kā vien deviņus gadus vecs meitēns spēj mīlēt. Džims ienāca viņu dzīvē, tikai pateicoties Lulū. Meitene bija pakritusi skrituļlaukumā un savainojusies, bet Džims aiznesa viņu mājās gluži kā mirdzošās bruņās tērpts bruņinieks. Arī Megijai patika puiša atklātais smaids un pelēkās acis, aizkustināja stāsti par mazo māsu, kura palikusi Luiziānā. Džims divas reizes viņu aizveda uz dejām un vienreiz noskūpstīja. Kad Džims satika Ketu, dejām un skūpstiem pienāca gals.

      Viņa vērās uz māsīcu, un sen dotais solījums berza kā jauna, neievalkāta kurpe. Kopā augušas, viņu mātes bija māsas, Ketas tēvs ģimeni bija pametis krietnu laiku pirms meitiņas piedzimšanas. Varbūt tāpēc Megija sajuta izmisumu, alkas un vientulību, kas vajāja Ketu viņas cīņā par mīlestību.

      Megijai skaistās māsīcas bija žēl, bet Keta būtu sarūgtināta, to uzzinot.

      – Tu tā nedomā, Ket. Es to zinu.

      Ketas skatiens bija pievērsts logam.

      – Es vēlos dzīvot. Es vēlos dejot, – viņa sacīja, tad pagriezās un uzmeta māsīcai cerību pilnu skatienu. – Nāc man līdzi, Megij! Tu mani pieskatīsi, kaut gan vajadzētu būt otrādi, jo tu neesi precēta, bet es esmu atraitne. Būs jautri, gluži kā senāk.

      Megija pārlaida skatienu savai ne tik sen melni pārkrāsotajai kleitai, aplūzušajiem nagiem un bālajām kājām. Doties uz dejām ar Ketu – tā nebija izprieca. Keta bija kā saule, bet Megija vien pavadonis, kas riņķoja orbītā ap zvaigzni, vienmēr tās spožuma ēnā. Reizēm Megija prātoja, ka Ketrina vēlas pierādīt, cik iekārojama un apbrīnota viņa ir, ka tēva trūkums un mātes nāve nekādi nav ietekmējusi viņas pievilcību vīriešu acīs.

      Keta nokāpa no krēsla, noāva Džimam izkauktās, par īres naudu nopirktās augstpapēžu laiviņas un nostājās Megijas priekšā. Zaļo acu skatiens bija lūdzošs.

      – Lūdzu, Megij! Es nevaru iet viena. Ko teiks kaimiņi!

      Megija novērsās un tikai nošūpoja galvu, dzirdot, cik veikli Keta manipulē ar viņas teikto.

      – Nav ilgs laiks pagājis, kopš esi atraitne, Ket. Tev nevajadzētu iet uz dejām. Tu vispār nedrīksti uzturēties vīriešu sabiedrībā.

      Atmiņas par Džimu allaž lika sirdij iesmelgties. Viņa atcerējās smieklu krunciņas puiša acu kaktiņos, skatienu, kad viņš meiteni uzklausīja, it kā pasaulē nebūtu nekā svarīgāka par viņas teikto.

      Keta iesāņus aplūkoja sevi augstajā spogulī istabas kaktā, piekārtoja blūzi un svārkus, lai izceltu auguma aprises.

      – Ir karš, Megij, ja nu gadījumā neesi to pamanījusi. Noteikumi ir mainījušies. Tas, kas agrāk šķita aplams, tagad ir gana pieņemams, – viņa paziņoja, gluži kā Skārleta O’Hāra izteiksmīgi pacēlusi kreiso uzaci. Šo grimasi Keta bija rūpīgi noslīpējusi pēc tam, kad bija noskatījusies “Vējiem līdzi”.

      – Es tev aizdošu zilo kleitu, to ar skaisto apkakli, un vēl mammas piespraudi. Un vēl es tevi uzkrāsošu. Tu izskatīsies kā Beta Deivisa tajā filmā, kas tev tik ļoti patīk. Tu izskatītos tikpat glīta, ja vien nedaudz papūlētos. Vai tad tu negribi apprecēties? Vīriešu tagad te ir papilnam. Un mums, sievietēm, jārāda viss, ko spējam, pirms viņi aizsteigušies pildīt savu pienākumu.

      – “Džezbela,” – Megija atgādināja māsīcai filmas nosaukumu, kuru Keta, kā šķita, nespēja iegaumēt, gluži kā mīļāko saldējuma šķirni vai to, ka Megijai vīriešu sabiedrībā neizdevās atraisīties. Vismaz līdz dienai, kad viņa sastapa Džimu un aizmirsa, kas ir kautrība.

