Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita

cenzdamās nedomāt, cik ilgs būs viņas brauciens.

      Saulrieta debesis kvēloja sārtos un purpura toņos. Bija aizritējušas gandrīz trīspadsmit stundas, un Emija brauca pa Čārlstonas ielām. Viņa bija izsalkusi un nogurusi, žoklis sāpēja, jo visu ceļu viņa bija braukusi sakostiem zobiem. Un tomēr viņa vēl nebija gatava apstāties. Mērķis gandrīz bija sasniegts. Viņa zināja – ja apstāsies, tad zaudēs drosmi turpināt ceļu.

      Viņa uzbrauca uz tilta, kas šķērsoja Ešlijas upi. Aiz muguras palika maigos pasteļtoņos ietonētā Čārlstonas panorāma, kuru atdzīvināja baznīcu smailes. Emija izslēdza radio un nolaida logu. Viņa ievilka plaušās gaisu, kas smaržoja pēc jūraszālēm un šķita pārlieku mitrs. Aromāts līdzinājās svešinieka skūpstam, tas vēl bija jāiepazīst. Ceļš dūca zem riepām, un Emija ceļa ritmā sasprindzināja un atslābināja žokli.

      Nemiers pieauga. Emija atkal ieslēdza radio un grieza skalas pogu, līdz uzgāja kanālu, kas raidīja bez traucējumiem. Šī radiostacija atskaņoja bigbendu ēras mūziku, un Emijai tā likās gana nomierinoša. Lai gan viņas vecāki pārstāvēja hipiju paaudzi, viņiem patika dejot arī iepriekšējo desmitgažu mūzikas pavadījumā. Kabinetā bija skaņuplatēm piebāzts skapis, un laiku pa laikam no tā tika izņemta kāda plate un viesistabā uzgriezta kāda mierīga balles deja. Tā bija ierasts, kopš Emija sevi atcerējās, un parasti tad, kad viņa jau bija gultā. Saklausījusi dziedošās trompetes un dūcošo saksofonu, meitene izlavījās kāpnēs un vēroja vecākus, kuri ciešā dejas satvērienā skūpstījās un dūdoja kā balodīši, atgādinot Emijai, ka reiz bija laiks, kad viņi dzīvoja tikai viens otram.

      Brīdi vērojusi vecākus, viņa atgriezās gultā. Kamols kaklā smacēja, un meitene prātoja, vai tā iemesls bija greizsirdība, apziņa, ka nav viņu pasaules centrs, vai arī neskaidra cerība, ka arī viņa kādu dienu sastaps vīrieti, kam patiks uzdejot viesistabā un kurš vērsies viņā ar mīlestības pilnām acīm.

      Emija izslēdza radio, sēras uzgūla sirdij. Viņa bija pārsteigta, ka visu ceļu nebija iedomājusies par Benu. Emija dusmojās uz sevi, tomēr jutās arī atvieglota. Varbūt viņa pamazām sāk atlabt pēc smagā zaudējuma, lai gan līdz šim tas likās tikpat neiespējami, kā noķert vēja nestus smilšu graudiņus.

      Viņa iemeta skatienu tēva zīmētajā kartē, kas gulēja klēpī, nogriezās pa kreisi uz garā Folijas ceļa, kas vedīs pāri diviem mazākiem tiltiem, līdz viņa nonāks uz šauras kā naža asmens zemes strēles, ko tēvs bijā apzīmējis ar uzrakstu “Folībīča”. Viņa pabrauca garām baznīcām, tirgotavām, kuras mijās ar manikīra saloniem un nekustamā īpašuma birojiem, un pat milzīgam Piggly Wiggly lielveikalam. Mirkli svārstījusies, Emija neiegriezās pārtikas veikala stāvlaukuma iebrauktuvē. Ja Folija izrādīsies citāda, nekā viņa gaidījusi, tad pārtikas un pirmās nepieciešamības preču trūkums tikai atvieglos viņas vēlmi atgriezties Indiānā.

      Saule sildīja, un Emija kļuva miegaina. Piepeši viņas uzmanību piesaistīja koši krāsota koka laiva ceļa labajā malā. Tās raibos sānus rotāja ar baltu krāsu uzpūsti uzraksti The Luv Guv un Don’t cry for me, Argentina.

      Automašīna gandrīz noskrēja no ceļa, kad Emija pagrieza galvu, lai labāk saskatītu plakātu ar komentāru par Dienvidkarolīnas gubernatora ārlaulības sakariem. Šis fakts nesen bija atspoguļots arī valsts mēroga medijos. Emija nebija droša, vai tas viņai patīk, toties atskārta, ka apgalvojumā par Folībīčas iedzīvotāju fizisko un garīgo izpausmju saistību ar saules radīto karstumu ir zināms patiesības grauds.

      Pārbraukusi pirmajam tiltam, Emija izslējās sēdeklī, lai labāk aplūkotu vietu, kurp bija devusies. Tālumā, nedaudz pa kreisi, slējās milzīgs zils ūdenstornis, kuru rotāja melni burti FB baltā ovālā. Tātad viņa dodas pareizajā virzienā. Satiksme kļuva lēnāka, ceļam sašaurinoties pie tilta pār Folijas upi. Dokā iebraukušie garneļu zvejas kuteri liecināja par Atlantijas okeāna tuvumu. Sāļa vēja brāzma piepildīja salonu – jauns aromāts, kas vienlaikus šķita svešs un tomēr pazīstams. Varbūt dzimšanas brīdī mamma nodevusi viņai atmiņas par savu bērnību, it kā atmiņas būtu tveramas – kā barība, drošības izjūta vai siltas smiltis, kas saķepušas starp kāju pirkstiem.

