Mīlulis. Gijs de Mopasans

to stingri nostrostēja, ka tas viņus vairs neapmeklē.

      – Jā, jā, es zinu, jūs dodat priekšroku de Marela kundzei, – viņa piebilda, ar smaidu uz lūpām pievērsdamas draudzenei, – jums atrodas laiks, lai aizietu pie viņas.

      Tikko visi bija atsēdušies, viesmīlis pasniedza Forestjē vīnu karti.

      – Kungiem atnesiet, ko viņi vēlēsies, – de Marela kundze draiski ierunājās, – bet mums – šampanieti ledū, vislabāko, ļoti saldu šampanieti un vairāk nekā.

      Kad viesmīlis bija aizgājis, viņa, nervozi iesmiedamās, paziņoja:

      – Šovakar gribu piedzerties, uzdzīvosim kā pa kāzām.

      Forestjē, it kā nebūtu dzirdējis viņas vārdus, jautāja:

      – Vai jums nebūs nekas pretī, ja pavisam aizvēršu logu? Man pāris dienu mazliet sāp krūtīs.

      – Nē, it nekas, lūdzu.

      Viņš piegāja pie loga, aiztaisīja ciet arī otru pusi, ko bija atstājis pusvirus, un tad nomierinājies un priecīgs atgriezās savā vietā.

      Forestjē kundze nerunāja nekā; it kā domās iegrimusi, acis nodūrusi uz galdu, viņa uzsmaidīja glāzēm ar savu nenoteikto smaidu, kas šķita vienmēr solām un nekad neizpildām solīto.

      Tika pasniegtas Ostendes austeres, mazītiņas, treknas austeres, kas izskatījās kā gliemežnīcās ieslēgtas austiņas un mutē izkusa kā sālītas konfektes.

      Pēc viras pasniedza foreli, sārtu kā jaunas meitenes miesa; galdabiedri sāka tērzēt.

      Vispirms pārrunāja skandalozu gadījumu, kas bija kļuvis zināms visā pilsētā: kādu augstāko aprindu dāmu viņas vīra draugs bija pārsteidzis atsevišķā kabinetā, kur viņa ēdusi vakariņas ar vienu ārzemju princi.

      Forestjē milzīgi smējās par šo dēku, bet abas sievietes atzina, ka nesmalkjūtīgais pļāpa ir bezgodīgs gļēvulis. Diruā viņām piekrita un noteikti apgalvoja, ka vīrieša pienākums šāda veida piedzīvojumos, – vienalga, vai viņš būtu galvenais varonis, uzticības persona vai vienkāršs liecinieks, – ir būt klusam kā kapam.

      – Cik daudz jaukuma būtu dzīvē, ja mēs varētu paļauties viens uz otra pilnīgu klusu ciešanu! – viņš iesaucās. – Bieži, ļoti bieži, gandrīz vienmēr sievieti attur vienīgi bailes, ka noslēpums var tikt atklāts. Vai man nav taisnība? – viņš pasmaidīdams turpināja. – Vai daudzas neļautos straujai iekārei, pēkšņai un valdonīgai, kaut arī īslaicīgai iegribai, mīlas iedomai, ja viņas nebaidītos, ka par īsu vieglas laimes mirkli varbūt būs jāsamaksā ar neizdzēšamu negodu un sāpīgām asarām?

      Viņš runāja ar lielu pārliecības spēku un degsmi, it kā aizstāvēdams kādu, it kā aizstāvēdams pats sevi, it kā gribēdams sacīt: “Ar mani no šādām briesmām nav jābaidās. Pārliecinieties pašas, tad jūs redzēsiet.”

      Abas sievietes ar atzinīgu skatienu vēroja Diruā, atrazdamas, ka viņš runā pilnīgi pareizi, un ar piekrītošo klusēšanu it kā atzīdamās, ka viņu nelokāmā parīziešu tikumība ilgi nespētu pretoties, ja viņas būtu drošas, ka noslēpums netiks atklāts.

      Forestjē, atlaidies pusguļus uz dīvāna, vienu kāju saliecis zem sevis, servjeti aizbāzis aiz vestes, lai nenotraipītu fraku, pēkšņi ierunājās ar pašpārliecinātu skeptiķa smīnu uz lūpām:

      – Sasodīts, nudien, tad gan tiktu izstrādāti dieva darbi, ja varētu justies droši, ka neviens nekā nedabūs zināt! Piķis un zēvele! Nabaga vīri!

