Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita

karaspēks izcēlās Ziemeļfrancijā, tūkstoš deviņsimt četrdesmit ceturtajā gadā. Tāpēc viņam rokā ir karodziņš. Un tā ir viņu māja Otrajā ielā, kuru nopostīja viesuļvētra “Hugo”. Zemes gabals pieder man, bet tas joprojām nav apbūvēts.

      Emija lūkojās uz Amerikas karodziņu, un viņai aizžņaudzās rīkle. Tā notika ikreiz, kad viņa redzēja Amerikas karogu. Viņa atcerējās salocīto karogu, ko saņēma Bena bērēs un kas šobrīd atradās vienā no ceļasomām. Ieklepojusies viņa noteica:

      – Skaista fotogrāfija. Vai jūsu vectēvs piedalījās karā?

      Hīts pavērās fotogrāfijā un atbildēja:

      – Jā, viņš dienēja flotē. Nomira vēl pirms manas dzimšanas, tikai nezinu, kad. Patiesībā neviens par viņu neko daudz nav stāstījis, tāpēc es neko par viņu nezinu.

      Emija strauji samirkšķināja acis, jo baidījās apraudāties. Kopš Bena nāves viņa bija kļuvusi ļoti emocionāla un nespēja valdīt asaras pat svešinieku klātbūtnē. Viņa pagriezās pret Hītu un sacīja:

      – Ja jūsu ģimenē būtu kara veterāns, jūs to zinātu un lepotos ar to. Kā jums šķiet, vai tā nav zināma nepateicība?

      Hīts iepleta acis un kādu brīdi klusējot noraudzījās viņā, tad, Emijai par lielu pārsteigumu, noteica:

      – Iespējams, ka jums taisnība. Mana mamma noteikti zina. Kad dosieties parakstīt dokumentus, apvaicājieties viņai. Starp citu, vai viņa ir piekritusi visiem veikaliņa pirkšanas nosacījumiem?

      Emijai drebuļi pārskrēja pār kauliem.

      – Vairumam jā, bet esmu pārliecināta, ka atlikušos apspriedīsim kopā.

      Lai gan izskatījās, ka Hīts gribēja ko piebilst, tomēr, nobijies no Emijas kareivīgās stājas, viņš tikai pamāja ar galvu. Emiju tas apmierināja. Hīta ierašanās bija likusi viņai aizmirst apņemšanos salikt ceļasomas mašīnas bagāžniekā un neatskatoties aizbraukt no šejienes. Vai viņa šeit paliks, tas vēl nebija izlemts. Darījums vēl nebija noslēgts, un, iespējams, viss, kas viņai nepieciešams, ir atvaļinājums okeāna piekrastē.

      Un tomēr fakts, ka Hīts ierunājies par veikaliņu, bija Emiju saintriģējis. Viņu atkal pārņēma tā pati dīvainā sajūta, kas toreiz, kad atvēra grāmatas un uzgāja ierakstus. Viņai jāaplūko “Folijas atradumi”. Kad viņa to būs izdarījusi, iespējams, būs gatava aizbraukt.

      Emijai acīs iekrita vēl kāda fotogrāfija. Tā bija neliela, ierāmēta un novietota uz galdiņa aiz polsterētā dīvāna. Melnbaltās fotogrāfijas centrā bija slaida, gara sieviete, ģērbusies četrdesmito gadu peldkostīmā. Rokas sānos salikusi un uzgriezusi fotokamerai muguru, sieviete bija ieņēmusi Holivudas zvaigznes cienīgu pozu – ieslīpi pagrieztiem pleciem viņa smaidot lūkojās uz fotogrāfu.

      Atšķirībā no abām pārējām sievietēm šī pēc visiem kritērijiem bija īsta skaistule. Gaišie, zīdainie mati mirdzēja saules gaismā, sejas vaibsti bija proporcionāli, bet kreisā uzacs izliekta tēlotā pārsteigumā, gluži kā Skārletai O’Hārai. Viņas kājas bija garas, ar skaisti veidotām potītēm, gurni slaidi, viduklis tievs kā lapsenei. Elkonī saliektā roka skatienam daļēji apslēpa kuplās krūtis, bet āda mirdzēja kā perlamutrs uz smilšainās pludmales fona.

      Emija nespēja apvaldīt ziņkāri un pastiepa roku, lai labāk aplūkotu fotogrāfiju. Sievietei kājās bija audekla laiviņas, kuru lentītes bija apsaitētas tievajām potītēm, bet uz kreisās rokas – tieva rokassprādze, no kuras nokarājās jūras eža bruņu piekariņš. Emija parādīja fotogrāfiju Hītam un apjautājās:

      – Kas viņa ir?

      – Tā laikam ir manas vecmāmiņas māsīca Ketrina. Tas ir viss, ko es zinu. Visas šīs fotogrāfijas bija vecmāmiņas albumā, kuru mamma paņēma līdz, bēgot no “Hugo”. Ierāmēt fotogrāfijas un šeit izkārt bija viņas ideja. Katrai mājai esot nepieciešams kas īpašs.

