Pēdas pagātnē. Edgars Auziņš

tā, man ir problēmas. Pēc visa, kas ar mani notika, es izsvītroju šo pāri no savas dzīves un cenšos viņus neredzēt un nepamanīt. Es nesaprotu, kāpēc Gaziza nolēma sev atgādināt. Acīmredzot starp viņiem kaut kas neizdevās, tāpēc viņa piemānījās…

      "Varbūt tā, vai varbūt tā ir tikai tipiska meitenīga greizsirdība," sacīja Dusja.

      –Vai tev arī ir nācies būt greizsirdīgai uz puisi, ar kuru draudzējies? – Klims uzreiz izrādīja patiesu interesi.

      "Nē," sacīja Dusja, "bet es noteikti zinu, ka tā notiek, viņi par to daudz raksta grāmatās."

      "Es runāšu ar viņu, lai viņa pat neiedomātos jūs apgrūtināt ar stulbām piezīmēm," Klims apņēmīgi noteica.

      – Runājiet. Es no sirds priecāšos, ja viņa mani nepamanīs vispār. Tagad atvainojiet, man jāsteidzas pie mammas, norunājām viņu sagaidīt pastā.

      "Vai jūs neiebilstat, ja es jūs aizvedīšu pie viņas?" – ieteica Klims.

      – Labi, un pa ceļam pastāstīsi par sevi un saviem vecākiem. Man tas ir interesanti, iespējams, tāpēc, ka dzīvoju nepilnā ģimenē,” negaidīti atzinās Dusja.

      Klims brīdi padomāja, tad sāka stāstīt.

      – Mana māte strādā par svešvalodu skolotāju medicīnas institūtā, un mans tēvs ir militārpersona, viņš dienē, kā jau teicu, par kursa virsnieku skolā, kurā viņš kādreiz mācījās. Pēc Jaunā gada mans tēvs aizbrauks dienēt uz Tālajiem Austrumiem. Pasūtījums par viņa pārvešanu jau ir saņemts.

      – Tātad tu drīz dosies prom?

      – Nē, es palieku Alma-Atā. "Es stāšos Fēliksa Edmundoviča Dzeržinska vārdā nosauktajā PSRS VDK Augstākajā robežvadības skolā," lepni sacīja Klims.

      "Cik biedējoši izklausās skolas nosaukums," Dusja nodrebēja. – Vai tu dzīvosi kazarmās?

      – Jā, kazarmās. Bet kad mums būs brīvs laiks, tad brīvdienās būšu pie mammas.

      – Vai viņa nedodas kopā ar tēti uz Tālajiem Austrumiem?

      – Nē. Mani vecāki, tāpat kā tavi, izšķīrās pirms gada. Tāpēc mans tēvs uzrakstīja ziņojumu par pārcelšanu uz jaunu darba vietu…

      "Atvainojiet, ka lūdzu jums pastāstīt par saviem vecākiem," Dusja stostījās, pārvarēdama neveiklību.

      – Viss ir kārtībā. Esmu jau pieradusi, ka viņi nav kopā. Tēvs teica, ka mātei jau kāds ir un viņš arī ir militārists. Tajā pašā laikā tētis no manis slēpa, ka šis kāds arī ir robežsargs un mācījās ar viņu vienā kursā.

      Dusja domāja, skatīdamies lejup.

      – Kurā augstskolā tu ieiesi? – Klims viņai jautāja.

      "Es mēģināšu teātrī, bet tur ir liela konkurence – septiņi cilvēki uz vienu vietu."

      "Es nešaubos, ka jūs to izdarīsit." Tu esi ļoti skaista meitene, no tevis būs laba kinoaktrise, un es iešu uz visiem filmu seansiem, kuros tu spēlēsi galvenās lomas…

      Negaidītais kompliments, kas nāca no puiša lūpām, lika Dusjai piesarkt. Asinis plūda viņai sejā no apmulsuma, kas viņu satvēra, padarot to neparasti pievilcīgu un pat saldu.

      "Klim, lūdzu, nerunā par manu vēlmi stundā," viņa jautāja. – Man nepatīk piesaistīt sev uzmanību. Ja tas notiek, tad es gribu izkrist pa zemi…

      Klims viņai uzsmaidīja.

      – Esi mierīgs. "Es neteikšu," viņš apliecināja viņai, atvadoties…

      Viņa sekoja viņam ar savu skatienu. Klima jaka un džinsi bija tādi paši kā daudziem viņu skolas bērniem, taču viņa gaitai bija pārliecība, kas lika viņam izcelties no pūļa. Dusja viņu pat apskauda.

