Otrā iespēja. Nora Robertsa

si Anda Smilga

Noras Robertsas triloģijas par Būnsboro viesnīcu pirmais romānsVeltīts Džonam Rīzam, labākajam priekšniekam pasaulē, kā arī Būnsboro viesnīcas personālam

      Sirds dziesma un klusums tajā ir gan paredzējums, gan mežonīgas un veltīgas ilgas.

H.V. LONGFELLO

      1. NODAĻA

      Akmens sienas jau vairāk nekā divu gadsimtu garumā bija nemainīgas: vienkārši darinātas, raupjas un izturīgas. Tās bija būvētas no kalnos un ielejās saraktiem akmeņiem un kalpoja kā apliecinājums cilvēka pastāvīgajai vēlmei atstāt pēdas, celt un radīt kaut ko jaunu.

      Divu gadsimtu gaitā cilvēks bija papildinājis akmens būvi ar ķieģeļiem, koku un stiklu, nemitīgi palielinot, pārveidojot un uzlabojot sienas, pielāgojot tās vajadzībām, laikmetam un modes untumiem. Ēka krustcelēs slējās pāri ciematam, kas pārtapa pilsētā ar aizvien jaunām un jaunām celtnēm.

      Zemes ceļš ietērpās asfaltā, zirgus un karietes aizstāja automašīnas. Mode mainījās zibens ātrumā. Par spīti tam, celtne joprojām stāvēja pilsētas Centrālā laukuma stūrī kā pastāvīga parādība laikmetu maiņas virpulī.

      Ēka bija pieredzējusi karu, uzklausījusi šāvienu troksni, ievainoto kliedzienus un iebiedēto lūgsnas. Tai nebija svešas asinis un asaras, prieks un dusmas, piedzimšana un nāve. Māja plauka un zēla labos laikos un pārcieta sliktos. Mainījās tās īpašnieki un pielietojums, bet akmens sienas stāvēja kā stāvējušas.

      Laika gaitā mājas elegantā divstāvu veranda nosēdās. Ieplīsa stikls, cements sāka plaisāt un drupt. Reizēm ļaudis, kuri apstājās pie luksofora pilsētas centrā, pievērsa skatienu baložiem, kas laidelējās iekšā un ārā pa saplīsušajām logu rūtīm, un prātoja, kādam nolūkam savulaik kalpojusi vecā celtne. Tad luksoforā iedegās zaļā gaisma, un vērotāji devās tālāk.

      Bekets to zināja.

      Viņš stāvēja pilsētas Centrālā laukuma pretējā malā, aizāķējis roku īkšķus aiz džinsu kabatām. Vasaras karstais gaiss bija smags un nekustīgs. Ielās nebija mašīnu, un Bekets varēja netraucēti šķērsot Galveno ielu pie sarkanās gaismas, tomēr viņš gaidīja. Ēka ielas pusē bija pārvilkta ar necaurredzamu celtniecības plēvi zilā krāsā. Ziemas laikā tā palīdzēja saglabāt ēkas iekšpusē siltumu, kas noderēja strādniekiem. Tagad plēve aizturēja saules starus un slēpa ēku no pilsētas iemītnieku skatieniem.

      Beketam bija skaidrs, kā ēka izskatīsies pēc tam, kad būs padarīti visi viņa ieplānotie uzlabošanas darbi. Plānu autors bija ne tikai pats Bekets, bet arī abi viņa brāļi un māte, tomēr rasējumi bija parakstīti ar viņa vārdu, jo Bekets bija Montgomeriju ģimenes būvuzņēmuma arhitekts.

      Viņš šķērsoja ielu. Sporta kurpēs ieautās pēdas gandrīz nedzirdami mēroja soļus, neiztraucējot apkārt valdošo mēmo klusumu. Pulkstenis rādīja trīs naktī. Bekets iegāja zem sastatnēm un pa Svētā Pola ielu devās uz priekšu gar ēku. Laternu gaismā bija redzams, ka ķieģeļi un akmeņi ir rūpīgi notīrīti. Tas viņu iepriecināja.

      Ēka izskatījās veca. Tā ir, Bekets nodomāja, un tieši senatnīgums piešķīra ēkai daļu tās skaistuma un pievilcības. Tomēr tikai tagad, pirmo reizi Beketa dzīves laikā māja izskatījās apkopta.

      Viņš nogriezās gar ēkas stūri un pa saules izkaltēto zemi iesoļoja būvgružiem piemētātā vietā, kas kādudien kļūs par pagalmu. Verandas otrajā un trešajā stāvā šajā pusē bija labā stāvoklī. Pie stieples bija piestiprināti ar gruntskrāsu noklāti žūšanai izlikti sētas mieti, kas bija izgatavoti pēc senu fotogrāfiju un izrakumos atrastu sētas atlikumu parauga.

      Bekets zināja, ka viņa vecākais brālis Raiders, kuram bija uzticēti būvdarbu vadītāja pienākumi, drīzumā grasās uzsliet sētu. Viņš to zināja tāpēc, ka Ouens, Montgomeriju ģimenes vidējais dēls, mocīja strādniekus ar darba grafikiem, kalendāriem, plāniem un grāmatvedības pierakstiem, un Beketam tika ziņots par katru iesisto naglu.