      Emija labprāt būtu apvaicājusies, kur palikušas pārējās mēbeles un kāpēc mājā nav jūtams sievietes pieskāriens, ja neskaita vecās ierāmētās fotogrāfijas. Ja šī māja būvēta līgavai, kāpēc nav ne mazākās norādes, ka viņa te dzīvojusi? Lai nu kā, tomēr fotogrāfijas viņai patika. Savējās, ieskaitot kāzu fotogrāfijas, viņa bija atstājusi mājās. Patiesībā tā rīkoties bija ieteikusi mamma, apsolot, ka nosūtīs tās Emijai, tikko meita būs gatava tās saņemt.

      Hīta balss viņu izrāva no pārdomu gūsta.

      – Iešu un ienesīšu iekšā arī pārējās mantas. Palieciet šeit un aplūkojiet māju. Un nerunājiet pretī. Kaimiņi pasūdzēsies mātei, ja redzēs, ka stiepjat smagumus.

      Atbildi negaidījis, viņš atvēra mājas parādes durvis un Frenka pavadībā ienesa visas automašīnā palikušās mantas.

      Visu novietojis dzīvojamās istabas vidū, viņš sacīja:

      – Darbus piestātnes mājā pagaidām neuzsākšu, tāpēc varēsiet iekārtoties, neklausoties āmura klaudzoņā. Ja jums kaut kas nepieciešams, nekautrējieties, zvaniet.

      To pateicis, viņš izvilka no kabatas vizītkarti un pasniedza Emijai.

      – Paldies, manuprāt, jūsu māte ir par visu parūpējusies, – Emija smaidot atbildēja, cenšoties neizrādīt prieku par viņa aiziešanu. Vīrietis šķita kaitinošs, gluži kā biogrāfisks romāns, kas ielikts starp zinātniskās fantastikas grāmatām.

      – Tikai piemirsusi pabrīdināt mani, ka mājā dzīvos īrnieks, – Hīts secināja un pakasīja pakausi. – Labi, es tagad iešu un ļaušu jums iekārtoties.

      Emija vēlreiz viņam pateicās, viņi atvadījās, un Hīts izgāja pa parādes durvīm. Cauri durvju stiklam viņa noskatījās, kā Hīts aiziet līdz pundurpalmai, pie kuras bija piesliets velosipēds, uzsēžas uz tā un aizminas, Frenkam lēkšojot līdzās. Emija prātoja, vai Hīta līgava ir kļuvusi par viņa sievu, vai arī viņa ir ieradusies Folībīčā.

      Emija apgriezās un atskārta, ka joprojām tur rokā vizītkarti. Pacēlusi to tuvāk acīm, viņa pamanīja reljefu pudeļkoka attēlu, identisku tiem, kas bija iegravēti ieejas durvju stiklā. Celtniecība un dizains. Hīts Reinoldss, Amerikas Arhitektūras institūta loceklis, sertificēts ekoloģiskās būvniecības un vides dizaina speciālists. Turpat bija norādīta viņa adrese Atlantā un divi telefona numuri, kuriem priekšā bija kods 404, tātad tie nebija Dienvidkarolīnas numuri.

      Emija iebāza vizītkarti kabatā, skaidri apzinoties, ka nezvanīs. Viņš bija kaitinošs kā kurpē iebiris smilšu graudiņš – iesākumā nemanāms, līdz uzberzis pamatīgu tulznu. Viņa aizgaiņāja domas par pudeļkoku aiz mājas, zīmīti dzintarkrāsas pudelē, Hīta vecmāmiņu Megiju, kura pazudusi viesuļvētras “Hugo” laikā, jo gaidījusi kādu, kurš nemūžam nepārnāks, un to, cik līdzīgi likās Megijas un viņas pašas likteņi.

      Pagalmā aiz Folijas grāmatveikaliņa ar šķērēm rokā stāvēja Lulū un aplūkoja lauru koku, kuru tikko bija apcirpusi. Viņa priecājās par tumši zaļajām lapām, kas brīnišķīgi harmonēja ar spilgti sarkanām pudelēm izrotāto kociņu līdzās. Viņa mīlēja šo dārzu, aprūpēja to kā savu bērnu, un zināmā mērā tas tāds arī bija. Džons jau sen bija izaudzis, viņa dēls arīdzan, viņai bija atlicis vien dārzs. Augi tajā pastāvīgi mainījās, bet pudeļkoki palika. Tos aplūkot nāca kā tūristi, tā vietējie iedzīvotāji, radot iespēju izveidot plaukstošu biznesu. Viņas pudeļkoki nu jau bija zināmi un pieprasīti visā Austrumkrastā.

      Džima koka te sen vairs nebija – to, tāpat kā daudzus citus, bija izpostījis “Hugo”, tomēr Lulū joprojām atminējās vietu neapbūvētajā zemes gabalā, kur tas bija stāvējis. Viņa joprojām to apraudzīja, ik reizi tur