Mīlulis. Gijs de Mopasans

iekšā, mīlulīt! – viņa uzsauca.

      Mazā meitene no durvīm taisnā ceļā devās pie Diruā un sniedza tam roku.

      – Tā ir īsta uzvara! – māte brīnījās. – Es vairs nepazīstu savu Lorinu.

      Noskūpstījis bērnu un atsēdinājis sev blakus, Diruā ar jauku nopietnību izvaicāja, ko meitene darījusi, kopš viņi nebija tikušies. Lorina atbildēja dzidrā balstiņā, svinīgi kā pieaugusi dāma.

      Pulkstenis nosita trīs. Žurnālists piecēlās.

      – Apmeklējiet mūs bieži, – de Marela kundze aicināja, – mēs papļāpāsim tāpat kā šodien, jūs man vienmēr sagādāsiet prieku. Kāpēc jūs vairs neredz Forestjē mājās?

      – Tāpat vien, – viņš izvairīgi atbildēja. – Man ir daudz darba. Ceru tomēr, ka drīzumā mēs pie viņiem tiksimies.

      Diruā aizgāja ar neizprotamu cerību pilnu sirdi.

      Bet Forestjē viņš nestāstīja par šo apmeklējumu.

      Taču atcerējās to visas nākamās dienas, vairāk nekā atcerējās: viņš glabāja sevī kaut nereālu, tomēr pastāvīgu šīs sievietes klātbūtnes izjūtu. Viņam šķita, ka ir paņēmis līdzi kaut ko no Marela kundzes: tās auguma apveids neizgaisa no acīm un spriganais gars neizgaisa no sirds. Viņš dzīvoja šīs sievietes burvības gūstā, kā dažkārt atgadās, kad cilvēks pavadījis gaišus mirkļus kopā ar kādu būtni. Tā ir dīvaina apmātība – intīma, neskaidra, mulsinoša un savā noslēpumainībā valdzinoša.

      Pēc vairākām dienām Diruā apmeklēja de Marela kundzi otrreiz.

      Istabene ieveda viņu salonā, un tūlīt pat tur ienāca Lorina. Meitenīte sniedza ne vairs roku, bet pieri un sacīja:

      – Māmiņa lūdza, lai jūs pagaidot. Viņa iznāks pēc ceturtdaļstundas, tāpēc ka nav vēl apģērbusies.

      Es jums pakavēšu laiku.

      Diruā uzjautrināja meitenītes ceremoniālā izturēšanās.

      – Lieliski, jaunkundze, – viņš sacīja, – es ar lielāko prieku pavadīšu ceturtdaļstundu jūsu sabiedrībā, tikai es jūs brīdinu, ka nemaz neesmu nopietns. Es augām dienām rotaļājos un tāpēc uzaicinu jūs spēlēt “sunīšus”.

      Skuķēns gluži vai sastinga aiz brīnumiem un tad pasmaidīja, kā būtu pasmaidījusi pieaugusi sieviete par šo iedomu, kura viņu mazliet šokēja un arī pārsteidza.

      – Istabās nevar skriet “sunīšos”, – viņa klusu sacīja.

      – Man vienalga, – Diruā attrauca, – es rotaļājos visur. Žigli, ķeriet mani!

      Viņš sāka skriet apkārt galdam, uzmudinādams Lorinu sekot, un meitene sāka iet viņam pa pēdām, laipni un pretimnākoši smaidīdama, reizēm izstiepdama roku, lai viņam pieskartos, bet neaizraudamās līdz skriešanai.

      Diruā apstājās, pietupās, un, kad Lorina vilcinādamās, sīkiem solīšiem tuvojās, viņš uzlēca gaisā kā velniņš no kārbas un aizdrāzās uz istabas otru galu.

      Lorinai tas likās jocīgi, galu galā viņa skaļi iesmējās un iekarsdama sāka straujāk tipināt pakaļ Diruā, līksmi un bailīgi iekliegdamās, kad domāja, ka nupat to panāks. Diruā pārbīdīja krēslus, aizsprostodams meitenei ceļu, un, kad viņa vairākas reizes bija apjoņojusi apkārt kādam krēslam, jaunais vīrietis aiztrauca aiz cita sēdekļa. Tagad Lorina skrēja, cik jaudas, pilnīgi iekaisusi jaunās rotaļas priekā; ar piesarkušu seju metās pakaļ savam biedram un, sajūsmināti gavilēdama, atsaucās uz katru viņa viltību, uz katru nebēdnību.

      Tai mirklī, kad meitene jau domāja, ka tūlīt notvers Diruā, viņš piepeši saķēra Lorinu un, paceldams līdz griestiem, iesaucās:

      – Sunītis!