      Ceļa abās malās kā skatītāji, kuri ieradušies nolūkoties svinīgā procesijā, stiepās neredzētu, sārtos ziedos saplaukušu krūmu rindas, kas nedaudz atkausēja Emijas sirdi.

      Amerikas mala. Viņa atcerējās mammu tā dēvējam Folībīču. Atbilstošs nosaukums, ja cilvēkam nav citas vietas, kurp doties.

      Vēlreiz ielūkojusies kartē, viņa redzēja, ka tuvojas vietai, kur Folijas ceļš pārtop par Senterstrītu – salas vienīgo ielu, kurā ir luksofors. Mamma stāstīja, ka agrākos laikos, braucot pa Senterstrītu, varēja nokļūt līdz pat krastam. Tagad viesnīcas Holiday Inn monolītā betona ēka aizšķērsoja ceļu un skatu uz okeānu, novirzot satiksmi uz labo vai kreiso pusi Ešlijas avēnijā.

      Luksoforā iedegās sarkanā gaisma, un Emija nobremzēja. Viņa juta, kā pa pieri un muguru rit sviedru lāsītes, tomēr nevēlējās aizvērt logu un ieslēgt aklimatizācijas sistēmu. Tūristu un vietējo iedzīvotāju čalas, kas plūda no ietves, veikaliem un restorāniem, ritmi, kas atskanēja no garāmbraucošajām automašīnām, veidoja viņas jaunā piedzīvojuma skaņu celiņu. Emija neko nevēlējās palaist garām, jo īpaši zīmi, ka viņa pieņēmusi pareizo lēmumu.

      Viņa nogriezās pa kreisi Ešlijas avēnijā, kuras abas satiksmes joslas bija atpūtnieku transportlīdzekļu pārpildītas. Mašīnas ielas malās bija novietotas cieši cita pie citas. Ikviens, pat zīdaiņi ratiņos, te valkāja peldkostīmu vai peldbikses, bet aukstumsomas un vējdēļi bija neiztrūkstoši piederumi, ko ļaudis izcēla no automašīnas bagāžnieka, kad devās uz pludmali.

      Emija brauca gar veciem, noplukušiem namiņiem, kuriem līdzās slējās jaunas un plašas savrupmājas. Vairumam māju neatkarīgi no to lieluma iebraucamā ceļa malā bija uzstādītas krāsotas koka plāksnes ar nosaukumu, piemēram, “Banānu būda” vai “Folijas augstumi”. Tomēr visām mājām bija kas kopīgs – bīstoties okeāna, tās bija celtas uz pāļiem. No Peidžas stāstītā varēja noprast, ka aizgājušo gadu laikā orkāni noslaucījuši no zemes virsas ielas ar visām mājām. Lai gan Emija zināja, kas ir tornado, viņa juta zināmu bijību pret tornado un trakojoša okeāna vienoto spēku un prātoja, vai pāļi ir pietiekams nodrošinājums.

      Viņa pievērsa skatienu kartei, kuras apakšējā maliņā bija uzrakstījusi noīrētās dzīvesvietas adresi. Likās, viņa nespēja to saskatīt. Nekas viņu vairs nespētu pārsteigt; viņa bija piekritusi nopirkt veikalu, kuru nebija pat apskatījusi. Viņa pat nekad nav bijusi Dienvidkarolīnā. Mammu, ko mēs esam izdarījušas? Emija nopūtās.

      Viņa tuvojās salas austrumu galam, satiksme vairs nebija tik intensīva. Nedaudz palēninājusi automašīnas gaitu, viņa pētīja māju numurus, kas bija uzkrāsoti pastkastītēm, stabiem, pat pagalma vidū zemē ieraktam vējdēlim, līdz beidzot ieraudzīja īsto. Viņa lēnām iegrieza automašīnu smiltīm un gliemežvākiem nobērtā iebraucamajā ceļā, kurā bija iebetonētas joslas riteņiem, noslāpēja dzinēju un cauri vējstiklam aplūkoja māju.

      Tā piederēja veikaliņa īpašnieces Ebigeilas Reinoldsas dēlam. Viņš bija nekustamo īpašumu attīstītājs Atlantā un pirms pāris gadiem bija to uzcēlis savai līgavai. Ebigeila neizplūda sīkumos, un Emija nosprieda, ka dēls ar līgavu apmeties uz dzīvi Atlantā, šeit uzturas reti, bet pārējā laikā māja tiek izīrēta.

      Emija nebija cerējusi ieraudzīt greznu savrupmāju, tomēr jutās atvieglota, ka tā nav nekāda būdele. Koši dzeltenais divstāvu nams bija būvēts uz pāļiem, bet galos nošļauptā divslīpju jumta vienā pusē slējās stiklots tornītis. Uz paaugstinātā pirmā stāva ieejas divviru durvīm, virs kurām pletās apaļš portiks, veda plašas koka kāpnes.