Lēdija gleznā. Maeva Harana

uzsliets Maija koks man par godu.

      – Reiz sākušies, notikumi risināsies strauji, Jūsu Majestāte, – Edvards Haids apliecināja, pārnesdams svaru no vienas piepampušās kājas uz otru. – Manuprāt, mums vajadzētu uzmanīgāk vērot ģenerāli Monku, nevis to tukšpauri Kromvela dēlu, kuram piešķīruši protektora titulu.

      – Jā gan, viņš tiek dēvēts par Diku Lejupkriti, – Čārlzs piekrita. – Tā bieži notiek ar pārāk spēcīga tēva dēliem.

      Mans tēvs nemūžam nepieļautu šādu kļūdu.

      Visi brīdi klusēja, kavēdamies baisajās atmiņās par karali Čārlzu, kurš drosmīgi un cēli devās pretī nāvei uz Banketu nama jumta, uzvilcis divus kamzoļus, lai neviens nedomātu, ka viņš dreb bailēs, nevis aukstuma dēļ.

      – Nevajag… – Čārlzs uzlūkoja savus apbēdinātos biedrus. – Uzmundrināsim sevi ar vīna glāzi. Arī tas maniem pavalstniekiem pārāk ilgi liegts. – Tikai tagad viņš pamanīja košo tērpu, ko Henrieta bija sameklējusi īpaši šim gadījumam. – Zelts jums piestāv, māsa, jūs tajā līdzināties kaķim, kurš man reiz piederēja. Tas mēdza sajūsmināts ārdīt manas goda lentes. – Princis līksms iesmējās. – Turpmāk es jūs dēvēšu par kaķēnu Mineti!

      Visi atviegloti piebalsoja princim. Neviens nebija redzējis Henrietu tik priecīgu kā tobrīd. – Pateicos, kungs! – Viņa zemu pieliecās reveransā un aizslēpa vaigos ievilktās bedrītes aiz skaista vēdekļa. – Tērpam, kuru apbrīnojat, ir interesanta vēsture.

      – Kāda gan, manu daiļo kaķēn?

      – Aukle to veikli sašuva no veciem gultas aizkariem.

      Pār Čārlza tumsnējo seju pārslīdēja ēna, līdzīga mākonim, kas nosedz saulainu ieleju. – Cik žēl, ka esam līdz tam nonākuši! – Princis noskumis papurināja galvu, bet tūlīt pat atguva labo omu un paraustīja plecus. – Lai nu kā, tērps jums piestāv.

      – Redzu, ka esi atstājusi iespaidu uz Viņa Majestāti, – Molla ķircināja Frānsisu, kad princis bija devies apsveicināties ar savu brālēnu Luiju un abas dāmas gāja apraudzīt Mollas bērnus Esmi un Mēriju, iekams aukle tiem nodziedājusi šūpuļdziesmu.

      Frānsisa pietvīka, cenzdamās rast sevī drosmi, lai aprunātos ar Mollu par kaut ko slepenu.

      – Molla… – viņa sakautrējusies iesāka. – Jums bijuši divi vīri, un ar pirmo apprecējāties, kad bijāt vēl jaunāka nekā es šobrīd. Vai jūs izjutāt dīvainu trauksmi… – Meitene meklēja īsto vārdu, – …kad uz jums kāds cilvēks paskatījās un jūsu augums it kā pamodās?

      Galma dāma skaļi iespurdzās, bet tūlīt pat nožēloja, ka tik vieglprātīgi izturējusies pret meitenes atklāsmi, un atguva nopietnību. – Parasti nepieciešams kaut kas vairāk, ne tikai skatiens! Vai tavā rāmajā ostā viļņus izraisīja Viņa Majestāte? Es redzēju, kā viņš ar tevi runāja! It kā visā pasaulē jūs būtu divi vien.

      – Nē, tas ir kāds cits. – Frānsisa papurināja galvu. – Es vēlējos jums pajautāt, kas varētu būt šis kungs, jo galmā nav neviena, ko jūs nepazītu no cepures spalvas gala līdz pat piešiem.

      – Kāds izskatās šis vīrišķības iemiesojums?

      Meitene pasmaidīja. – Gara auguma, un viņa mati ir rūsgani kā saulriets ziemā.

      – Dievs Tēvs, es pati jau sāku viņā iemīlēties! Vai viņš nedeva pat mājienu, kāds varētu būt viņa vārds?

      – Mamma! Mamma! – Tā bija Mollas deviņus gadus vecā meita Mērija, kas gandrīz plīsa no sajūsmas. – Princis Čārlzs teica, ka es varēšu jāt uz lielā baltā zirga viņam priekšā un būšu diženāka par jebkuru karalieni visā Eiropā!

