Pēdas pagātnē. Edgars Auziņš

ieeja tajā ir pa labi, no gala. Telpa, biedri kaptein, ir rezervēta jums, atpūtieties, savedieties kārtībā.

      Nodaļas vadītājs jūs gaida pie sevis tieši pulksten vienos. "Gandrīz aizmirsu," saprata štata virsnieks, "virsnieka kafejnīca atrodas vienības teritorijā, netālu no šejienes, apmēram trīssimt metru, pa diagonāli." Ēdiens tur ir diezgan labs…

      – Un kur, Maksim, mūs sūtīja dienēt? – Dusi mamma ar smaidu sejā jautāja, tiklīdz viņš parādījās viesnīcas istabā. – Droši vien daļas vadītājs mūs aizsūtīja uz elli nekurienes vidū?

      Maksims noslēpumaini pasmaidīja.

      – Nē, Jeļena Feliksovna, mēs noteikti tur nebrauksim. Es zinu tikai to, ka mūsu priekšpostenis atrodas Okhotskas jūras dienvidu krastā, un mēs tur lidosim rīt. Un šopēcpusdien dosimies skatīties tramplīnlēkšanas sacensības.

      Tajās bez mūsu sportistiem piedalīsies arī Japānas slēpotāji no Hokaido salas, tāpēc būs interesanti. Tas notiks šiem reģioniem simboliskā vietā, ko sauc par “Kalnu gaisu”. Ir divi tramplīni – septiņdesmit un deviņdesmit metru augstumā, kā arī slēpošanas trase un pacēlājs.

      Pierobežas daļas štāba priekšnieks izrādījās Almati skolas absolvents, viņš mums iedeva savu dienesta automašīnu.

      "Lieliski, ka šeit kalnu slēpošana tiek turēta lielā cieņā un visapkārt ir mūsu pierobežas skolas absolventi," ar gandarījumu atzīmēja Dusi mamma.

      Maksims pasmaidīja un paskatījās uz Dusju, kaut kādu iemeslu dēļ viņa bija samulsusi. Droši vien, kad pieminējāt skolu, tagad domājāt par Klimu? – viņš izlēma.

      – Es nedomāju, ka sporta bāzes šeit ir tik lielas kā tās, kas mums ir uz Medeo un Imbulak, bet tomēr…

      Man stāstīja, ka trīsdesmitajos gados Tojohara, kā toreiz sauca Južnosahaļinsku, pieteicās kā kandidātpilsēta 1936. gada olimpisko spēļu rīkošanai.

      Un tas, kas šeit ir īpaši brīnišķīgs, ir neparastā daba, lieliskā makšķerēšana un medības. Mēs to noteikti drīz uzzināsim,” sievietes apliecināja Maksims.

      – Vai ķersim salakas, kas smaržo pēc gurķiem? – Jeļena Feliksovna iesmējās.

      – Un ne tikai viņa.

      Dusja pavilka mātes piedurkni, un, kad viņa reaģēja, viņa ar pirkstiem acu līmenī uzzīmēja mājas kontūru.

      Maksims satvēra viņas skatienu, pasmaidīja, satvēra viņas roku un aizsedza to ar savu lielo un spēcīgo plaukstu.

      – Dusja, mums nebūs problēmu ar mājokli, katram būs sava istaba. Māja ir labiekārtota, ir karstais un aukstais ūdens, visas nepieciešamās mēbeles un piederumi. Pirms izbraukšanas nopirksim visu nepieciešamo, varbūt pirmo reizi vajadzēs – man iedeva labas celšanas piemaksas, tātad naudas daudz…

      “Maksim, man ir tik neērti, jo tu…” māte nepaguva pabeigt, kad viņš viņu uzreiz pārtrauca: “Piedod, Jeļena Feliksovna, es saprotu, ko tu gribi teikt, bet man tev ir jaunumi. ”

      – Kuru? – viņa piesardzīgi jautāja.

      – Tagad pie mums ieradīsies nodaļas vadītājs, viņu sauc Vladimirs Tihonovičs, un ar viņu būs vēl viens virsnieks, viņi gribēja ar jums iepazīties un turklāt viņiem būs jums piedāvājums.

      – Kas tas par priekšlikumu? – Dusi māte bailēs jautāja.

      – Es nezinu precīzi, bet jums tas varētu patikt.

      "Maksim, pasaki man tagad, zini…" viņa nepaguva pabeigt, kad pieklauvēja pie durvīm.

      – Vai drīkstu ienākt? – no ārpuses atskanēja balss.

