Mīlulis. Gijs de Mopasans

patiesi… – viņš stomīdamies iesāka, – es neuzdrošinos… Vakar vakarā es strādāju ļoti vēlu… un šorīt jau agri… pie raksta par Alžīriju, ko Valtera kungs man uzdeva… bet nekas prātīgs man neiznāca… un es saplēsu visus uzmetumus… Neesmu pieradis pie šī darba un tādēļ atnācu pie Forestjē lūgt, lai viņš man palīdz… šo pirmo reizi…

      Priecīga, līksma un glaimota viņa sirsnīgi iesmējās un pārtrauca Diruā:

      – Un viņš teica, lai jūs nākat pie manis?..

      Jauki…

      – Jā, kundze. Viņš teica, ka jūs man varēsiet palīdzēt vēl labāk nekā viņš pats. Vai varat mani saprast?

      Forestjē kundze piecēlās.

      – Tas būs burvīgi – tā kopā sastrādāt. Esmu sajūsmināta par jūsu iedomu. Sēdieties manā vietā, jo manu rokrakstu redakcijā pazīst. Un mēs tūlīt sacerēsim jums rakstu, tādu rakstu, kas gūs žilbinošus panākumus.

      Diruā atsēdās, paņēma spalvu, nоlikа uz galda papīra lapu un gaidīja.

      Kājās stāvēdama, Forestjē kundze bija noskatījusies, kā viņš sagatavojas rakstīšanai, un pēc tam, paņēmusi no kamīna dzegas cigareti, aizkūpināja to, sacīdama:

      – Nevaru strādāt bez smēķēšanas. Tātad ko jūs gribat pastāstīt?

      Viņš ar izbrīnu paskatījās uz jauno sievieti. – Es nezinu. Tāpēc jau es atnācu pie jums.

      – Jā, es jums palīdzēšu, – viņa sacīja. – Es apņemos pagatavot pikantu mērci, bet man vajadzīga pati viela.

      Diruā bija apjucis; galu galā viņš vilcinādamies ierunājās:

      – Es gribētu aprakstīt savu ceļojumu no paša sākuma.

      Tad Forestjē kundze atsēdās Diruā pretī, lielā galda otrā pusē, un, skatīdamās viņam acīs, teica:

      – Tagad izstāstiet man papriekš, man vienai pašai, bez steigas, nekā nepiemirstot, it visu, un es izvēlēšos, kas mums noderēs.

      Bet, tā kā Diruā nezināja, ar ko iesākt, tad viņa sāka to izvaicāt kā biktstēvs grēku nožēlnieku, izsacīdama precīzus jautājumus, kas tam modināja atmiņā piemirstus sīkumus, sastaptus cilvēkus, garām ejot ievērotas sejas.

      Piespiedusi Diruā izteikties kādu stundas ceturksni, Forestjē kundze piepeši pārtrauca viņu:

      – Tagad sāksim. Vispirms pieņemsim, ka jūs vēstījat par saviem iespaidiem kādam draugam: tā jums būs iespējams izteikt veselu kaudzi blēņu, pa starpām dažādas piezīmes, būt dabiskam un amizantam, ja mums tas izdosies. Rakstiet:

      “Dārgais Anrī, Tu gribi zināt, kāda ir Alžīrija. Lai notiek – Tu to dabūsi zināt. Tā kā man šeit, mazajā māla būdiņā, kur mājoju, nekas prātīgāks nav ko darīt, tad rakstīšu Tev kaut ko līdzīgu dienasgrāmatai, kurā attēlošu dienu pa dienai, stundu pa stundai visus savus pieredzējumus. Dažkārt iznāks diezgan piparoti, bet Tev jau tas nav jārāda pazīstamām dāmām.”

      Viņa pārtrauca diktēšanu, lai aizdedzinātu izdzisušo cigareti, un zoss spalvas klusā čirkstoņa uzreiz apklusa.

      – Turpināsim, – viņa sacīja.

      “Alžīrija ir liela franču zeme uz lielu zemju robežas, kuras sauc par tuksnesi, par Sahāru, Centrālo Āfriku utt.

      Alžīra ir vārti, šī dīvainā kontinenta baltie, burvīgie vārti.

      Bet papriekš vajag tos sasniegt, un tas ne katram izdodas viegli. Tu zini, ka esmu lielisks jātnieks, jo iejāju zirgus pašam pulkvedim, bet cilvēks var būt labs jātnieks un slikts jūrnieks. Tā tas izrādījās ar mani.

