Mīlulis. Gijs de Mopasans

vai kā dārzkopji par saknēm. Neviens nesašuta, neviens nebrīnījās par faktiem, bet visi ar gluži profesionālu interesi un absolūtu vienaldzību pret pašu pārkāpumu meklēja šo faktu dziļākos, apslēptākos cēloņus. Katrs centās skaidri izdibināt noziedzīgās rīcības motīvus, precizēt smadzeņu fenomenus, kas radījuši drāmu, ko uzskatīja par īpaša dvēseles stāvokļa zinātniski izskaidrojamu rezultātu. Arī sievietes aizrāvās ar šo izmeklēšanas darbu. Tika aplūkoti vēl citi neseni notikumi; runātāji tos komentēja un vērtēja no dažādiem aspektiem ar lietišķu aci un speciālu pieeju, kā īsti jaunu ziņu tirgotāji, kā cilvēciskās komēdijas piegādātāji mazumā par tik un tik frankiem rindā, gluži tāpat kā veikalnieki pārbauda, pārcilā un izsver priekšmetus, ko grasās piedāvāt pircējiem.

      Pēc tam saruna novirzījās uz kādu divkauju, un te nu vārdu ņēma Žaks Rivals. Tā bija viņa sfēra, un neviens cits te nebija kompetents.

      Diruā neuzdrošinājās iebilst ne vārda. Reizēm pameta acis uz savu kaimiņieni, kuras krūšu apaļumi viņu valdzināja. Pie auss ļipiņas de Marela kundzei karājās zelta pavedienā iesaistīts briljants, kas izskatījās kā rasas piliens. Šad tad viņa izteica kādu piezīmi, kas aizvien izraisīja smaidu klausītāju lūpās. Viņai piemita piemīlīgi draiska asprātība, allaž viņa iebilda ko negaidītu, kā daudz pieredzējusi nebēdne, kas uz visu skatās bezrūpīgi un vērtē pavirši, ar iecietīgu skepsi.

      Diruā velti nopūlējās sagudrot komplimentu, ko viņai izteikt, un, tā kā nekas neienāca prātā, tad pievērsās viņas meitai: lēja tai glāzē dzērienu, sniedza ēdienus, vispār uzmanīgi apkalpoja. Meitene bija daudz nopietnāka par māti, svinīgi pateicās, mazliet paliekdama galvu: “Paldies, jūs esat ļoti laipns,” – un domīgi klausījās, ko lielie runāja.

      Pusdienas bija lieliskas, un visi izpauda sajūsmu par tām. Valtera kungs ēda negausīgi, gandrīz nemaz nerunāja un greizi skatījās pa briļļu stiklu apakšu uz piedāvātajiem ēdieniem. Norbērs de Varens neatpalika no viņa un šad un tad uzpilināja mērci uz krekla krūts.

      Smaidīgs un noraizējies Forestjē laiku pa laikam zīmīgi saskatījās ar sievu kā divi līdzzinātāji, kuri kopīgi veic grūtu darbu, kas norit sekmīgi.

      Sejas pietvīka, balsis kļuva skaļākas. Sulainis ik brīdi pačukstēja ēdējiem pie auss:

      – Kortonu? Satolarozu?

      Diruā bija iegaršojies kortons, un viņš katru reizi ļāva pieliet glāzi. Viņā ielija burvīga līksme, silta līksme, kas no vēdera iesitās galvā, izplūda pa locekļiem, pārņēma visu būtni. Viņš sasniedza pilnīgu labsajūtu, miesas un dvēseles labsajūtu.

      Viņā modās vēlēšanās runāt, saistīt pārējo viesu uzmanību, gribējās, lai tie viņu uzklausītu un vērtētu tāpat kā ikvienu no šiem cilvēkiem, kuru vārdus katrs uztvēra ar tīksmi.

      Tērzēšana noritēja nemitīgi, domai saistoties pie domas un aiz visniecīgākā iemesla, dažkārt aiz viena vienīga vārda, pārlecot no viena temata uz citu; kad bija pārcilāti visi dienas notikumi un garām ejot skarti tūkstoš dažādi jautājumi, saruna atkal novirzījās uz Morela kunga plašo interpelāciju sakarā ar Alžīrijas kolonizēšanu.

      Starp diviem ēdieniem arī Valtera kungs izteica dažas jocīgas piezīmes; viņam bija skeptisks gars. Forestjē atstāstīja sava rītdienas numuram sacerētā raksta saturu. Žaks Rivals pieprasīja militāru valdību, kas piešķirtu zemi katram virsniekam, kurš nokalpojis trīsdesmit gadus koloniālā karaspēkā.

      – Tādā veidā jūs radītu enerģisku sabiedrību, – viņš sacīja, – kuras locekļi laika gaitā iepazinuši un iemīlējuši šo zemi, prot iezemiešu valodu un brīvi orientējas sarežģītos vietējos jautājumos, kurus jaunatnācēji nekad nespēj atrisināt.