      Maksims jautājoši paskatījās uz sievietēm. Dusja ar galvu ieskrēja guļamistabā, aizvēra aiz sevis durvis un steidzīgi ielīda zem segas. Māte pasmaidīja un pamāja viņam.

      "Jā, jūs varat, ienāciet," atbildēja Maksims.

      Viesnīcas istabā ienāca divi vecākie virsnieki: pulkvedis un majors. Pirmais ir garš un tievs vīrietis ar sirmiem matiem, nedaudz pāri piecdesmit gadiem. Otrais, gluži pretēji, ir īss, apaļš, biezs, Āzijas izskats, visticamāk, Tuvans.

      "Nu, iepazīsimies," sacīja pulkvedis, pagriezies pret Dusjas māti. – Esmu robežvienības priekšnieks, mani sauc Vladimirs Tihonovičs.

      “Jeļena Feliksovna,” Maksims viņu iepazīstināja.

      "Toboļska," viņa samulsusi piebilda teiktajam. – Manu meitu sauc Evdokija, viņa tagad guļ, jo ir nogurusi no lidojuma, ja neiebilsti, tad mēs viņu nepamodināsim.

      “Protams, protams…” komandas vadītājs steidzās paust savu piekrišanu. "Jūs un es, dārgā Jeļena Feliksovna, un jūsu meita redzēsimies vairāk nekā vienu reizi, un tā ir mūsu dienesta specifika – uzzināt, kā robežpunktos dzīvo virsnieki un viņu ģimenes locekļi."

      Tagad esmu ieradies pie jums ne tikai, lai satiktu jūs klātienē, bet arī piedāvātu strādāt par feldšeri robežpostenī, uz kurieni jūs lidosiet pēc dažām dienām. Maksims Aleksandrovičs teica, ka jums ir augstākā medicīniskā izglītība, jūs strādājāt aptiekās un pat par feldšeri ātrās palīdzības automašīnā. Tā ir patiesība?

      – Jā, tā ir taisnība. Pārzinu feldšera darbu. Bet fakts ir tāds, ka visi mani dokumenti tika sadedzināti ugunsgrēkā…

      – Mēs apzināmies visu, kas ar tevi noticis. Mēs veiksim nepieciešamos pieprasījumus un atjaunosim visus jūsu dokumentus. Galvenais, ka tu piekrīti.

      – ES piekrītu.

      – Nu tas ir labi. Jums un man ir ļoti paveicies. Attālā priekšpostenī savlaicīga medicīniskās palīdzības sniegšana ir ārkārtīgi svarīga. Pie manis ir pierobežas daļas medicīnas nodaļas vadītājs, Aleksandrs Sotpajevičs, viņš tagad ar jums par šo tēmu runās sīkāk, un darba devējs, kas esmu es, – smējās nodaļas vadītājs. diemžēl viņam tevi ir jāatstāj. – Darāmās lietas, kur no tām tikt prom! – viņš viltīgi pasmīnēja.

      Atstādams Jeļenu Feliksovnu istabā sarunāties ar medicīnas nodaļas vadītāju, Maksims iegāja guļamistabā. Dusja, kā gaidīts, negulēja, lai noskaidrotu, kāpēc pie viņiem bija ieradušās varas iestādes.

      Maksims paņēma piezīmju grāmatiņu, kas gulēja uz naktsskapīša pie mātes gultas, un pasniedza to viņai.

      – Tu laikam dedzi ziņkārībā?

      –Jā! – viņa atrakstīja. —Kā pagāja priekšnieka vizīte?

      – Ļoti labi. Tavai mammai būs darbs robežpunktā.

      –Vai viņa gatavos? “Dusjas seja izcēlās platā smaidā.

      Maksims klusi iesmējās.

      – Kāpēc gatavot? Nē, negatavo. Mamma atcerēsies savu jaunību un strādās par feldšeri.

      –Tas ir lieliski! Viņa ir tik nomākta, ka mēs sēdēsim tev uz kakla… – viņa rakstīja. —Vai mamma ir laimīga?

      – Man šķiet, ka viņa ir laimīga. Par to, kurš sēdēs uz kakla. Vai jūs zināt, kā pagatavot pankūkas?

      Dusja pārsteigumā iepletās acis.

      – Vai es priekšpostenī vārīšu robežsargiem pankūkas? – viņa pierakstīja uz papīra vēl vienu frāzi.

      – Tātad, vai jūs varat to izdarīt vai nē?

      –Protams es varu.

      "Nu, jums būs ko darīt," Maksims iesmējās. – Es mīlu pankūkas. Starp citu, kā jūs jūtaties pret vārītu kondensēto pienu?

      –Ļoti