Pēdas pagātnē. Edgars Auziņš

es varu uzminēt, kā. Jūs varat noguldīt viņu uz lāpstiņām vienas minūtes laikā…

      – Kaut kas tamlīdzīgs…

      "Varbūt man vajadzētu uzsist arī kādai meitenei, kura par mums smējās visvairāk?" "Es nevēlos palikt malā," viņa rakstīja un uzzīmēja meiteni ar milzīgām dūrēm, kas stāvēja boksa stājā.

      Klims nolaida galvu un ar rokām aizsedza smejošo seju. Forša meitene! – viņš ar apbrīnu domāja par jauno meiteni. Tev ar viņu jādraudzējas.

      Pēc atgriešanās klasē, pēc kārtējā pārtraukuma pārtraukumā Dusja savā matemātikas mācību grāmatā atklāja grāmatzīmi papīra lapas veidā, kas salocīts četrās daļās. Tā bija nepārprotami nedraudzīga satura zīmīte, kas rakstīta meitenes rokā.

      Dulcineja!

      Iesaku ātri paņemt pēdējo rakstāmgaldu un paslēpties tur kādā kaktā, nevis plikt zobus ar Klimu…

      Nāksim kuplā skaitā!

      Garastāvoklis uzreiz nokritās uz nulli. Sākās! Cik ļaunas var būt meitenes!

      Viņas tēvs reiz jokojot stāstīja, ka suņu cīņās piedalās tikai tēviņi, un tā nav nejaušība, jo mātītes ķīvējas, līdz pilnībā uzvar sāncensi – viņas nāvi. Acīmredzot kaut kas tajā ir, ja velkam analoģijas ar sievietes psihes dizaina iezīmēm, viņa skumji nodomāja.

      Klims, redzēdams sava kaimiņa nomākto stāvokli, atkal izņēma tukšu papīra lapu.

      – Dusja, kas noticis? "Jums nav sejas," viņš rakstīja.

      – Viņu bezē – viņa viņam atbildēja.

      – Ko tas nozīmē?

      – ES esmu dusmīgs…

      – Kas noticis?

      – Es gatavojos kaujai!

      – Ar “Sarkano”?

      Viņas sejā pārskrēja smaids. Dusja brīdi domāja, vai nevajadzētu parādīt Klimam zīmīti. Bet kāpēc gan ne, tas ir bez sejas, autors nav zināms. Lai gan Klims viņu varētu pazīt…

      – Nē. “Sarkans” ir tikai smukums, salīdzinot ar kuci, kura man to uzrakstīja.

      Dusja slepus viņai pasniedza zīmīti. Klims to izlasīja, un uz viņa vaigu kauliem parādījās mezgliņi.

      – Vai jūs zināt, kam šī zīmīte varētu piederēt? – viņa rakstīja.

      – Man šķiet…

      – Vai tā bija tava meitene, kas šādi reaģēja uz manu parādīšanos tev blakus? Starp citu, kāpēc viņa nesēž pie viena galda ar jums? Vai jums bija strīds?

      Klims paņēma pārtraukumu. Viņš nezināja, ko tagad atbildēt Douset. Pēc nelielām pārdomām lēmums nāca dabiski.

      "Parunāsim par to pēc nodarbības," viņš rakstīja.

      Dusja brīdi padomāja; viņa nevēlējās sniegt pārsteidzīgu atbildi. Tagad viņas galvā valdīja viena doma – kāpēc man tas viss vajadzīgs? Tomēr svešinieka piezīmē bija viens vārds, kas viņu aizkustināja līdz sirds dziļumiem – "Nāciet daudz!" Viņa to nevarēja izturēt; atkāpties nebija viņas dabā. Viņa izmisīgi gribēja redzēt piezīmju autoru, paskatīties viņam acīs…

      "Nāc, parunāsim," viņa negribīgi piekrita Klima priekšlikumam.

      Izejot no skolas, Klims pamāja ar roku četriem puišiem, kas stāvēja pie puķu dobes.

      – Tie ir mani draugi no sekcijas, viņi mācās nākamajā klasē. Ejam pie viņiem…

      Pēc piedāvājuma iepazīties ar veselu svešinieku baru Dusja neviļus sarāvās, un tas neizvairījās no Klima uzmanības.

      – Ja negribi, tad nedarīsim.

