Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita

pie jaunākā modeļa Ford sedana.

      Lai gan vasarnieki Folībīčā bija gaidāmi tikai pēc vairākiem mēnešiem, militārpersonu ierašanās salā darīja savu – Andrē restorānā bija krietns apmeklētāju pieplūdums. Megija apsveicinājās ar paziņām, iepazīstināja viņus ar Pīteru un tikai tad apsēdās pie ierādītā galdiņa, kas atradās pie loga, no kura pavērās skaists skats uz purvāju. Pīters atkārtoja to cilvēku vārdus, ar kuriem bija iepazinies, it kā censtos tos iekalt atmiņā, uzdeva jautājumus un ar neviltotu interesi uzklausīja atbildes. Sirdī Pīters bija tirgonis, Megija to zināja, tomēr nespēja nejūsmot par to, cik patīkamu iespaidu viņš atstāja uz viņas draugiem un kaimiņiem.

      Viņa ar acs kaktiņu vēroja, kā Pīters nopēta plašo dēļu grīdu, uz sienām uzgleznotos garneļu zvejas kuterus un vietējās ainavas, griestiem piekārtos garneļu zvejas tīklus. Sirdī viegli iedzēla apziņa, ka Pīters un viņa vecāki ir no Eiropas, viņš ir daudz ceļojis, ir daudz izsmalcinātāks nekā vairums viņai pazīstamo Folijas vīriešu, ka viņš noteikti pieradis pie smalkākiem Čārlstonas restorāniem, nevis pludmales ēstuvēm, lai gan tur gatavo vislabākās ceptās garneles pasaulē.

      Viņa pastiepās un pieskārās Pītera rokai.

      – Ja tev te nepatīk, mēs varam doties uz citu vietu. Pilsētā ir daudz jauku restorānu.

      Pītera plauksta uzgūla viņas rokai.

      – Nē, šī ir brīnišķīga vieta. Es gribu izbaudīt vietējo virtuvi. Turklāt es nekad neesmu ēdis ceptas garneles. Nekam citam nav nozīmes, ja vien esi kopā ar skaistu sievieti. Es varētu ēst zāli un to pat nemanītu, – viņš paziņoja un iesmējās.

      Pītera vārdi pārliecināja Megiju, ka viņa nav kļūdījusies, un viņa atplauka smaidā. Atlaidusies krēslā, viņa izlikās, ka pēta ēdienkarti, kaut gan patiesībā meklēja gudru un asprātīgu atbildi. Jaunā sieviete gandrīz vai nožēloja, ka līdzās nav Ketas, kura spētu izmānīt no viņas īstos vārdus.

      – Es ieteiktu ceptas garneles, bet tev noteikti vajadzētu pagaršot arī eļļā vārītas kukurūzas bumbiņas un kāpostu salātus. Vienmēr izvēlos tieši tos, kad šeit iegriežos. Man vajadzētu pamēģināt arī ko citu, tomēr baidos vilties un palikt bez tik iecienītajām garnelēm un kukurūzas bumbiņām, – viņa paskaidroja un pietvīka, atskārtusi, ka pārāk daudz runā par ēdienu.

      Pīters aizvēra ēdienkarti un paziņoja:

      – Tad uzticēšos tavam ieteikumam un pasūtīšu to pašu, ko tu. Kā vietējais.

      Lai arī viņš smaidīja, tomēr izskatījās tik pasaulīgs un izsmalcināts, ka Megija nespēja apvaldīt smieklus.

      – Par ko tu smejies? – Pīters izlikās aizvainots.

      No atbildes Megiju paglāba Robina Hendersone, klasesbiedrene no Riversas vidusskolas, kura ieradās, lai pieņemtu pasūtījumu. Robina bija apprecējusies jau vidusskolas laikā, un viņai bija četri cits pēc cita dzimuši bērni. Viņas vīrs Deivs strādāja jūras bāzē, bet Robina uz pusslodzi piepelnījās pie Andrē. Saņemto dzeramnaudu viņa tērēja lūpu krāsām un zeķēm, lai vīrs nezinātu, cik naudas viņa patiesībā iztērē.

      Megija vēroja, kā Robina, runājot ar Pīteru, pietvīkusi koķeti rotaļājās ar gaišajām matu cirtām, un atskārta, ka tā izturas vairums sieviešu. Pat Keta. Tomēr kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ ļaužu burzmā tonakt piestātnē viņš bija izvēlējies tieši Megiju. Viņa joprojām bija pārliecināta – ja tobrīd blakus sēdētu Keta, Pīters viņai pat neuzmestu skatienu. Bet te nu viņa bija, sēdēja Andrē restorāniņā pie sagrabējuša galda Pīteram iepretim, kamēr pārējās telpā esošās sievietes slepšus viņu pētīja, prātodamas, kāpēc viņš izvēlējies tieši Megiju.

