Jaunāka. Pamela Redmonda Setrena

ejam, – es glaimīgi lūdzos gluži tāpat, kā tajos brīžos, kad mēdzu viņai piezvanīt, lai nolasītu kādu īpaši labu horoskopu, vai piedāvātu viņai kopā ar mani meklēt krītošas zvaigznes, lai izteiktu kādu vēlēšanos. – Tu pati sacīji, ka man vajadzētu vairāk riskēt. Megija svārstījās pietiekami ilgi, lai es saņemtos, paietu viņai garām un atgrūstu vaļā Auroras kundzes nama durvis. Megijai neatlika nekas cits, kā vien man sekot.

      Telpa bija karsta un piesmēķēta. Es pavicināju rokas sev gar seju, mēģinādama likt Auroras kundzei noprast, ka jūtos neomulīgi, taču viņa, šķiet, to uztvēra kā pamudinājumu ievilkt vēl pamatīgāku dūmu no savas cigaretes un izpūst mākoni man tieši sejā.

      Šaubīdamās uzlūkoju Megiju, taču viņa tikai paraustīja plecus, ietiepīgi neskatīdamās uz mani. Es pati taču biju mūs abas te ievilkusi; viņa negrasījās steigties palīgā.

      – Nu, mīļā, – kundze noprasīja, beidzot izņemdama cigareti no mutes. – Ko tad jūs īsti vēlaties?

      Ko es vēlējos? Nemaz nebiju gaidījusi, ka viņa uzreiz uzdos man vissvarīgāko jautājumu. Biju domājusi, ka viss sāksies ar kādu ievadu: viņa īsu brīdi uzmanīgi pētīs manu plaukstu, sajauks Taro kārtis vai tamlīdzīgi.

      – Nu, – es saminstinājos, – vai es drīkstu izteikt tikai vienu vēlēšanos?

      Auroras kundze paraustīja plecus.

      – Par divdesmit pieciem dolāriem jūs varat izteikt tik daudz vēlēšanos, cik vien gribat.

      Nevienam taču nebija nekāds noslēpums, ka izteikt vairāk par vienu vēlēšanos nebija godīgi.

      Es vēlreiz mēģināju uztvert Megijas skatienu. Viņa atkal ietiepīgi novērsās. Aizvēru acis un mēģināju koncentrēties.

      Ko gan es vēlējos vairāk par visu? Lai mana meita Diāna atgrieztos no Āfrikas? To es vēlējos pavisam noteikti, taču viņa tik un tā bija iecerējusi atgriezties jau šajā mēnesi, un tādēļ izteikt šādu vēlēšanos būtu lieki.

      Atrast darbu? Protams. Kad vīrs bija mani pametis, es biju tik ļoti apņēmusies uzturēt sevi pati, ka ilgtermiņa uzturnaudas vietā biju izkaulējusi sev tiesības kļūt par mūsu mājas vienīgo īpašnieci. Pēc tam es pusgadu no vietas biju pazemojusies dažādu izdevniecību darba intervijās. Izskatījās, ka neviens nevēlas pieņemt darbā četrdesmit četrus gadus vecu sievieti, kura bija nostrādājusi precīzi četrus mēnešus, lai pēc tam kļūtu par pilnas slodzes mammu. Es mēģināju ieskaidrot, ka pēdējos divdesmit gadus esmu veltījusi tam, lai izlasītu visu, kas vien gadījies pa rokai, un, ka labāk par jebkuru citu zinu, ko savos lasītāju klubos grib lasīt pusmūža priekšpilsētas iedzīvotājas – tieši tādas pašas sievietes kā es, lielākās romānu pircējas. Tomēr mana pieredze lasīšanas ierakumos nevienam nelikās svarīga. Šķiet, viņi redzēja tikai pusmūža mājsaimnieci ar aizlaikos iegūtu angļu valodas speciālistes diplomu, kuras lietišķā biogrāfija bija papildināta ar tādiem “darbiem” kā mana bērna sākumskolas grāmatu tirdziņa organizētājas palīdze. Nebiju pietiekami kvalificēta, lai kļūtu par redaktori. Es ikreiz apgalvoju, ka ar lielāko prieku varētu sākt strādāt arī par asistenti, tikt pie tik zema līmeņa darba man nebija nekādu cerību. Lai gan neviens to nepateica skaidri un gaiši, es tiku uzskatīta par pārāk vecu.

      – Es vēlētos būt jaunāka, – es paziņoju.

      Spriežot pēc Auroras kundzes un Megijas sejas izteiksmes, es šos vārdus noteikti biju izrunājusi skaļi.

      Kundze sāka skaļi smieties.

      – Kam jums tas vajadzīgs? – viņa noprasīja. – Visas tās raizes – ar ko es precēšos, ko es darīšu. Tīrās muļķības!