      Vai atceries pulka ārstu Sembretā, ko bijām iesaukuši par doktoru Ipeku? Kad mums nāvīgi gribējās diennakti atpūsties lazaretē, šajā apsolītajā zemē, tad devāmies pie viņa pieņemšanas stundā. Viņš mēdza sēdēt uz krēsla, kājas iepletis, – resnās gūžas iespīlētas sarkanās biksēs, – ar dūrēm atbalstījies pret ceļgaliem, elkoņus gaisā izslējis; košļādams sirmās ūsas, viņš bolīja acis kā spoles.

      Droši vien arī Tu neesi aizmirsis viņa ārstēšanu:

      “Šim kareivim traucēta kuņģa darbība. Iedodiet viņam pēc manas receptes vemšanas līdzekli numur trīs, pēc tam divpadsmit stundas atpūtas, un tad viņš būs uz pekām.”

      Spēcīgs bija šis vemšanas līdzeklis, spēcīgs un neatvairāms. Katrs to norija, jo citādi nebija iespējams. Izbaudījis doktora Ipekas recepti, cilvēks saņēma pilnīgi pelnīti savas divpadsmit stundas atpūtas.

      Tad zini, draugs: lai nokļūtu Āfrikā, četrdesmit stundas ir jāizbauda kāds cits neatvairāms vemšanas līdzeklis pēc Transatlantiskās kuģniecības kompānijas receptes.”

      Priecādamās par savu iedomu, Forestjē kundze berzēja rokas.

      Viņa piecēlās, aizsmēķēja otru cigareti un diktēdama sāka staigāt pa istabu, brīžam izpūta pa mazu, apaļu spraugu starp sakniebtajām lūpām taisnas dūmu strūklas, kas pamazām izpletās un izgaisa telpā, pamezdamas vietumis pelēkas līnijas, it kā caurspīdīgu miglu, līdzīgu zirnekļtīklam. Reizēm viņa ar plaukstu izdzēsa šīs vieglās un tomēr sīkstās dūmu pēdas, reizēm pārcirta ar rādītājpirkstu un domīgi noskatījās, kā lēnām izzuda abas tikko samanāmo tvaiku šķiedras.

      Diruā sekoja katram Forestjē kundzes žestam, katrai pozai, nenovērsdams acis no šīs sievietes auguma un sejas, kamēr viņa aizrāvās ar tukšo rotaļu, kas nemaz nenodarbināja viņas domas.

      Tālāk viņa iztēlojās ceļojuma piedzīvojumus, sniedza izgudrotu ceļabiedru portretus un uzmeta mīlas dēku ar kājnieku kapteiņa sievu, kas brauca pie sava vīra.

      Atsēdusies Forestjē kundze izjautāja Diruā par Alžīrijas topogrāfiju, kas viņai bija pilnīgi sveša. Pēc desmit minūtēm viņa par to zināja tikpat daudz, cik Diruā pats, un nodiktēja nelielu nodaļu par koloniju politiku un ģeogrāfiju, lai informētu lasītāju un tam palīdzētu izprast nopietnos jautājumus, kas tiks aplūkoti turpmākajos rakstos.

      Tad viņa turpināja ar izbraukumu uz Orānas departamentu, ar izdomātu izbraukumu, kur runa bija galvenokārt par sievietēm – mauru, jūdu un spāniešu sievietēm.

      – Lasītājus cits nekas neinteresē, – Forestjē kundze sacīja.

      Nobeidza viņa ar uzturēšanos Saīdā, augstas plakankalnes piekājē, turklāt ar jauku, mazu romānu starp apakšvirsnieku Žoržu Diruā un spāniešu meiču no alvas pārstrādāšanas fabrikas Ainelhadžarā. Forestjē kundze attēloja abu satikšanos naktī akmeņainajos, kailajos kalnos, kur klintīs rēja šakāļi, hiēnas, arābu suņi.

      – Turpinājums rītdienas numurā! – viņa līksmā balsī sacīja. Un pieceldamās piebilda: – Cienījamais kungs, nu jūs redzat, kā sacer avīžrakstus.

      Lūdzu, parakstieties.

      Diruā vilcinājās.

      – Parakstiet taču!

      Viņš sāka smieties un lappuses apakšā parakstījās “Žoržs Diruā”.

      Forestjē kundze, joprojām smēķēdama, staigāja šurp un turp pa istabu, un jaunais vīrietis nenolaida acu no viņas, neatrazdams vārdus, kā viņai pateikties, būdams laimīgs viņas tuvumā, izjuzdams tīri juteklisku baudu par intimitāti, kas radās starp abiem. Diruā šķita, ka viss apkārtējais, pat ar grāmatu plauktiem aizsegtās sienas, bija daļiņa no viņas. Sēdekļiem, mēbelēm, gaisam, kurā lidinājās tabakas smarža, itin visam piemita kaut kas īpatnējs, labs, maigs, valdzinošs, kas izplūda no viņas.

      Piepeši