Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita

gada jūlijs

      Atskanēja džinksti, un kaut kas mikls pārlīdēja Emijas degunam un vaigam, tomēr viņa acis neatvēra, jo likās, ka tas ir tikai sapnis. Mosties nepavisam negribējās. Ieskanējās soļi, un šoreiz tie nevis tuvojās vai attālinājās, bet apstājās. Emija samiegojusies pastiepa roku. Atgriezies pie manis.

      Kaut kas pieskārās rokai, un Emija sajuta mitra suņa smaku. Viņa lēnām atskārta, ka lietus ir beidzies un tas, kas kņudināja roku, pavisam noteikti ir elpas siltums. Strauji atvērusi acis, viņa ieraudzīja milzīgu nenosakāmas šķirnes zemes krāsas suni, kuram no kaklasiksnas nokarājas metāla žetoni un nevērīgi piesiets raibs lakatiņš, un vīrieti vieglos vasaras apavos, šortos ar lielām uzšūtām kabatām un teniskreklā. Vīrietis sēdēja krēslā, atbalstījis elkoņus pret ceļgaliem, un vēroja viņu ar skatienu, kāds, viņasprāt, būtu Sezamstrītas lāču ģimenes junioram, kurš ieraudzījis kādu guļam viņa gultiņā.

      Emija strauji slējās sēdus un gandrīz izvēlās no krēsla, kurā bija gulējusi. Atguvusi līdzsvaru, viņa piecēlās kājās un uzlūkoja gan svešinieku, gan suni, kurš tagad sēdēja viņai pie kājām.

      – Kas jūs esat? – viņa pārsteidzoši mierīgi apvaicājās. Vīrietis bija slaids un gara auguma, neapšaubāmi garāks par viņu, tomēr viņa gaišbrūno acu skatienā jautās drīzāk apmulsums, nevis draudi.

      – Jūs miegā raudājāt, – vīrietis lietišķi noteica.

      Emija nobrauca ar delnu pār vaigiem un samulsumā atkārtoja jautājumu:

      – Kas jūs esat?

      Atspiedis plaukstas pret augšstilbiem, vīrietis piecēlās. Viņš bija vismaz pēdu garāks par Emiju. Arī Bens bija gara auguma, tāpēc līdzās nepazīstamajam vīrietim Emija neizskaidrojamā kārtā jutās pasargāta. Viņa soli atkāpās un sakrustoja rokas uz krūtīm.

      – Grasījos jums uzdot to pašu jautājumu, – viņš sacīja ar tikko manāmu akcentu, it kā daudz laika pavadītu citur, nevis Amerikas dienvidos. Vai arī daudz laika būtu veltījis tam, lai atbrīvotos no dienvidniekiem raksturīgās izrunas.

      Rokas joprojām sakrustojusi, Emija paziņoja:

      – Mans vārds ir Emija Hamiltone. Esmu noīrējusi šo māju uz vairākiem mēnešiem.

      Vīrietis sarauca gaišās uzacis, kuras bija vienā tonī ar saulē pabalējušajiem matiem. Sānos tie sniedzās zem ausīm, bet pakausī pieskārās krekla apkaklītei. Savulaik Emijai patika garmataini vīrieši. Iepazinusies ar Benu, kura mati, kā jau militāristam, bija īsi apcirpti, viņa vairs nespēja atcerēties, kāpēc gari mati likušies tik pievilcīgi. Un šis vīrietis ar mazliet nevīžīgo izskatu, biksēs nesabāzto kreklu un garajiem matiem, likās, teju vai aizvainoja viņas estētikas jūtas.

      – Hīts Reinoldss. Esmu mājas īpašnieks. Atbraucu pastrādāt piestātnē un ieraudzīju jūsu automašīnu. Nezināju, ka māja ir izīrēta.

      Emija apmulsumā tik mirkšķināja acis.

      – O, bet tā ir izīrēta. Man automašīnā ir īres līgums.

      Vīrietis atmeta ar roku un noteica:

      – Viss kārtībā! Mamma pēdējā laikā bijusi pārāk aizņemta, meklējot pircēju savam grāmatu veikalam un gatavojoties pensijai. Viņa noteikti piemirsusi mani brīdināt.

      Emija nolaida rokas gar sāniem un apjautājās:

      – Tātad Ebigeila ir jūsu māte?

      Viņš pamāja un iebāza rokas kabatās. Emiju nedaudz tracināja vīrieša paviršais koptēls, un viņa nosprieda, ka daudz labāk Hīts izskatītos, ja sabāztu kreklu biksēs un apliktu siksnu. Jūs miegā raudājāt. Vai tiešām? Kāpēc tas viņam bija jāsaka? Aizvainojums un nepatika pieauga.

