Otrā iespēja. Nora Robertsa

ir jauks pirmais randiņš!

      Pirmais randiņš izvērtās neparasts: trīs bērni nemitīgi lūdzās divdesmit piecu centu monētas, Beketa brāļi un restorāna īpašniece bija uzņēmušies pieskatītāju lomu un spēlēja videospēles, un pie galda nemitīgi piesēdās pazīstami cilvēki, kuri interesējās par jaunumiem un remontdarbu gaitu viesnīcā.

      Tomēr Beketam nebija iebildumu.

      Brīvā, nepiespiestā atmosfērā nevienam neienāks prātā uzdot nevajadzīgus jautājumus. Beketam nebija iebildumu pret tenkām – mazpilsētā tā bija neizbēgama parādība un veidoja daļu pilsētas šarma. Tomēr viņš nevēlējās, lai viņa privātā dzīve tiktu plaši apspriesta pie nākamā rīta brokastīm.

      Brāļi Montgomeriji pārtrauca lietišķās sarunas, gaidot, kad Klēra tiks galā ar bērniem.

      – Vēl vienu spēli, lūdzu! – mazais diplomāts Liems savilka seju lūdzošā grimasē. – Tikai vienu, mammu! Mēs neesam noguruši.

      – Toties es esmu nogurusi. Man ir beigušās divdesmit piecu centu monētas. Rīt jums būs jānomaksā parāds, savedot kārtībā savas istabas.

      Viņa redzēja, ka Liema skatiens aizslīd pie brāļiem Montgomerijiem, un sarauca pieri.

      – Nemaz neceri no viņiem kaut ko dabūt!

      – Atvaino, draudziņ! – Bekets pacēla gaisā plaukstas.

      – Mammai runāt pretī nedrīkst.

      – Lūdzu, – Liems iesāka, bet apklusa, kad māte sarauca pieri vēl ciešāk.

      – Manuprāt, tev Beketam, Raideram, Ouenam un Eiverijai jāsaka kaut kas cits.

      Liems izgrūda smagu nopūtu.

      – Paldies par monētām, par picu un citām lietām.

      – Nākamreiz es tevi pieveikšu “Kosmosa bruņiniekā”, sīkais, – Raiders paziņoja, un Liema seja sāka starot.

      – Nekā nebija, es pieveikšu tevi!

      – Nāciet nu, kareivji! – Eiverija piecēlās kājās. – Es iziešu ārā kopā ar jums.

      Pēc neskaitāmām atvadām un pateicībām Klērai izdevās aizvilkt puisēnus līdz durvīm.

      Kad telpā kļuva klusāks, Ouens atkal pastiepās pēc portfeļa.

      – Uzgaidi, – Raiders viņu apturēja. – Labāk parunāsim par šiem jautājumiem Beketa dzīvoklī. Kas zina, varbūt šeit uzradīsies vēl kāds, kurš aicinās mūs spēlēt videospēles.

      – Tā ir laba doma. – Ouens piecēlās kājās un norādīja uz Beketu. – Apmaksā rēķinu!

      – Hei!

      – Sarunāts! Tiksimies tavā dzīvoklī.

      Kad Bekets beidzot ienāca savā augšstāva dzīvoklī, viņa brāļi bija atraduši virtuvē alu un čipsus un iekārtojušies viesistabā.

      Dumiķis laiskojās uz grīdas un ēda picas pārpalikumus.

      Raiders Beketam uzsmaidīja.

      – Tātad tu piecērt Skaistajai Klērai?

      – Es viņai nepiecērtu. Es apsveru iespēju atklāti uzsākt ar viņu attiecības.

      – Viņš piecērt Klērai, – Ouens paziņoja, piebāzis pilnu muti ar čipsiem. – Beket, tu vēl aizvien esi viņā ieķēries tāpat kā vidusskolas laikā. Vai tu joprojām raksti nožēlojamas vārsmas par sirdssāpēm?

      – Ej ieskrieties! Dziesmu vārdi nebija nemaz tik slikti.

      – Bija gan, – Raiders iebilda. – Par laimi, tagad mēs neesam spiesti klausīties, kā tu spēlē sintezatoru un gaudo savas dziesmas visā mājā. Vai esi ievērojis, ka Klērai ir trīs “astītes”?

      – Jā, es esmu to ievērojis. Nu un tad?