      – Ko tu teici? – Keta izklaidīgi atvaicāja, joprojām pētīdama savu atspulgu. – Ak jā. Tā filma. Lai nu kā, tu vari līdzināties viņai, ja vien ļausi man tev palīdzēt.

      Keta satvēra māsīcas plaukstas savējās, saspieda tās un ielūkojās viņai acīs. Viņa vēl muti nebija atvērusi, bet Megija jau zināja, ko Keta teiks.

      – Tu esi mana parādniece, neesi taču aizmirsusi, vai ne?

      Protams! Keta to pastāvīgi atgādināja, kopš tā brīža, kad Megija, astoņus gadus vecs meitēns, savā pārgalvībā bija sadūšojusies pamest smilšainās pludmales drošo patvērumu un pārsteidzīgi metusies vilnī, kas tuvojās krastam. Visticamāk, ne viena, ne otra neapjauta, ka Megija neprot peldēt, tomēr drošiem un spēcīgiem vēzieniem Ketai izdevās piepeldēt klāt un gluži kā vali izvilkt māsīcu liedaga smiltīs, pirms nākamais vilnis atplūstot aiznestu viņu vēl tālāk no krasta. Lai arī Keta to allaž atgādināja, viņa nekad nepieminēja, ka pati bija Megiju iedrošinājusi doties ūdenī.

      – Lai notiek, – Megija padevās nenovēršamajam, lai gan klusībā alka palikt mājās pie Lulū un grāmatām, iegrimt fantāzijas pasaulē, kur viņa būtu tik pašpārliecināta un skaista kā Keta, bet vīrieši cienījami un godīgi kā Džims.

      – Lieliski, – Keta pasmaidīja, – tu to nenožēlosi.

      Sirds iesmeldzās nožēlā, tomēr Megija gļēvi uzsmaidīja māsīcai, uzmeta skatienu Lulū, kura novērsās un atkal ieraudājās.

      Folībīču jau izsenis uzskatīja par mežonīgāko no visām barjerrifu salām. Niecīgā saliņa Čārlstonas ostas nomalē ar tai raksturīgiem laikapstākļu zoba deldētiem namiņiem un ļodzīgiem pakāpieniem, zemesceļiem un apātisko gaisotni bija miera osta tiem, kas to mīlēja, un izsmiekla objekts tiem, kuri to pietiekami nepazina, lai iemīlētu.

      Megija to mīlēja, jo ik gliemežvākā, ko viņa pacēla, ik saulrietā, kas nolaidās pār Folijas upes dumbrājiem, mājoja atmiņas par māti. Aplupušo, dzelteno māju ar plašo lieveni Otrajā ielā kā patvērumu no vasaras tveices pilsētā mammai drīz pēc kāzām bija uzcēlis tēvs, Čārlstonas advokāts. Mājā viss atgādināja par mammu – gan smalki izšūtie aizkari abās guļamistabās un milzīgais logs, kas pavēra skatu uz ielu, gan jūras ežu bruņām pilnie grozi un jūras akmentiņi, ar kuriem bija izraibinātas visas palodzes.

      Ik dienu tos redzot, tiem pieskaroties, likās, ka mamma joprojām ir līdzās. Tas remdēja Megijas vientulību un izmisumu. Pēc tēva nāves tieši šī iemesla dēļ viņa un Lulū pārcēlās šeit uz pastāvīgu dzīvi un gaidīja, kad viņas dzīvē sāksies jauns posms.

      Viņa pamanīja Lulū pagalmā, teju neredzamu aiz žāvēties izkārtajiem palagiem. Tos salocīt un ienest mājā, pirms tie vakara vēsuma pievilguši, bija Ketas pienākums. Megija gandrīz nedzirdami nopūtās un devās uz pagalmu.

      Palagi plandījās gadalaikam neierasti siltā vakara vējā, te noslēpjot, te atklājot Lulū Megijas skatienam, un to trauksmainā kustība atgādināja filmas spoli kinoprojektorā. Vējš pluinīja Megijas matus, iznīcinot sprogas, kuru ieveidošanai Keta bija ziedojusi veselu stundu. Pūlēdamās saglaust nevaldāmās cirtas aiz ausīm, viņa tuvojās māsai, lai sarātu par to, ka meitene vēl nav gatava doties ceļā.

      Megija apstājās aiz balta palaga, no kura kā tramīga kaķa acs viņā vērās ar dzeltenīgu diegu aizlāpīts caurums, un klusītēm raudzījās uz Lulū. Meitene bija nometusies ceļos pie smilšainajā zālienā iesprausta zara, kura miza no ilgās gulēšanas ūdenī bija pavisam nomelnējusi. Megija