      Saruna novirzījās uz mīlestību. Gan neticēdams, ka tā var būt mūžīga, Diruā tomēr uzskatīja to par ilgstošu tuvību, kas rada maigu draudzību, uzticību. Fiziskais tuvums tikai apzīmogo siržu vienotību. Bet viņš ar sašutumu izteicās par mokošām greizsirdības scēnām, par drāmām un visu derdzīgo, kas gandrīz vienmēr pavada šķiršanos. Kad viņš apklusa, de Marela kundze nopūzdamās sacīja:

      – Jā, mīlestība ir vienīgais prieks dzīvē, un mēs to bieži vien sagandējam ar nepiepildāmām prasībām.

      Forestjē kundze, rotaļādamās ar nazi, apstiprināja:

      – Jā… jā… ir jauki tikt mīlētai…

      Taču šķita, ka viņas sapņi sniedzas tālāk un ka viņa domā kaut ko tādu, ko neuzdrošinātos vārdos izpaust.

      Gaidīdami nākamo ēdienu, viņi laiku pa laikam iedzēra pa malkam šampanieša, piegrauzdami kraukšķošu garoziņu, ko nolauza no mazām, apaļām maizītēm. Un, kā dzidrais vīns, kas, lāsi pa lāsei ieritēdams rīklē, iekarsēja viņiem asinis un apmigloja prātu, tāpat doma par mīlestību lēnām iezīdās viņos, apskurbinot pamazām dvēseli.

      Tad viņiem pasniedza uz sīkām sparģeļu galviņām guldītas jēra kotletes, sulīgas, vieglas.

      – Deviņi pērkoni! Kas par smalku ēdienu! – iesaucās Forestjē.

      Lēnām, ar baudu viņi ēda maigo gaļu un saknes, kas bija eļļainas kā krējums.

      – Kad es mīlu kādu sievieti, tad visa pasaule ap viņu man izgaist, – Diruā atsāka.

      Viņš pateica to ļoti pārliecināti, jo doma par mīlas baudām viņu sajūsmināja tāpat kā garšīgās pusdienas.

      Forestjē kundze, kā parasti izskatīdamās nepieejama, klusu sacīja:

      – Ne ar ko nevar salīdzināt laimi, kādu sniedz pirmais roku spiediens, kad viena prasa: “Vai mani mīli?” – un otra atbild: “Jā, mīlu.”

      De Marela kundze, vienā paņēmienā iztukšojusi glāzi šampanieša, nolikdama to uz galda, jautri teica:

      – Es neesmu tik platoniska.

      Visi pasmīnēja, katram acīs iedzirkstījās atzinība.

      Pilnīgi atgāzies uz dīvāna, Forestjē iepleta rokas un, atbalstījies uz spilveniem, nopietnā tonī sacīja:

      – Šī vaļsirdība jums dara godu un pierāda, ka jūs esat praktiska sieviete. Bet vai drīkstu jautāt, ko par to domā de Marela kungs?

      Viņa lēnām paraustīja plecus, izpaužot bezgalīgu nicinājumu, un tad skaidrā balsī atcirta:

      – De Marela kungam par to nav nekādu domu.

      Viņš tikai… atturas.

      Tagad saruna no cildenām teorijām par maigām jūtām nokāpa izsmalcinātu izlaidību ziedošajā dārzā.

      Bija pienācis laiks veiklām divdomībām, izteicieniem, kas paceļ plīvuru, tāpat kā sieviete dažkārt paceļ svārkus, un vārdu spēlēm, pārdrošām un apslēptām vaļībām, nekautrīgai liekulībai, pieklājīgiem mājieniem, kuri klaji izpauž nepieklājīgas ainas, modina iztēlē visu to, ko skaļi nevar teikt, un augstāko aprindu ļaudīm dod iespēju smalkai, noslēpumainai mīlas rotaļai, kaut kam līdzīgam netiklai domu saskarei, kura satrauc kā juteklisks apskāviens, vienlaikus atceroties visu slepeno, apkaunojošo un kāroto, kas piepildās mīlas gultā.

      Viņiem pasniedza cepeti, irbes un paipalas, pēc tam cukurzirnīšus un tad aknu pastēti un salātus ar robainām lapām, kas līdzīgi zaļai sūnai piepildīja lielu salāttrauku. Viņi ēda to visu, vairs neizjuzdami garšu, aizrāvušies sarunā, iegrimuši mīlas viļņos.

      Tagad abas sievietes arī izmeta dažu labu pārgalvīgu piezīmi, de Marela kundze ar viņai raksturīgo bezbēdību, kas skanēja izaicinoši, un Forestjē kundze ar burvīgu atturību, ar kautrības pieskaņu balsī, smaidā, katrā kustībā, kas šķietami it kā mīkstināja, bet īstenībā vēl izcēla pārdrošos vārdus, kuri plūda pār viņas lūpām.

      Forestjē,