Pēdas pagātnē. Edgars Auziņš

tumsu pagalmā kliedēja tikai uz staba karājoša vientuļa ielas luktura gaisma un dzeltenas gaismas strēmeles, kas sūcas pa mazo šķībo logu koka slēģu spraugām.

      Viens no nelūgtajiem viesiem saliektām kājām pielīda pie loga un uzmanīgi ieskatījās vienā no slēģu plaisām.

      "Es redzu divas sievietes," viņš ātri sacīja.

      – Izskaties labāk. Viņiem vajadzētu būt trim,” caur sakostiem zobiem nomurmināja viņa līdzdalībnieks.

      – Nē, viņi ir divi…

      "Tātad trešajam ļoti paveicās," viņš ļauni iesmējās…

      Mājā patiešām bija divas sievietes – Dusja un viņas māte Jeļena Feliksovna Tobolskaja. Vecmāmiņa Matrjona Iļjiņična, kuru Dusja sauca par “veco māti”, saslima un vairākas dienas atveseļojās pilsētas slimnīcā.

      Sievietes sēdēja pie galda un gatavoja klimpas Jaunajam gadam. Kaktā skaļi tikšķēja vecs vectēva pulkstenis.

      Dusja jau otro nedēļu izlaida nodarbības institūtā pēkšņās "etnisko grupu" agresijas dēļ pret viņiem, kā viņa un viņas draudzene Alla savā starpā sauca kazahu studentus. “Etniskās piederības” viņu institūtā veidoja pārliecinošu vairākumu, taču tas viņus netraucēja, bet, kā izrādījās, tikai pagaidām – līdz “Želtoksanas” sākumam.

      Institūts vienas nakts laikā pārvērtās par niknu cilvēku kaislību jūru. Tās gaiteņos parādījās pieauguši vīrieši, kurus ieskauj vecāko klašu skolēni, kuri acīmredzami nebija skolotāji. Viņi visi kaut ko dusmīgi kliedza kazahu valodā un kaisīja skrejlapas ar kareivīgiem aicinājumiem.

      Pēc dažām stundām kursa biedru rokās nez no kurienes parādījās metāla tapas un ķēdes, ar kurām viņi izaicinoši vicināja, metot jēgpilnu skatienu uz krievu tautības studentiem. Viņu sejas dega dusmās, un viņu acis bija neprāta pilnas…

      Pie izejas no institūta viņus un Allu apturēja vecāko klašu studentu grupa, kuru vadīja institūtā labi pazīstams sportists ar nosaukumu “Abdrakhman”. Viņiem tika pasniegti baneri ar uzrakstu "Kazahstāna kazahiem!" un, draudot nodarīt fizisku kaitējumu, viņi piespieda mūs doties kopā ar visiem pārējiem uz Brežņeva laukumu. Pa ceļam viņiem izdevās apmaldīties pūlī un aizbēgt…

      Jau vakarā no televīzijas ziņām viņi uzzināja par asiņaino slaktiņu, kas notika laukumā pie Kazahstānas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkas.

      Hronikas kadros bija redzams, kā tūkstošiem cilvēku pūlis, kas sastāvēja galvenokārt no studentiem, bruņoti ar mietiem, pastiprinājumu un lauzņiem, ar skaļiem kliedzieniem metās iebrukt Centrālkomitejas ēkā, cenšoties apgāzt karavīru, policistu un robežsargu rindas.

      Objektīvs iemūžināja vietējā televīzijas darbinieka saplēstu ķermeni, sešpadsmitgadīgu krievu zēnu, viņu vienaudžu, kuru autobusā konduktors nodūra līdz nāvei, un asiņojošu kazahu jaunieti…

      Visas dienas, kamēr televīzijā tika pārraidīti asiņainā slaktiņa videoieraksti, Dusja uzmanīgi ielūkojās robežsargu sejās, kas aizstāvēja pie Centrālkomitejas ēkas ieejas, jo Klims varēja būt viņu vidū.

      Viņa pat domāja, ka redz viņa tēvu, bet tad viņa par to šaubījās. Viņai bija slikta redzes atmiņa, un viņa bija viņu redzējusi tikai divas reizes savā dzīvē.

      Par studiju turpināšanu institūtā pēc notikušā nevarēja būt ne runas. Dusja to lieliski saprata, taču viņa nezināja, kā par to pastāstīt mātei. Tāpēc viņa nolēma sarunu par šo tēmu uzsākt pēc Jaungada brīvdienām.

      Alla arī nolēma pamest institūtu. Viņa, atšķirībā no draudzenes, jau visu bija izstāstījusi saviem vecākiem. Viņas tēva lēmums bija kategorisks.