      – Tāpat vien pajautāju. Man tie puikas patīk. Viņi nav neaudzināti un nav arī dumji.

      Bekets iekrita krēslā un paņēma alus pudeli, ko viņam bija atstājuši brāļi.

      – Nākamnedēļ mēs tiksimies. Man padomā ir vakariņas un kinoteātra apmeklējums.

      – Vecmodīgi, – Raiders paziņoja, – un paredzami.

      – Iespējams, bet man šķiet, ka vecmodīgas un paredzamas metodes šoreiz varētu būt tieši laikā. Man ir aizdomas, ka Klēra nav tikusies ar vīriešiem kopš atgriešanās Būnsboro.

      – Pajautā par to Eiverijai, viņas ir tuvas.

      Bekets atzinīgi palocīja galvu.

      – Iespējams, es tā arī darīšu.

      – Es tavā vietā atteiktos no kinoteātra apmeklējuma un aizvestu Klēru vakariņās uz vietu, kur tev neuzbāzīsies paziņas. Tur jums būs vairāk laika divatā.

      – Iespējams, – Bekets piekrita.

      – Ja Beketa privātās dzīves uzlabošana ir pabeigta, mēs varētu ķerties pie biznesa jautājumiem.

      Ouens atbildes vietā atkal paņēma dokumentus ar Houpas personīgo informāciju.

      – Esat laipni aicināti pārbaudīt Houpas datus pirms tikšanās. Ja šī sieviete attaisnos mūsu cerības, viņas prasmes būs ļoti noderīgas viesnīcā. Nākamais jautājums. – Ouens izdalīja brāļiem brošūras. – Mums ir jāizlemj par gāzes kamīnu uzņemšanas telpā, kā arī kamīniem Džeinas un Ročestera, Veslija un Sirdspuķītes istabā, un bibliotēkā. Mūs apciemos Tomsons, aplūkos viesnīcas telpas, un mēs vienosimies par baseina atrašanās vietu un cauruļu izvietojumu. Tas notiks pirmdien. Ir norunāta arī tikšanās, kurā tiks apspriests pagalms – mēs runāsim par bruģi, kompozīciju un piekļuvi baseinam, par sētu, augiem, visu. To paredzēts darīt otrdien.

      – Es par to jau esmu padomājis, – Bekets teica.

      – Tieši tāpēc tev jāierodas uz tikšanos. Otrdien, pulksten četros pēcpusdienā. Piedalīsies arī mamma un Karolī.

      – Mums jānokārto arī daži praktiskas dabas jautājumi, – Raiders iebilda. – Piemēram, kā mēs uzstādīsim un pārbaudīsim ventilācijas sistēmu pirms aukstuma iestāšanās?

      – Jā, tas ir jānokārto. Tieši tāpēc tev nākamnedēļ jātiekas ar namu apsaimniekotāju Maiku. Mūsu rīcībā ir pamata dati, ar kuriem jāturpina strādāt. Es tikšos ar Luteru, lai parunātu par margām. Mums ir jāvienojas par interjeru. Vēl ir jāizlemj par ieejas durvju izskatu, – Ouens turpināja.

      Dažus pienākumus viņi sadalīja, dažus apvienoja. Pēc tam sākās ilgs strīds par mehāniku, kā rezultātā brāļiem nācās pārcelties uz Beketa biroju un aplūkot rasējumus.

      Kad Bekets beidzot atvadījās no brāļiem, viņš nodomāja, ka pat miegā varētu atsaukt atmiņā rasējumus.

      Šovakar viņam gribējās domāt vienīgi par Klēru.

      Viņi skūpstījās. Bekets bija pēc tā alcis gandrīz piecpadsmit gadus. Pēc nedēļas viņi varēs pavadīt divatā veselu vakaru. Viņiem būs jaukas, mierīgas vakariņas – Ouena ideja bija laba. Nedaudz vīna un sarunu.

      Par ko sarunāties diviem cilvēkiem, kuri ir pazīstami teju vai kopš dzimšanas?

      Tomēr Beketam bija jāatzīst, ka viņš par Klēru joprojām daudz ko nezina.

      Viņš stāvēja pie loga, vēroja tumšo, ar plēvi nosegto viesnīcas ēku un prātoja, ko viņš uzzinās turpmāko nedēļu laikā. Kas notiks turpmāk?

      Nākamajā dienā darbs Beketam sagādāja stipras