      "Es gribu," viņa negaidīti piekrita, taču šī vienošanās izklausījās nepārliecinoši.

      – Tieši tā? Ja nevēlaties, pagaidiet mani uz lieveņa, es ātri parunāšu ar viņiem par gaidāmajām sambo sacensībām pilsētas čempionātā.

      "Nē, es gribu," Dusja apstiprināja savu vēlmi.

      "Tad iesim," sacīja Klims un satvēra viņu aiz elkoņa.

      Sajūta bija dīvaina tāpēc, ka viņi bija pazīstami tikai dažas stundas, taču viņa nepretojās.

      – Sveiki puiši! Iepazīstieties ar Dusju. – Viņa ir jauna, viņa sēž ar mani pie viena galda. "Es cenšos visu iespējamo, lai viņai iepriecinātu," Klims viņu negaidītā veidā iepazīstināja ar saviem draugiem.

      Dusja pacēlās uz augšu, dzirdot Klima teikto. Viņas kaklā bija nodevīgi sāpīgi, un viņa tikko norija kamolu, kas bija izveidojies no sajūsmas. Tas no viņa puses izklausījās pārlieku augstprātīgi, lai gan tas bija patīkami.

      Klims nosauca visu savu draugu vārdus, Dusja tos uzreiz aizmirsa, jo viņa pati neizlēma, vai viņai tas ir vajadzīgs.

      "Klim, atgriezīsimies pie savām aitām," Dusja ieteica, tiklīdz viņi attālinājās no viņa draugiem. – Vai tava bijusī draudzene man uzrakstīja zīmīti? Vai varbūt tas joprojām ir aktīvs?

      "Kā es varu jums pateikt…" Klims vilcinājās.

      – Sakiet man tieši un godīgi, es nepieņemšu citu atbildi. Man ir svarīgi zināt, kura meitene mani apdraud. Es nevēlos nevienam sagādāt sirdssāpes savā pirmajā mācību dienā. Man ir vajadzīgas zināšanas, lai iestātos koledžā, nevis problēmas…

      – ES tevi saprotu. Šo meiteni sauc Gaziza, viņa sēž viena, kreisajā rindā, tāpat kā mēs, pie trešā galda.

      – Brunete, ar taisniem sprādzieniem uz pieres un baltas neilona zeķubikses?

      Klims pasmīnēja.

      – Jā, tā ir viņa.

      – Jauka meitene…

      Klims ignorēja šo komplimentu, kas bija adresēts viņa bijušajai draudzenei.

      "Mēs ar viņu draudzējāmies apmēram sešus mēnešus, bet tad mūsu draudzībā iejaucās viņas vecāki, un viņa sāka satikties ar puisi no elites skolas, kura vecāki strādā Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmā sekretāra birojā. Republika. Es reiz šim pūtītei, vārdā Askars, godīgi piekauju – izlauzu viņam priekšzobu, par ko mani gandrīz izslēdza no komjaunatnes.

      – Tātad, vai jūs esat cīnītājs? – Dusja viņam pārsteigta jautāja.

      – Nē, es neesmu cīnītājs. Šis zēns pats to prasīja, – Klims nomurmināja.

      – Kā tu to prasīji? "Es piegāju pie jums un pasūtīju sišanu," Dusja iesmējās.

      – Kaut kas tamlīdzīgs. Viņš apmeta mani ar saviem draugiem netālu no manas mājas. Viņš sāka draudēt Gazizai, kuru mēs vairs nebijām satikuši. Mans tēvs skatījās ārā pa logu un vēroja situācijas attīstību. Viņš visu saprata. Puišiem ierasta lieta. Viņu interesēja, kā es izturētos šajā situācijā.

      – Un jūs viņus nepalaidāt ārā no brīža?

      Klims iesmējās.

      "Viņi bija trīs, bet es cīnījos kā lauva ar visiem." Viņi neizturēja manu uzbrukumu un atkāpās. Uz manas sejas bija vairāki zilumi, melnā acs bija īpaši laba, bet tēva acīs es jutos kā uzvarētājs, lai gan ne uz ilgu laiku.

      – Kāpēc?

      “Pēc nepilnas stundas pie mums ieradās policija, un mēs ar tēvu nebijām apmierināti ar manu varonību, jo radās jautājums par krimināllietas ierosināšanu. Viņi manam tēvam teica, ka es ne