      Varbūt arī viņa kādreiz būs tikpat pārliecināta par sevi kā Klims, viņa domāja.

      "Nu, meitiņ, kā jums pagāja pirmā diena jaunajā skolā?" māte, kas gaidīja pie ieejas pastā, sveicināja viņu ar jautājumu.

      – Pilnīgs dupsis.

      Māte, paskatījusies apkārt, ātri nokāpa pa kāpnēm.

      – Kādi izteicieni, Dusja! Nerunājiet to publiski.

      "Es vienkārši nevaru atrast citus vārdus, un tuvumā nav neviena."

      – Esi pacietīga, meitiņ, nedaudz, un viss izdosies. Tas būs tikpat labs kā jūsu vecā skola.

      – Nebūs. Visi skatās uz mani un jau sauca par Dulsineju.

      "Tas ir tāpēc, ka jūs esat jauns un skaists." Turklāt Dulcinea ir neaizskarošs segvārds. Arī tavs tēvs tevi bieži tā sauca.

      – Vai varbūt viņu acīs es esmu provinciāle?

      Māte pasmaidīja.

      – Nu, kāds tu esi provinciālis. Paskaties uz sevi spogulī. Tu esi ģērbies līdz deviņiem. Ne visi pilsētas bērni ir ģērbušies kā tu…

      – Bet es ģērbjos savādāk.

      – Neviens tev neaizliedz ģērbties kā viņi.

      – Lūk, vēl viens! Šeit visi valkā šauri džinsus un platformas zābakus.

      – Un?

      – Man nepatīk šauri džinsi, tie ir karsti. Kā meitenes var valkāt rupjus apavus? Tas ir kičs!

      – Tātad, valkājiet visu, ko vēlaties. Neesiet kā visi citi. Parasto aitu ganāmpulkā ir arī astrahaņas jēri,” smējās māte.

      Dusja nobolīja acis. Sirdī viņa atzina, ka mātei ir taisnība. Lai arī viņa nedzīvoja galvaspilsētā, pateicoties mammas gaumei un šūšanas prasmēm, viņa ģērbās kā meitene uz žurnāla Burda Fashion vāka.

      Un viņai tas patika.

      – Un arī, mammu, tur ir ļoti skaļš. Šie trakie kazahi kā savvaļas dzīvnieki steidzas pa gaiteņiem, kliedzot no sirds.

      Mamma pasmaidīja.

      – Un krievi klusi stāv malā? Maz ticams, ka viņi ir tik mežonīgi kā bērni, vārdu sakot. Pastāsti man, labāk, kas bija labs.

      "Nu… Es satiku jauku puisi," sacīja Dusja, satverot mātes roku. – Viņus sauc Klims vai Klimentijs, kaut kas līdzīgs…

      – Dusja, tu mani biedē. Pārvācamies uz Alma-Atu, vedu tevi uz vienu no labākajām galvaspilsētas skolām, lai tu varētu iegūt zināšanas un pēc tam iestāties koledžā, un pirmais, ko dari, ir satikt puiku!

      "Tu kļūdies, mammu, es saprotu." Es sēžu ar viņu pie viena galda, tāpēc es viņu satiku…

      – Labi, es jokoju. Ejam uz pārtikas veikalu un pirksim pārtikas preces, citādi mūsu ledusskapī ir pakārusies pele.

      – Ejam! – Dusja jautrā balsī piekrita.

      Otrā nodaļa

      Iespēja diviem

      Pagāja divas nedēļas. Viņai par pārsteigumu Dusja atcerējās daudzus puišus un viegli sazinājās ar viņiem. Viņa jau sākusi pierast pie jaunās skolas. Ar mācībām problēmu nebija, jo viņa vienmēr mācījās ar “labām” un “izcilām” atzīmēm.

      Vientulības un zaudējuma sajūta pārgāja, un Gaziza un “Red” klātbūtne klasē, kuru sauca Toļiks, nebija tik nomācoša kā pirmajās trīs dienās. Visi Klimas draugi un viņu draudzenes tagad ir kļuvušas par viņas draugiem.

      No meitenēm Violeta bija viņai vistuvākā, viņas jautri pļāpāja gandrīz katrā pārtraukumā. Pirmo reizi pēc aiziešanas no Aktobes Dusja jutās viegli.

      Kad