      Uzmetusi valšķīgu skatienu Pīteram, Robina paņēma ēdienkartes un devās uz virtuvi, pa ceļam divas reizes atskatīdamās. Pīters izlikās to neredzam.

      Tikai tad, kad atnesa pasūtīto ēdienu, Megija attapās, cik izsalkusi viņa ir. Tikšanās gaidās viņa visu dienu nebija ēdusi ne kumosiņa, tāpēc tagad nācās visiem spēkiem turēties, lai nepagrābtu pilnu sauju kukurūzas bumbiņu un nepiestūķētu ar tām pilnu muti.

      Viņa Pīteram pastāstīja par katru ēdienu un vēroja viņa apmulsumu, klausoties par mērcēm, kuras bija novietotas uz galdiņa. Viņš paņēma nazi un dakšiņu un pārgrieza eļļā vārīto bumbiņu. Gaisā uzvirmoja salds kukurūzas maizes aromāts, un Megijai saskrēja siekalas mutē. Pīters uzpūta karstajam kumosam, ielika to mutē un sakošļāja, acis pievēris.

      – Kā garšo?

      – Lieliski, – mirkli apdomājies, viņš izdvesa, uzmeta skatienu garnelei un grasījās nogriezt gabaliņu.

      Megija iesmējās. Viņa nezināja, vai tāpēc, ka “lieliski” no viņa mutes izskanēja kaut kā neierasti, vai arī tāpēc, ka viņš grasījās ēst garneli ar nazi un dakšiņu.

      Ēdamrīki sastinga virs šķīvja, un Pīters uzmeta viņai apmulsušu skatienu.

      – Kāpēc tu smejies?

      – Vai tad Aiovā neēd ar pirkstiem?

      Īsu mirkli Pītera sejai pārslīdēja tumša ēna, un Megijai nodomāja, ka viņai tikai izlicies. Tomēr, nolicis nazi un dakšiņu līdzās šķīvim, viņš pasmaidīja.

      – Protams. Kukurūza. Mēs Aiovā ēdam kukurūzas vālītes, un tikai ar pirkstiem. Es vienkārši nospriedu, ka garnele varētu būt pārāk karsta. Tas arī viss.

      Viņš piesardzīgi satvēra pirkstos vienu garneli un, sekojot Megijas piemēram, iemērca to sārtajā mērcē, nokoda gabaliņu un sakošļāja, izbaudīdams garšu.

      – Garda, – viņš noteica un ar salveti noslaucīja lūpas.

      – Garda, nevis lieliska?

      Pīters sarauca pieri un atrauca:

      – Vairāk nekā lieliska, tāpēc – garda.

      Megija atkal iesmējās, jo bija droša, ka šoreiz viņas piezīme bijusi vietā, lai gan līdzās nebija Ketas, kas pamācītu. Viņa iztēlojās sevi no malas – ar koši sarkanām lūpām un bruņurupuča ķemmi matos sēžam iepretim Pīteram un smejamies par viņa jokiem. Gluži kā citi pāri. Tieši tāpat kā toreiz, kad viņa šeit bija kopā ar Džimu. Megija aizgaiņāja šo vīziju, paņēma vēl vienu garneli un pavērās uz Pīteru. Šī nav īstā reize gremdēties atmiņās par vīrieti, kurš nekad nebija īsti viņai piederējis.

      Bija pāri deviņiem vakarā, kad viņi izgāja no restorāna. Pieblīdušais mēness lēja gaismu pār purvāju, vilinot paisuma viļņus otrpus ziemas balinātajām niedrēm. Netālu no mašīnas virs ūdens lidinājās naksnīgs spārnots mednieks. Megija ciešāk ietinās Ketas kašmira mētelī un vēroja, kā gaisā paceļas viņas elpas tvaiks. Viņa sen nebija jutusies tik pārsātināta un apmierināta, un viņa negribēja, lai šis vakars beigtos. Likās, ka Pīters jūtas tāpat, jo brauca daudz lēnāk nekā pirms tam. Viņa jau grasījās ielūgt vīrieti uz tasīti kafijas, kad viņš pagrieza galvu. Tumšajā salonā mēness lietā gaisma iekrāsoja viņa seju rēgaini zilganu.

      – Nāc, pastaigāsimies.

      Tas nebija jautājums, un Megija pat nedomāja atbildēt, jo Pīters apturēja automašīnu pie kādas mājas Senterstrītā un izslēdza dzinēju. Viņš atvēra durvis, paņēma Megiju zem rokas un veda. Ausīs knieba sals, un viņa būtu vēlējusies, kaut Ketas cepurīte būtu vairāk praktiska nekā dekoratīva. Viņi devās piestātnes virzienā kā izšķīlušies bruņurupucīši, kas seko mēness un jūras aicinājumam.

      Megija jutās atvieglota, kad Pīters nogriezās pa labi Arktikavēnijā, prom no piestātnes un ļaužu radītā