Otrā iespēja. Nora Robertsa

taču negrasāmies atstāt šīs telpas tukšas, vai ne? – Māte uzlika rokas uz gurniem un pagriezās. – Šeit uzstādīsim leti un kases aparātu. Arī tas neprasīs daudz laika. Ouen, tu varēsi uztaisīt leti, vai ne?

      – Jā… Protams!

      – Gļēvulis, – Bekets nomurmināja, kad māte devās aplūkot vannas istabu, kas nebija lielāka par skapi.

      – Un kā vēl, brāli.

      – Šeit vajag mazu, glītu, pie sienas piestiprinātu izlietni, jaunu tualetes podu, mazu, glītu spoguli un apgaismojumu, un tas arī viss. Jauns krāsojums un skaistas lampas te un augšstāvā. Ā, jānokrāso arī ārsiena. Tā būs jāpieskaņo viesnīcas ārsienas krāsai.

      – Mammu, pat tad, ja mēs atrastu strādniekus un izremontētu telpas, būtu jāatrod kāds, kas veikalu vadīs, pasūtīs preces un…

      – To es jau esmu nokārtojusi, par to nav jāraizējas. Es parunāju ar Medlinu no grāmatu lasītāju klubiņa. Tu pazīsti Medlinu Kreimeri, – Justīne līksmi čaloja un nelikās ne zinis par iebildumiem. – Viņa savulaik vadīja mākslas galeriju Heigerstaunā.

      – Jā, protams, bet…

      – Viņa pazīst dažādus vietējos māksliniekus un amatniekus. Mēs šeit tirgosim tikai viņu darbus, lai viesi redzētu, kādi brīnišķīgi mākslas darbi top šajā pilsētā. – Justīne pārlūkoja telpu, atbalstījusi saulesbrilles virs pieres un turot krāsu paleti gatavībā. – Šī būs brīnišķīga vieta.

      To Bekets nevarēja noliegt. Māte bija viņu pārspējusi.

      – Mēs varēsim nosūtīt uz šejieni strādniekus tikai pēc tam, kad viņi būs atbrīvoti no darba viesnīcā.

      – Protams, dārgumiņ. Raj, vai tu vari man palīdzēt izdomāt, ko iesākt ar šo sienu?

      – Protams.

      – Tas būs jautri! – Justīne līksmi uzrunāja dēlus. – Mēs atvērsim jaunu uzņēmumu, dosim vietējiem māksliniekiem iespēju tirgot savus darbus, un veikaliņš būs laba pagaidu apmeklējuma vieta pirms viesnīcas atvēršanas.

      Viņa uzlika plaukstas uz gurniem.

      – Vai kādam no jums šovakar ir sarunāta tikšanās?

      – Vai tad mums tam atliek laiks? – Ouens nomurmināja. – Nē, kundze, man tikšanos nav.

      Arī abi pārējie Justīnes dēli noliedzoši papurināja galvas. Viņa skaļi nopūtās un pieliecās pie Dumiķa.

      – Kur lai es ņemu vedeklas un mazbērnus, ja mani dēli netiekas ar sievietēm? Nu, varbūt jūs visi vēlaties atbraukt pie manis uz vakariņām? Es pa ceļam mājup iegādāšos svaigu kukurūzu un pagatavošu jums īstu mielastu.

      Un nomocīšu jūs ar savām idejām, Bekets nodomāja. Pie velna, kāpēc gan ne?

      – Es piedalos. – Viņš ieraudzīja, ka ieejas durvīs stāv Klēra.

      – Sveiki! Vai šeit notiek ģimenes sanāksme?

      – Sanāksme nupat tika pasludināta par pabeigtu, – Justīne atbildēja.

      – Ak, tagad šeit izskatās nomācoši. Žēl, ka galerija tika pārcelta uz citām telpām, tomēr es zinu, ka Šeperdstaunā tai klāsies labāk.

      – Drīz vien šīs telpas izskatīsies labāk. Man noderētu tavs viedoklis. – Justīne parādīja Klērai krāsu paleti. – Ko tu teiktu par sienu šādā krāsā?

      – Man patīk šī krāsa. Saulaina, silta, bet ne pārlieku spilgta. Vai telpām jau ir atradies jauns īrnieks?

      – Jaunie īrnieki esam mēs. Vai tu neesi runājusi ar Medlinu?

      – Mēs pēdējoreiz tikāmies grāmatu lasītāju klubiņa sanāksmē.

      Justīne sāka stāstīt Klērai par saviem plāniem – viņu manāmi priecēja Klēras entuziasms. Bekets izgāja un apsēdās uz kāpnēm, kas veda uz grāmatnīcas pagalmu.

      Mēs visu nokārtosim, Bekets nodomāja, norīkosim strādniekus, saplānosim darbu un sagādāsim materiālus. Ja telpām nepieciešams tikai kosmētiskais remonts, tam nebūs grūti atrast laiku. Atļaujas būtu nepieciešamas vienīgi tad, ja būtu plānots mainīt ēkas uzbūvi un iekārtot šeit ko citu, izņemot veikalu.

      Uzņēmuma licences iegūšanu, dokumentu rakstīšanu un visu pārējo nokārtos Ouens.

      Tomēr šie jaunumi bija nākuši nelaikā – ļoti smagas dienas beigās.

      Labi, ka viņš tiks pie mājās gatavotām vakariņām.

      Beketa māte kopā ar Klēru iznāca no ēkas un atkārtoja visu, ko bija stāstījusi dēliem, bet šoreiz viņa pie ārsienas pielika citas krāsas strēmeli. Ieraudzījusi Beketu, viņa sarauca pieri.

      – Tu izskaties noguris, bērniņ.

      – Šodien bija grūta diena, esmu pārguris. Mēs tev visu vēlāk izstāstīsim.