      Arī tajās reizēs, kad viņu tas neinteresēja.

      Izņēmis no kabatas atslēgu, Bekets nosprieda, ka lielākoties viņam tomēr nav vienalga. Ģimenē visi bija aizrāvušies ar vecās viesnīcas atjaunošanas darbiem.

      Arī es, Bekets atzina un atvēra pagaidu durvis uz telpu, kas drīzumā kļūs par foajē. Pie velna, es esmu nopietni aizrāvies. Neviens no iepriekšējiem projektiem nebija Beketu tā ieinteresējis, un to droši vien nespēs arī neviens no turpmākajiem.

      Viņš nospieda gaismas slēdzi, un pie griestiem piekārtās pagaidu spuldzes izgaismoja kailu betona klājumu uz grīdas, nelīdzenas sienas, darba piederumus, plēvi un celtniecības materiālus.

      Šeit oda pēc koka, cementa putekļiem un tikko jaušami uzvēdīja pat ceptu sīpolu smarža – kāds strādnieks tos droši vien bija baudījis pie pusdienu maltītes.

      Pirmajā un otrajā stāvā padarīto Bekets plānoja rūpīgāk pārbaudīt no rīta, kad būs vairāk gaismas. Bija muļķīgi šeit iegriezties šādā stundā, kad neko īsti nevarēja saskatīt un nogurums gāza vai no kājām. Tomēr viņš nespēja turēties pretī kārdinājumam.

      Bekets iesoļoja zem platas raupja akmens arkas un domās atkal ieskanējās vārds “aizrāvies”. Viņš ieslēdza kabatas lukturīti un devās pagaidu kāpņu virzienā.

      Nakts vidū, kad apkārt vairs neskanēja naglu pistoļu, zāģu, radioaparātu un balsu radītais troksnis, un ēkā ievijās tumsa, parādījās kāda īpaša nosakņa. Klusums nebija absolūts, un miers likās mānīgs. Beketam gandrīz likās, ka viņa kaklam tikko jaušami pieskaras kādu neredzamu roku pirksti.

      Tas bija kaut kas tāds, kam viņš nespēja pretoties.

      Viņš virzīja kabatas lukturīša staru pār otrā stāva telpām un ievēroja, ka sienām uzklāts izolācijas materiāls. Kā parasti, Ouena ziņojums bija precīzs – Rajs un viņa komanda bija pabeiguši sienu apdari šajā stāvā.

      Bekets bija plānojis doties augšup, tomēr viņš uzkavējās te. Viņa sejas asajos vaibstos parādījās smaids, un prieka atblāzma vīdēja arī viņa zilajās acīs.

      – Es jau nāku, – Beketa balss, ko negulētā nakts bija padarījusi čerkstošu, izskanēja apkārt valdošajā klusumā.

      Viņš virzījās pa tumsu, sekojot kabatas lukturīša gaismas staram. Bekets bija liela auguma vīrietis ar šauriem gurniem, Montgomeriju ģimenes pārstāvjiem raksturīgajām garajām kājām un brūnu, vijīgu matu rotu, kuros bija samanāmas arī kastaņbrūnas šķipsnas – tās viņš bija mantojis no mātes.

      Bekets saprata, ka, klejojot pa māju, viņš sev atņem miegam nepieciešamo laiku, tāpēc uzkāpa trešajā stāvā.

      – Lūk, tas man patīk! – Patiess prieks izkliedēja miegu, kad Bekets pārvilka pirkstu pār svaigi pielikto ģipškartona lokšņu salaiduma vietām.

      Viņš pavērsa kabatas lukturīša gaismas staru pret loksnēs izgrieztajiem caurumiem, kas paredzēti elektrības slēdžiem. Bekets iegāja telpā, kur bija plānots iekārtot viesnīcas vadītāja dzīvokli, un ar tādu pašu atzinības pilnu skatienu apveltīja santehniku virtuvē un vannas istabā. Viņš aplūkoja telpu, kurā tiks ierīkots visizsmalcinātākais numurs, un atzinīgi novērtēja vannas istabā pielikto bīdāmo starpsienu.

      – Bek, tu esi nolāpīts ģēnijs. Bet tagad pietiek, tev jāiet mājās.

      Tomēr, noguruma un nepacietības apreibināts, viņš vēlreiz rūpīgi pārlūkoja stāvu un beidzot devās lejup pa kāpnēm.

      Nokļuvis otrajā stāvā, Bekets izdzirdēja savādu skaņu. Tā izklausījās kā dungošana. Kā sievietes balss tālumā. Īsi pēc tam viņš sajuta smaržu – saldu, bagātīgu vasaras saulē nobrieduša sausserža smaržu.

      Beketa vēderā kaut kas sagriezās, bet viņš neļāva kabatas lukturīša gaismas staram sasvērties un virzīja to gaitenī līdz galam neizremontēto istabu virzienā. Viņš papurināja galvu, un gan neparastā skaņa, gan smarža attālinājās.

      – Es zinu, ka tu esi šeit, – Bekets noskaldīja, un viņa teiktais atbalsojās telpā. – Tu droši vien šeit atrodies jau ilgu laiku. Mēs atjaunosim viesnīcu, un kā vēl! Šī ēka ir to pelnījusi. Ceru, ka galarezultāts tev patiks,