Mīlulis. Gijs de Mopasans

to jums, – Diruā atbildēja, – esmu jau izlasījis. Šodien tanī ir viens ļoti interesants raksts.

      Viņš nepateica, kurš raksts, bet aiziedams redzēja, ka viens no apmeklētājiem paņēma no galdiņa “Franču Dzīvi”.

      “Ko es tagad darīšu?” Diruā nodomāja. Un viņš nolēma aiziet uz veco darba vietu saņemt mēneša algu un iesniegt atlūgumu. Jau priekšlaikus viņš trīsēja aiz prieka, iztēlojoties, kādu seju savilks priekšnieks un darba biedri. It īpaši viņu sajūsmināja doma par priekšnieka milzīgo apjukumu.

      Diruā soļoja lēnītēm, lai neierastos pirms pusdesmitiem, jo kasi atvēra tikai desmitos.

      Kanceleja bija liela, tumša istaba, kur ziemu gandrīz visu dienu vajadzēja dedzināt gāzi. Istabas logi vērās uz šauru iekšējo pagalmu, iepretim citām kancelejām. Istabā sēdēja astoņi ierēdņi, un priekšnieka palīgs bija aizslēpies aiz sabīdāma aizsega.

      Vispirms Diruā aizgāja paņemt savus simt astoņpadsmit frankus divdesmit piecus santīmus, kas bija ielikti dzeltenā aploksnē un glabājās kasiera atvilktnē, pēc tam kā uzvarētājs iegāja lielajā darba istabā, kur bija pavadījis jau tik daudz dienu. Priekšnieka palīgs Potela kungs tūlīt viņam uzsauca:

      – Diruā kungs? Priekšnieks jau vairākas reizes prasīja pēc jums. Jūs zināt, ka viņš neatļauj slimot divas dienas bez ārsta izziņas.

      Lielāka efekta labad Diruā apstājās pašā istabas vidū. Tad skaļā balsī atbildēja:

      – Es par to pasvilpoju!

      Ierēdņi sastinga aiz brīnumiem, un virs aizsega malas parādījās Potela kunga izbiedētais vaigs.

      Viņš mēdza aizbarikadēties aiz šī aizsega kā kastē, baidīdamies no caurvēja, jo slimoja ar reimatismu. Lai uzraudzītu personālu, viņš bija izplēsis papīra sieniņā divus trīs caurumus.

      Bija iestājies tāds klusums, ka varēja dzirdēt lidojam mušu.

      – Kā jūs teicāt? – priekšnieka vietnieks beidzot iejautājās.

      – Es teicu, ka es par to pasvilpoju. Esmu atnācis, tikai lai iesniegtu atlūgumu. Pāreju strādāt par redaktoru “Franču Dzīvē”, ar algu pieci simti franku mēnesī, bez tam vēl saņemot honorāru par reportāžu rindām. Šārīta numurā jau iespiests man pirmais raksts.

      Šurp nākdams, Diruā bija noņēmies, cik iespējams, paildzināt savu prieku, taču, nevarēdams savaldīties, izšāva visu pulveri uzreiz.

      Efekts tomēr bija graujošs. Neviens nekustējās. – Tūlīt iešu to pateikt Pertuī kungam un atgriezīšos atvadīties no jums, – Diruā paskaidroja. Tikko viņš iegāja šefa kabinetā, Pertuī kungs uzkliedza:

      – Atnācāt gan! Jūs zināt, ka es neciešu…

      – Velti jūs tā maurojat, – Diruā pārtrauca priekšnieku.

      Pertuī kungam, kas bija resns vīrs, sarkans kā gaiļa sekste, aizrāvās elpa aiz pārsteiguma.

      – Man jūsu bodīte apriebusies līdz kaklam. Šodien spēru pirmos soļus žurnālistikā, – Diruā turpināja. – Man piedāvāta lieliska vieta. Atļaujiet atvadīties.

      Ar šiem vārdiem viņš aizgāja. Viņš bija atriebies.

      Diruā tiešām atgriezās kancelejā, lai spiestu roku saviem agrākajiem kolēģiem, taču tie tikko uzdrošinājās atplest muti, baidīdamies sakompromitēties, jo bija dzirdējuši viņa sarunu ar šefu, – durvis bija palikušas vaļā.