      Molla iesmējās, saskatīdama meitā to mežonīgo bērnu, kāda pati reiz bija, un apsolīja vērot šo gājienu.

      – Tā trauksme, ko sajuti, – viņa klusi sacīja Frānsisai, kad neviens vairs nevarēja noklausīties, – tā var kļūt par ieroci tavās rokās. Tu vari iedvest to citiem. Esmu jau redzējusi, kā vīrieši ilgpilni nolūkojas tev pakaļ, kad pamet istabu. Pienācis laiks tev iemācīt, kā izmantot savas prasmes, it īpaši tagad, kad arī tevī modušās alkas. Vai esi pamanījusi, kā sievietes mēdz izmantot skatienu, lai piespiestu vīrieti atvērt viņām durvis? – Tā kā Frānsisa iesmējusies papurināja galvu, Molla turpināja: – To panākt nav grūti, ja vien prot. Es tev sameklēšu kādu kungu, kas palīdzēs vingrināties. Mans svainis Ludoviks senjors d’Obiņī jau šopēcpusdien atvedīs savu garlaicīgo, bet apzinīgo brāļadēlu Čārlzu, kurš mantos viņa titulu. Sagatavosimies! Es tev iemācīšu atvērt durvis, izmantojot tikai acis. Bet tagad man jāiet vērot, kā mana meita sēžas karalim priekšā uz zirga. Mērija ir dūšīga meitene, ne īpaši skaista. Lai jau viņa izbauda šo prieku, kamēr iespējams, jo nedomāju, ka vēlāk viņai izdosies to atkārtot.

      – Molla! Kaunieties! Kā māte var kaut ko tādu pateikt?

      Vēlāk Frānsisa Terēze Stjuarte mācījās nolaist zilpelēkās acis un lūkoties augšup caur biezajām skropstām uz durvju pusi, pūlēdamās valdīt smieklus, kad Molla uzstāja, ka šīs durvis iespējams atvērt, nesakot ne vārda.

      Kad ieradās viesi, Frānsisa mēģināja pierunāt klusējošo papagaili kaut ko pateikt angliski vai franciski, bet šie centieni nevainagojās panākumiem.

      – Stjuartes kundze! – Molla iesaucās un tad svinīgi paklanījās savam svainim. – Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar savu radinieku Ludoviku Stjuartu, senjoru d’Obiņī?

      – Ļoti priecājos, kundze.

      Frānsisu izbrīnīja franciskā titula īpašnieka spēcīgais skotu akcents; kalsnais, atturīgais kungs, kam bija īsi apcirpti rudi mati un caururbjošas zilas acis, pieliecās noskūpstīt meitenes roku. Bet nekas nespētu līdzināties pārsteigumam, ko viņa piedzīvoja, ieraudzījusi d’Obiņī biedru.

      – Šis ir mans aizbilstamais un brāļadēls Čārlzs Stjuarts, kam piešķirts karaļa vārds, bet nav nekā no attiecīgajiem īpašumiem un greznības!

      Garais rudmatis, kurš bija izglābis Frānsisu no kareivjiem, spēra soli uz priekšu un atturīgi noskūpstīja meitenes roku, ne ar vārdu nepieminēdams iepriekšējo tikšanos un neslēptās iekāres pilno skatienu, kas uzjundīja līdzīgas jūtas arī meitenē.

      – Esiet sveicināta, kundze! Priecājos ar jums iepazīties.

      – Vai dzīvojat šeit, Parīzē? – Frānsisa jautāja, cenzdamās savaldīties. Jauneklis tagad šķita pavisam citāds, nopietns un pieklājīgs. Nevarēja pat nojaust, ka zem šīs augstmaņa maskas slēpjas uguns, bet viņa bija to redzējusi pati savām acīm.

      – Esmu apmeties pie sava tēvoča, tomēr, tiklīdz tas būs iespējams, grasos atgriezties Londonā.

      – Vai tas nav bīstami?

      – Esmu pārliecināts, ka jau pavisam drīz mūsu karalis atgūs troni, kas viņam pienākas.

      – Ceru, ka jums ir taisnība.

      Frānsisa pamanīja, ka Molla ar rokas mājienu norāda uz jaunekli un cieši aizvērtajām durvīm viņam blakus. Gribēdama pajokot, meitene izmantoja Mollas pamācības un koķeti nolaida skatienu, bet pēc tam palūkojās uz durvīm.

      Čārlzs Stjuarts uzjautrināts viņu vēroja.

      Papagailis pēkšņi pameta Frānsisas roku un nolaidās uz jaunā vīrieša pleca, ko sedza biezs vatējums. Viņš pacēla plaukstu, un putns paklausīgi uzlēca uz rādītājpirksta. – Labdien, Čārlz Stjuart, senjora d’Obiņī dēls! – papagailis pieklājīgi sveica jaunekli.

      – Mans