      Bērns spārdījās, cenzdamies izrauties, un smējās no visas sirds.

      Ienāca de Marela kundze un palika pārsteigta stāvot:

      – Ko es redzu!.. Lorina rotaļājas… Diruā kungs, jūs esat burvis.

      Viņš nolaida meitenīti uz grīdas, noskūpstīja mātei roku, un abi atsēdās, paņēmuši Lorinu vidū. Viņi gribēja tērzēt, bet parasti tik mazrunīgā Lorina kā apskurbusi pļāpāja vienā laidā, tā ka to vajadzēja aizsūtīt uz tās istabu.

      Meitene paklausīja bez iebildumiem, bet ar asarām acīs.

      Tikko viņi palika divatā, de Marela kundze klusā balsī ierunājās:

      – Jūs nemaz nezināt, kāds man ir liels nodoms, un šai sakarā es padomāju arī par jums. Klausieties: tā kā es katru nedēļu eju pie Forestjē uz pusdienām, tad laiku pa laikam uzaicinu savukārt viņus uz restorānu. Mājās man nepatīk uzņemt viesus, es neesmu tā iekārtojusies, turklāt nekā nesaprotu no mājturības, no virtuves, itin nekā tamlīdzīga. Man patīk dzīvot nesaistīti, kā čigānietei. Tā nu es šad tad ielūdzu viņus uz restorānu, bet trijatā nemaz nav jautri, un mani paziņas ar viņiem nesaietas. Stāstu jums to visu tik sīki tādēļ, lai izskaidrotu savu ne visai parasto ielūgumu. Jūs, protams, esat uzminējis, ka ielūdzu jūs mums pievienoties sestdien pusastoņos Riša kafejnīcā. Vai zināt, kur tā atrodas?

      Diruā ar prieku pieņēma ielūgumu.

      – Mēs būsim tikai četri, – viņa turpināja, – divas dāmas un divi kungi. Šādas mazas dzīres mums, sievietēm, kas pie tām neesam pieradušas, liekas ļoti amizantas.

      Viņai bija mugurā tumši brūna, cieši pieguļoša kleita, kas izaicinoši un koķeti izcēla viņas vidukli, gūžas, krūtis un rokas. Diruā ar izbrīnu un mulsumu lūkojās uz de Marela kundzi, juzdamies nezin kāpēc gandrīz neērti par nesaskaņu starp viņas kopto ārieni, izsmalcināto eleganci un acīm redzamo bezrūpību par mājokli, ko viņa apdzīvoja. Viss, kas ietērpa de Marela kundzes augumu un pieskārās viņas miesai, bija smalks un liegs, bet par savu apkārtni viņa nelikās zinis.

      Aizejot no viņas, Diruā tāpat kā iepriekšējo reizi aiznesa līdzi pastāvīgu viņas klātbūtnes izjūtu, jau līdzīgu jutekļu halucinācijai. Ar aizvien pieaugošu nepacietību viņš gaidīja norunāto dienu.

      Otrreiz noīrējis melnu fraku, – līdzekļu joprojām bija par maz, lai viņš nopirktu vakara uzvalku, – Diruā pirmais ieradās restorānā dažas minūtes pirms noteiktā laika.

      Viņu uzveda otrajā stāvā, mazā, atsevišķā kabinetā, kurš bija iztapsēts ar sarkanu audumu un kura vienīgais logs vērās uz bulvāri.

      Četrām personām klāto, četrstūraino galdu sedza balta galdsega, kas vizēja kā nolakota; augstos svečturos degošo divpadsmit sveču liesmas apstaroja glāzes, sudrabu un bļodu sildītājus.

      Aiz loga kā liels, gaiši zaļš plankums vīdēja koka lapotne, ko apspīdēja no atsevišķo kabinetu logiem krītošā gaisma.

      Diruā atsēdās uz ļoti zemā dīvāna, kurš, tāpat kā sienas, bija pārvilkts ar sarkanu audumu un kura nolietotās atsperes dziļi ieliecās zem viņa svara, tā ka viņam radās iespaids, ka ir iekritis bedrē.

      Visu plašo namu piepildīja neskaidra dunoņa, lielu restorānu raksturīgais troksnis, kurā saplūst kopā trauku un sudraba šķindoņa, paklāju apslāpēto, straujo soļu dipoņa koridoros, durvju virināšana un balsu čala, kas mirkļiem atskan no šaurajiem kabinetiem, kur iesprostoti viesi, kas ēd pusdienas.

      Ienāca Forestjē un paspieda viņam roku tik sirsnīgi un familiāri, kā nekad nedarīja “Franču Dzīves” redakcijā.

      – Dāmas ieradīsies abas reizē, – Forestjē sacīja. – Šādas pusdienas