      Ar algu kabatā Diruā drīz vien atkal bija uz ielas. Viņš sev atļāvās bagātīgas brokastis labā, ne visai dārgā restorānā, ko jau pazina. Vēlreiz nopircis un atstājis uz galdiņa, pie kura bija ēdis brokastis, “Franču Dzīves” numuru, viņš apstaigāja vairākus veikalus, kur iegādājās dažādus sīkus priekšmetus vienīgi tādēļ, lai varētu likt tos nogādāt uz mājām un uzdot savu vārdu – Žoržs Diruā. Turklāt katru reizi piebilda: “Esmu “Franču Dzīves” līdzstrādnieks.”

      Nosaucot ielu un mājas numuru, viņš neaizmirsa aizrādīt: “Pirkumu atstājiet pie durvju sarga.”

      Tā kā laika bija vēl diezgan, Diruā iegriezās pie litogrāfa, kas uzreiz, klienta klātbūtnē, izgatavoja vizītkartes; jaunais žurnālists pasūtīja vienu simtu, liekot zem vārda iespiest savu tagadējo amatu.

      Pēc tam viņš devās uz redakciju.

      Forestjē saņēma viņu augstprātīgi, kā mēdz saņemt padotu darbinieku.

      – Labi, ka tu atnāci. Man tieši ir tev vairāki uzdevumi. Pagaidi minūtes desmit. Papriekš pabeigšu savu darbu.

      Tad Forestjē turpināja iesākto vēstuli.

      Galda otrā malā sēdēja mazs vīriņš, kas bija ļoti bāls, uztūcis, ļoti resns, plikgalvains, ar pavisam baltu, spīdošu pauri; viņš kaut ko rakstīja, degunu piebāzis pie papīra, tāpēc ka bija ārkārtīgi tuvredzīgs.

      – Senpoten, cikos tu iesi intervēt tos ļaudis? – Forestjē viņam jautāja.

      – Pulksten četros.

      – Tad paņem līdzi šo jaunekli, Žoržu Diruā, un atklāj viņam amata noslēpumus.

      – Lai notiek.

      Pievērsdamies draugam, Forestjē jautāja:

      – Vai atnesi turpinājumu par Alžīriju? Šorīt iespiestajam sākumam bija lieli panākumi.

      – Nē, – Diruā, gauži apmulsis, nopurpināja, – es domāju, ka pagūšu to uzrakstīt pēcpusdienā… man bija tik daudz darīšanu… neizdevās pastrādāt…

      Forestjē neapmierināti paraustīja plecu:

      – Ja būsi tik nenoteikts, tu sabojāsi sev karjeru. Vecais Valters cerēja, ka dabūs tavu materiālu. Pateikšu viņam, ka tu dosi rītdien. Ja tu domā, ka varēsi saņemt naudu, nekā nedarīdams, tad tu rūgti maldies.

      Pēc brītiņa viņš piebilda:

      – Kal dzelzi, kamēr tā karsta, sasodīts!

      – Esmu beidzis, – Senpotens pieceldamies sacīja.

      Atgāzies krēslā, Forestjē ieņēma gandrīz svinīgu pozu, grasīdamies dot norādījumus, un tad pievērsās Diruā:

      – Redzi, kopš divām dienām Parīzē atrodas ķīniešu ģenerālis Li-Teng-fu, kas apmeties viesnīcā “Kontinentāls”, un radža Taposahibs Ramaderao Pali, kurš apmeties viesnīcā “Bristole”. Jūs viņus abus intervēsiet.

      – Neaizmirsti galvenos punktus, ko tev norādīju, – Forestjē turpināja, pievērsdamies Senpotenam. – Izvaicā ģenerāli un radžu, ko viņi domā par Anglijas rīcību Tālajos Austrumos, kā skatās uz tās kolonizācijas un domīniju sistēmu, vai cer uz Eiropas un it īpaši uz Francijas iejaukšanos.

      Brītiņu klusējis, Forestjē piebilda, it kā balsī izteikdams pārdomas:

      – Mūsu lasītājiem būs ārkārtīgi interesanti dabūt zināt, ko domā Ķīna un Indija par jautājumiem, kuri patlaban tik ļoti saista sabiedrisko domu.

      Paskatīdamies uz Diruā, Forestjē vēl piemetināja:

      – Ievēro labi, kā Senpotens rīkosies, viņš ir lielisks reportieris; centies iemācīties, ar kādiem paņēmieniem piecu minūšu laikā no cilvēka var izvilkt visu.

      Tad Forestjē atkal svinīgi ķērās pie rakstīšanas, acīmredzot nodomājis nodibināt stingru distanci, ierādīt pienācīgo vietu savam kādreizējam pulka biedram un tagadējam kolēģim.

      Tikko viņi bija pāri slieksnim, Senpotens