Pēdas pagātnē. Edgars Auziņš

dīķa viņi uzreiz tuvojās baltajiem gulbjiem, kas peldēja netālu no krasta.

      – Cik viņi ir skaisti! – Dusja apbrīnojami runāja par putniem.

      – Kas notiek ar tevi un Klimu? – Violeta pēkšņi viņai jautāja.

      Dusja aizrijās un klepojās.

      – Runājot par?

      – Nu tu randies?

      – Kāpēc tu man par to jautā? – viņa uzdeva pretjautājumu.

      – Tu viņam patīc. – Violeta nopūtās. "Es gribēju viņam patikt vismaz uz pusi tik daudz kā tu!"

      Dusja pārsteigumā iepleta acis.

      – Tā tas ir! Bet vai nepietiek ar to, ka Vladam tu patīc? Jūs taču esat draugi, vai ne?

      "Mēs esam draugi, bet tā nav," atzina Violeta. “Man Klims uzreiz iepatikās. Viņš ieradās pie mums devītajā klasē. Tik skaista un spēcīga. Kādu dienu skolas ballītē viņš pienāca pie manis un lūdza lēni dejot. Mēs dejojām ar viņu, es jutu viņa rokas, sirds pukstēšanu…

      "Violeta," Dusja viņu pārtrauca, "kāpēc tu man to visu stāsti?"

      – Nezinu. – Kuru laiku viņi klusībā skatījās uz spalvaino fermu, pilnā balsī kliedzot un izmisīgi plivinādami spārnus. „Es nevēlos, lai tu manā priekšā justos vainīga,” Violeta bija pirmā, kas pārtrauca klusumu. "Tad skolas ballītē viņš nedejoja ne ar vienu citu."

      Viņš no visiem izvēlējās mani vienu. Tagad Klims tevi aiznes un mani nepamana. Bet es arī gribu, lai būtu iespēja. Dod man, draugs…

      Dusja bija apmulsusi. Kas tas par stulbumu?

      – Vai jūs arī lūdzāt iespēju Gazizai? – viņa tika atrasta.

      Violeta paskatījās uz viņu sānis. Viņas acīs sāka mirdzēt ļauna gaisma.

      – Vai tu uzskati sevi par viņa draudzeni, Dusja?

      – Nezinu. Var būt…

      – Bet tu pat neskūpstīji. Vai arī viņi skūpstījās?

      "Tu uzdod ļoti dīvainus jautājumus, Violeta," Dusja skumji nomurmināja.

      – Nu, sakiet, lūdzu, man tas ir ļoti svarīgi.

      Dusja paskatījās uz viņu sānis.

      "Es tev neko neteikšu, Violeta," viņa asi sacīja. – Domā, ko gribi. Vienkārši zini, ka es tev neatņēmu iespēju, tev tā ir… “Neviens nevienam nepieder,” viņa pēkšņi atcerējās vecmāmiņas vārdus.

      Violeta pārsteigta paskatījās uz viņu.

      – Neapvainojies uz mani, Dusja. Tu esi laba meitene, nevis kā lielākā daļa mūsu klases meiteņu. Es negribu zaudēt savu draugu…

      Dusja paraustīja plecus.

      – Varbūt tu to nepazaudēsi. Es neesmu pārliecināts par šo. "Un tagad es dodos mājās, es nevēlos skatīties uz dzīvniekiem," viņa teica un devās pretējā virzienā.

      – Dusja! Neej!

      – Pastāstiet Vladam, ka man sāp galva, es tikšu mājās ar mašīnu…

      Ierodoties savā mājā, Dusja steidzās tieši uz vecmāmiņas istabu, viņa neizturami gribēja dalīties ar viņu sarunas ar Violetu saturā.

      "Vecmāmiņ, cik jums bija taisnība," viņa iesaucās, kad viņu ieraudzīja. "Draugi tiešām var būt nelaipni."

      – Kas noticis mazmeitiņ, tev nav sejas, vai tu esi visas pietvīkusi?

      "Violeta vēlas, lai es nesatiktos ar Klimu, jo viņš viņai patīk," Dusja uzreiz izpļāpāja un tikai pēc tam pastāstīja par visu sīkāk.

      Vecmāmiņas sejas dziļās grumbas pārsteigumā ložās uz augšu.