      "Jums jāatstāj šī "bursa", viņa ilgi būs drudzī," sacīja tēvs. – Kazahi ir atriebīgi cilvēki. Un viņi tev un tavam draugam nepiedos jūsu draudzību ar pierobežas skolas kursantiem,” viņš piebilda teiktajam.

      "Dusja, šķiet, ka kāds ir ienācis mūsu pagalmā," māte bailēs sacīja, "es dzirdēju vārtu čīkstēšanu…

      Dusja iegāja guļamistabā un paskatījās pa loga aizkariem. Viņas sirds sažņaudzās. Abi puiši, kas stāvēja pretī savas mājas logiem, viņai bija labi pazīstami, un viņa tos uzreiz atpazina.

      Tas bija “Abdrahmans”, kurš draudēja viņai un Allai ar vardarbību, ja viņi atteiksies iet ar viņiem uz laukumu, un Askars Baižanovs, Gazizas draugs, kuru savulaik piekāva Klims.

      "Mammu, mēs to nevienam neatveram," viņa čukstēja un kļuva bāla.

      – Protams, meitiņ, mēs to neatvērsim. Ir par vēlu…

      Pie durvīm pieklauvēja. Māte, pārvarējusi bailes, izgāja gaitenī un uzmanīgi piegāja pie ārdurvīm.

      – Kas tur ir?

      – Sveiki! Mēs esam Dusjas institūta draugi. "Mēs vēlamies viņu apsveikt ar tuvojošos Jauno gadu," skanēja atbilde…

      Māte pagriezās un jautājoši paskatījās uz savu meitu. Dusja izmisīgi pakratīja galvu: "Neveriet vaļā!"

      – Viņa nav mājās, viņa ir kopā ar draugu, viņa būs rīt.

      Aiz durvīm bija kaut kāda kņada.

      – Etirik aitasyn! (melīgā kuce, kazahs) – ļauna balss ķērca, – tava meita ir mājās un viņa gribot negribot saņems savu dāvanu no mums…

      – Nekavējoties ej prom, citādi izsaukšu policiju!

      – Zvani, ja vari!

      Māte piesteidzās pie telefona un uzsauca 02.

      – Sveiki! Policija!

      Uztvērējs atbildēja klusēdams.

      – Mammu, viņi pārgrieza vadu…

      – Dzirdēju izsista loga stikla skaņu…

      Sievietes metās istabā, bet jau pie sliekšņa atkāpās no karstuma viļņa, kas metās viņām pretī. Ugunsgrēks plosījās telpā. Deguns satvēra uguns un benzīna smaku.

      – Palīdziet! Mēs degam! Uguns! – māte kliedza un uzreiz noklepojās no asajiem dūmiem. – Meitiņ, aizbēgsim no mājām!

      Viņi pieskrēja pie ārdurvīm, taču nevarēja tās atvērt – ļaundari tās bija atbalstījuši no ārpuses. Dusja, baidoties tikt sadedzināta ugunī, bija paralizēta: viņa nevarēja ne kliegt, ne raudāt…

      Māte nepadevās. Viņa nogāza uz grīdas koridorā stāvošo ūdens mucu, tādējādi paverot ieeju pazemē.

      – Ātri iekāp pazemē! – viņa pavēlēja meitai un, negaidot, kad viņa to izdarīs, satvēra viņas roku un burtiski vilka viņu uz turieni…

      Šeit ir Apple iela. Tur, aiz stūra, ir māja, kurā dzīvo Dusja kopā ar māti un vecmāmiņu. Automašīnas lukturu gaismā Maksims ieraudzīja trīs jaunus kazahus, kas skrien pa ceļu viņam pretī.

      Ieraudzījis savu Žiguli, viens pacēla roku. Maksims viņu uzreiz atpazina. Šis bija Baižanovu ģimenes deģenerāts, kurš sabojāja daudz viņa asiņu, apgalvojot, ka Klims kautiņa laikā izrāvis kabatas.

      – Nu, es nē! Es varu paņemt tikai briedi uz kapuces! – Maksims caur zobiem nomurmināja un nospieda gāzes pedāli grīdā. Viņā pēkšņi atkal uzliesmoja dusmas pret viņu un visiem tiem, kurus viņš pirms dažām dienām bija nomierinājis laukumā.

      Šeit atrodas Toboļsku ģimenes māja. Bet kas tas ir? No mājas logiem plosījās liesmas.

      – Smuki! – viņš zvērēja. "Izskatās, ka