      – Jā… – viņu pārtrauca Norbērs de Varens. – Viņi pratīs visu, izņemot zemkopību. Viņi runās arābiski, bet nezinās, kā pārdēstīt bietes un sēt labību. Viņi būs spēcīgi pat paukošanā, bet ļoti vāji mēslošanas jautājumos. Nē, tieši otrādi, šī jaunā zeme ir jāatver it visiem. Saprātīgi cilvēki tur atradīs sev vietu, pārējie aizies bojā. Tāds ir mūsu sabiedrības likums.

      Iestājās klusums. Visi smaidīja.

      – Visvairāk tur trūkst tieši labas zemes, – ierunājās Žoržs Diruā, pats brīnīdamies par savas balss skaņu, it kā dzirdētu to pirmo reizi. – Auglīgas zemes gabali tur maksā tikpat dārgi, cik Francijā, un tos nopērk Parīzes bagātnieki, jo tanīs ir izdevīgi ieguldīt kapitālu. Īstie kolonisti, nabagi, kurus uz turieni dzen trūkums, tiek atspiesti tuksnesī, kur nekas neaug, trūkst ūdens.

      Visi skatījās uz viņu. Viņš juta, ka piesarkst.

      Valtera kungs jautāja:

      – Jūs pazīstat Alžīriju?

      – Jā, – viņš atbildēja. – Esmu tur pavadījis vairāk nekā divus gadus un dzīvojis visās trīs provincēs.

      Norbērs de Varens, uzreiz piemirsdams par Morelu, sāka izjautāt Diruā par turienes paradumiem, kurus viņam bija aprakstījis kāds virsnieks. De Varenu interesēja Mzaba, dīvainā, mazā arābu republika, kura bija radusies pašā Sahāras vidū, šī saules izdedzinātā apgabala vissausākajā daļā.

      Diruā bija divas reizes bijis Mzabā un nu ņēmās stāstīt par ieražām šajā neparastajā zemē, kurā ūdens lāsei ir zelta vērtība un katram iedzīvotājam jāpiedalās sabiedriskajos darbos, un kur tirdzniecība norit godīgāk nekā pie civilizētajām tautām. Vīns un tieksme patikt bija iekvēlinājusi Diruā, viņš runāja ar zināmu plātīgu dedzību, stāstīja pulka anekdotes, stāstīja par arābu dzīves īpatnībām, par kara piedzīvojumiem. Viņš pat atrada dažus krāsainus izteicienus, lai klausītājos radītu skaidru priekšstatu par šo dzelteno, kailo, bezgalīgi skumīgo apvidu, ko nežēlīgi izdedzināja liesmainā saule.

      Visas sievietes skatījās uz viņu. Valtera kundze, kā vienmēr, stieptā balsī novilka:

      – No savām atmiņām jūs varētu sastādīt burvīgu aprakstu sēriju.

      Tad Valtera kungs nopētīja jauno vīrieti pāri briļļu stikliem, kā mēdza aplūkot sejas. Uz ēdieniem viņš skatījās pa stiklu apakšu.

      Forestjē izmantoja izdevību:

      – Dārgais šef, es jau šodien ar jums runāju par Diruā kungu un lūdzu pieņemt viņu man par palīgu politiskās informācijas ievākšanā. Kopš Marambo no mums aizgājis, man nav neviena, ko aizsūtīt pēc steidzamām un slepenām izziņām, un laikraksts no tā cieš.

      Valtera tētiņš kļuva nopietns un uzbīdīja brilles pilnīgi uz pieres, lai cieši ielūkotos Diruā sejā.

      Tad viņš sacīja:

      – Diruā kungs nenoliedzami ir oriģināls cilvēks. Ja viņam labpatiks rīt pulksten trijos atnākt pie manis aprunāties, tad mēs to nokārtosim.

      Mirkli klusējis, viņš vērsās tieši pie Diruā:

      – Bet uzrakstiet mums tūlīt dažus saistošus rakstus par Alžīriju. Atstāstiet savas atmiņas, saistot tās ar kolonizācijas jautājumu, kā darījāt nupat. Tas ir aktuāli, ļoti aktuāli, un esmu pārliecināts, ka tas patiks mūsu lasītājiem. Bet pasteidzieties! Pirmo rakstu man vajag jau rīt vai parīt, kamēr palātā vēl notiek diskusija, – mums tas palīdzēs pievilkt lasītājus.

      – Un te jums būs jauks virsraksts – “Āfrikas strēlnieka atmiņas”, – piebilda Valtera kundze ar valdzinošu nopietnību, kas visam, ko viņa sacīja, piešķīra augstprātīgas labvēlības pieskaņu. – Vai ne, Norbēra kungs?

      Vecais dzejnieks, kas vēlu bija iemantojis slavu, ienīda jaunos un baidījās