      "Kāda yoksel-moksel, kāda nelaime," viņa vaimanāja. – Lai šī Violeta aizrīsies ar krējumu!

      Dusja iesmējās.

      "Ko darīt, ja Violeta patiešām aizrīsies ar skābo krējumu?" Tad, vecmāmiņ, mūs sadedzinās uz sārta kā eksorcistus,” viņa jautrā balsī jokoja.

      "Viņa neaizrīsies, es to tikai teicu, nevis ļaunprātības dēļ, jo zinu, ka ļaunums vienmēr atgriežas pie tā, kurš to vēlējās." Īpaši nevajadzētu nolādēt bērnu dzemdē. Tas ir briesmīgs grēks, kas noteikti atgriezīsies, lai jūs vajātu nākotnē.

      – Kāpēc?

      – Šo mazuli aizsargā sargeņģeļi – tas ir universāls likums, saskaņā ar kuru mūsu Kungs organizēja cilvēka dzīvi. “Atceries to, mazmeitiņ, un nekad nedari citam ļaunu, jo tas tev nenesīs laimi, un ļaunums atgriezīsies pie tevis kā bumerangs,” savu garo tirādi noslēdza vecmāmiņa.

      Vakarā Dusja piezvanīja Klimam.

      – Klim, neapvainojies, bet es gribu pāriet uz citu galdu.

      – Kam? – Klims ar grūtībām izgrūda cauri kamolu kaklā, – kāpēc tu ej prom? – viņš uzreiz piebilda.

      Šie vārdi lika Dusijai justies neomulīgi. Viņa bija dzirdējusi ko līdzīgu, kad viņas vecāki šķīrās. Viņa vēlējās godīgi pastāstīt Klimam par savu sarunu ar Violetu, taču viņu apturēja fakts, ka viņš varētu zaudēt savaldību un sākt ar viņu nevajadzīgu izrēķināšanos, tāpēc viņa nolēma melot.

      "Man ir problēmas ar redzi," viņa teica. “Šodien apmeklēju oftalmologu, un viņš teica, ka papildus viņa izrakstītajiem acu pilieniem man ir jāmaina vieta klasē un jāpāriet uz citu rindu.

      – Kāpēc ir šis? – Klims neizpratnē ievilka.

      – Lai redzētu tāfeli no cita leņķa. Visus šos gadus esmu sēdējusi tikai uz labā sāna un mana redze ir nepareizi izveidota. Man jāmainās uz kreiso joslu.

      “Bet kreisajā rindā ir tikai viena brīva vieta – rakstāmgalds, uz kura sēž Gaziza.

      – Nav ko darīt, es viņai pajautāšu…

      "Bet viņa noteikti būs pret to," Klims iesmējās. – Lai gan tomēr ar jums, meitenes, viss izšķiras savādāk…

      – Tas ir tieši savādāk. Viņa droši vien priecāsies, ka es tevi pametu. Viņa to uzskatīs par savu uzvaru pār mani. "Tu joprojām neesi ar viņu runājis par viņas piezīmi, vai ne?" – Dusja pēkšņi atcerējās.

      "Es nerunāju…" Klims vainīgi murmināja klausulē.

      – Labi, Klim, neuztraucies par to! To es jautāju," Dusja devās viņam pretī.

      "Ja vēlaties, es rīt ar viņu parunāšu par viņas rakstīšanu," viņš parādīja savu gatavību.

      Dūsja jautri iesmējās.

      – Nē, Klim, nevajag! Pēc jūsu sarunas ar viņu viņa pilnībā aizbēgs no skolas. Man nevajag tādus upurus…

      "Varbūt man vajadzētu ar viņu laipni parunāt, lai viņa ļautu jums sēdēt ar viņu pie viena galda?"

      – Klim, tu esi izkritis no prāta? Padomā uzmanīgi, kāda būs viņas reakcija?

      – Kurš? Tā būs normāla reakcija,” Klims to atmeta. – Ja viņa vilcināsies, es viņai atgādināšu par zīmīti…

      "Nu, mēs atkal kuģojām uz to pašu krastu," Dusja sacīja ar nožēlu savā balsī…

      "Labi, runājiet pats ar viņu," Klims piekrita.

      Dusja neatlika sarunu ar Gazizu un jau nākamajā rītā piegāja pie viņas.

      – Gaziza, vai tu neiebilsi, ja es sēdēšu pie tava rakstāmgalda? –