      Arī Megijai bija ko sacīt.

      – Tu gribi teikt, ka vēlies no jauna pārdzīvot visu to nedrošību? Tagad, kad tev beidzot ir radusies iespēja sākt dzīvot kā nākas?

      Neticami, ka viņas bija kopīgi sazvērējušās pret mani.

      – Būdama jaunāka, es šo to varētu paveikt mazliet citādi, – mēģināju paskaidrot. – Rūpīgāk pārdomāt, ko īsti vēlos, nopietnāk izturēties pret savu karjeru…

      Taču Megija jau šūpoja galvu.

      – Tu esi tāda, kāda esi, Alise, – viņa iebilda. – Es tevi pazinu jau tolaik, kad tev bija tikai seši gadi, un jau toreiz tu vairāk domāji par citiem, nevis par sevi. Izejot no mājas parotaļāties, tev noteikti vajadzēja pārliecināties, vai visas tavas mīkstās rotaļlietas jūtas labi. Kad mēs sākām mācīties vidusskolā, un visi pārējie līda vai no ādas ārā, lai izskatītos labāk par citiem, tu biji vienīgā, kura brīvprātīgi pieteicās stumdīt invalīdu ratiņos to sievieti ar īpašām vajadzībām. Un, kad pasaulē nāca Diāna, viņa tev vienmēr bija svarīgāka par visu pārējo.

      Biju spiesta atzīt, ka Megijai ir taisnība. Man bija nācies pamest darbu izdevniecībā Gentility Press, jo es sāku asiņot un gandrīz zaudēju bērnu, taču pēc Diānas piedzimšanas es paliku mājās tāpēc, ka pati tā vēlējos. Un tad, kad viņa pamazām auga aizvien lielāka, es sev nemitīgi iegalvoju, ka nevaru atsākt strādāt, jo varbūt tieši togad atkal palikšu stāvoklī, lai gan patiesībā Diāna bija vienīgais un svarīgākais, kas vien man dzīvē bija vajadzīgs.

      Vai tagad es gribēju to visu padarīt par neesošu? Vai tagad es vēlējos atgriezties pagātnē, ievietot Diānu bērnudārzā, sākt strādāt vai pat vispār iztikt bez Diānas? Jau no šādas domas vien man pār muguru pārskrēja stipras trīsas, it kā pat tikai šādas iedomas ēna varētu nest nelaimi manai meitai un man kā mātei – tam, kas manā dzīvē bija vissvarīgākais. Es nemūžam nebūtu spējusi vēlēties, kaut viņa nepastāvētu, man pat prātā nebūtu ienācis izdzēst kaut vai tikai vienu no tiem brīžiem, ko biju pavadījusi kopā ar viņu. Un tomēr – kā tad ar mani pašu? Vai, visus šos gadus ziedojoties bērnam, es vairs nedrīkstēju cerēt pati uz savu dzīvi? Patiesībā es vēlējos savulaik būt bijusi citāda, lai arī tagad varētu tāda būt: drosmīgāka, pārdrošāka, tāda, kura spēj sagrābt pasauli aiz rīkles un piespiest to man paklausīt.

      – Nu, kā tad būs? – Auroras kundze atkārtoja.

      – Es gribu būt drosmīgāka, – es paziņoju. – Un varbūt, ja jūs varētu kaut ko izdarīt ar manu celulītu…

      Megija izteiksmīgi saviebās un pielēca kājās.

      – Tas ir smieklīgi, – viņa paziņoja, satverdama mani aiz rokas. – Nāc, Alise. Mums jāiet.

      – Bet es vēl neesmu tikusi pie savas vēlēšanās, – es iebildu.

      – Es vēl neesmu tikusi pie savas naudas, – Auroras kundze aizrādīja.

      – Neko darīt, – Megija atkal iejaucās, – mēs jau ejam prom.

      Tagad Megija soļoja patiešām ātri. Mēģināju lūgt, lai viņa samazina ātrumu, taču Megija neklausījās. Viņa neatlaidīgi turpināja iet, un es biju spiesta turēties līdzi. Beidzot apstājos kā zemē iemieta, un viņai nācās apstāties, lai parunātu ar mani.

      – Iedod man savus zābakus, – es paziņoju.

      Izskatījās, ka viņa ir apmulsusi.

      – Ja tu gribi, lai es eju tik tālu un tik ātri, mums nāksies apmainīties ar apaviem.

      Paskatījusies uz manām kājām, Megija sāka skaļi smieties.

      – Tev palīdzība ir vajadzīga vairāk, nekā biju domājusi, – viņa secināja.

      – Par ko tu runā?

      – Gan redzēsi. – Viņa