      Daudz nedomādama, viņa nomurmināja:

      – Tad jau tā Lulū ir jūsu krustmāte.

      Hīts pasmaidīja.

      – Patiesībā tā Lulū ir mana vectante. Mans tēvs ir viņas krustdēls – viņas māsas dēls.

      Emijas analītiskais prāts sāka apstrādāt informāciju.

      – Tad jau viņas māsa ir jūsu vecmāmiņa. Vai arī viņa dzīvo Folijā? – Emija apvaicājās, iztēlodamās vēl vienu sīku, stūrainu sieviņu, kura izskatā līdzinājās Lulū, un cerēdama sagaidīt noliedzošu atbildi.

      Hīts papurināja galvu un atrauca:

      – Nē, viņa gāja bojā viesuļvētras “Hugo” laikā tūkstoš deviņsimt astoņdesmit devītajā gadā.

      – Es vienmēr esmu domājusi, ka, tuvojoties spēcīgai viesuļvētrai, cilvēki tiek evakuēti, – viņa sacīja, atbildes pārsteigta.

      – Jā, bet viņa vairāk nekā četrdesmit piecus gadus ne reizi nebija atstājusi šo salu un uzskatīja, ka viesuļvētra nav pietiekams iemesls, lai to darītu.

      Emija nezin kāpēc sarāvās.

      – Ģimenei tas noteikti bija liels pārdzīvojums.

      Hīts atspiedās pret grilu, kas izskatījās nelietots, un paskaidroja:

      – Man tolaik bija tikai vienpadsmit gadu, es neko daudz neatceros, ja nu vienīgi to, ka biju sajūsmā, jo evakuācijas dēļ nebija jāiet uz skolu. Mamma, tētis un Lulū ļoti pārdzīvoja. Nekas no viņu teiktā nebija pietiekami pārliecinošs, lai pierunātu vecmāmiņu un piespiestu braukt prom. Viņa nepārtraukti apgalvoja, ka gaidot kādu. Ja viņa aizbraukšot un, iespējams, neatgriezīšoties, tad viņš nezinās, kur viņu meklēt. Vēlāk Lulū man izstāstīja, ka māsa gaidījusi kādu, kurš nekad nebūtu atgriezies.

      Emijai uzmetās zosāda, jo atmiņā atausa mātes teiktais par dzīves izniekošanu, gaidot uz mūžiem aizgājušu cilvēku.

      – Kas bija tas cilvēks, ko viņa gaidīja? – Viņa centās neizrādīt pārlieku lielu interesi.

      – Es nezinu. Pavaicājiet Lulū. Iespējams, ka viņa to zina. Emija nodrebinājās un nosprieda, ka labāk basām pēdām staigās pa stikla lauskām nekā vēlreiz runās ar veco sievieti. Lai nu kā, bet ziņkāre urdīja, un Emija turpināja izvaicāt Hītu.

      – Bet jūs esat viņas krustdēls. Gan jau esat viņai vaicājis, mēģinājis uzzināt atbildi.

      Brūno acu skatiens piepeši kļuva salts.

      – Pirmkārt, es esmu vīrietis. Vīrieši ne vienmēr meklē iemeslus, kāpēc cilvēks uzvedas tā vai citādi. Mēs uzvedamies tā, kā konkrētajā brīdī uzskatām par pareizu. Otrkārt, esmu iemācījies nedzīvot pagātnē. Tā ir pagātne, un nav mūsu spēkos to mainīt. Es netērēšu savu dzīvi, uztraucoties par to, ko nespēju mainīt.

      Hīta balsī varēja jaust dusmas, tomēr jau pēc mirkļa viņš atguvās un turpināja runāt pavisam bezrūpīgi un mierīgi. Tas sagrāva sākotnējo iespaidu par viņu. Emija manīja, ka Hīts pārlaiž skatienu viņas sagulētajiem, mitrumā izspūrušajiem matiem, tas pievēršas viņas ceļasomām un, visbeidzot, sunim, kas joprojām tupēja viņai pie kājām. Viņš vairākas reizes uzsita sev pa augšstilbu un aicināja:

      – Frenk, pie manis! Parādīsim dāmai māju.

      Suns paklausīgi aizskrēja pie saimnieka, Hīts izvilka no kabatas atslēgas un atslēdza durvis.

      Kad viņš pagriezās pret Emiju, smaidā pavērtās lūpas atklāja skatienam mirdzoši baltus zobus, kas izcēlās uz iedegušās ādas fona.

      – Ziniet, šeit ir trīs guļamistabas, tāpēc nav nekādas vajadzības gulēt uz terases. – To pateicis, viņš plaši atvēra durvis, un suns ielēkšoja mājā, it kā