Lēdija gleznā. Maeva Harana

vēl laika ir diezgan, – viņas māte sacīja. – Lai jau princese izbauda kāzu priekus, ko nepapildina parastās nelaimes!

      – Vai tu domā, ka viņa runā par laulības gultu? – Sofija jautāja māsai, ierasti interesēdamās par visu, kas attiecas uz šiem jautājumiem.

      Frānsisa novērsās; viņu pārņēma atmiņas par savādajām ilgām pēc skūpsta, bet viņa zināja, ka nemūžam nespētu par to runāt ar savu aizspriedumaino māti.

      – Pagājuši jau pieci gadi, kopš pēdējo reizi tikāmies! Kā jums šķiet, vai viņš mani pazīs? – Henrieta koķeti uzrunāja dāmas, priecādamās par visu dedzīgajiem apgalvojumiem, ka viņa no neveikla bērna kļuvusi par skaistu jaunu sievieti. To dzirdot, Molla sasita plaukstas. – Man ienāca prātā lieliska doma. Izjokosim princi!

      Molla bija slavena ar savām nerātnībām, bet šoreiz neviena no dāmām nebija pārliecināta, ka vēlas pievienoties. Tomēr, kad Henrieta iesmējās un sirsnīgi atbalstīja plānu, sievietēm bija vien jāpiekrīt.

      – Frānsisa! – Molla satvēra meiteni aiz elkoņiem un strauji pievilka pie lielā kamīna, kas šoreiz bija pilns ar liesmojošām pagalēm. – Jūs ar Viņas Augstību esat gandrīz vienaudzes. Tu tēlosi princesi.

      – Es esmu trīs gadus jaunāka! – Frānsisa iebilda.

      – Mēs visas toties esam vecākas.

      – Bet es esmu piecas collas garāka!

      Molla apjukusi brīdi klusēja.

      – Tādā gadījumā tu apsēdīsies! – viņa paziņoja. Apdilušu aizkaru slēptā nišā blakus izbalējušam gobelēnam ar ainu no Dāvida un Batsebas dzīves bija nolikts grezniem grebumiem rotāts koka soliņš. – Lieliska vieta! – Molla nopriecājās un pavilka soliņu uz priekšu.

      – Es taču nedrīkstu sēdēt Viņa Majestātes klātbūtnē, – Frānsisa atgādināja. – Tas būtu pretrunā visiem noteikumiem.

      – Nieki! Princim ceremonijas ir vienaldzīgākas nekā jebkuram citam, ko pazīstu.

      Frānsisa apsēdās uz soliņa, sakārtoja tērpu un, nemiera pārņemta, prātoja, kāds varētu būt princis Čārlzs. Vai viņam izdevies nezaudēt ticību un sparu ilgās trimdas laikā? Daudzi viņa vietā noteikti slīgtu izmisumā.

      Vairs nepietika laika šādām domām, jo istabā iesoļoja Anglijas princis Čārlzs. Viņa garenajā, kalsnajā sejā rotājās gaidpilns smaids. Ja šis būtu viņa galms, par viņa ierašanos paziņotu taures un muzikanti. Bet atskanēja tikai karalienes pundura sauciens: – Princis ir klāt!

      Pirmā doma, kas Frānsisai iešāvās prātā, – princis vairāk līdzinās spānim vai itālietim, nevis vecās Anglijas dēlam. Kraukļmelnās uzacis un smalkās, tumšās ūsas, kā arī tālas saulainas zemes apbrūninātā āda, kam trūka angļu pienainā bāluma, un biezie, melnie mati, kas plūda pāri pleciem, lika princim izskatīties svešādam un eksotiskam.

      Te nu viņš bija, “melnais zēns”, dzimis dienas vidū, kad Venera mirdzēja augstu debesīs; visi to uztvēra kā viņa brīnišķās nākotnes pareģojumu, kaut gan patiesībā tas liecināja par viņa tēva nāvi un karaļvalsts zaudējumu.

      Kaut gan Frānsisa centās neskatīties uz princi pārāk uzkrītoši, viņu tomēr pārsteidza atklāsme, ka augstā viesa apģērbs ir ļoti vienkāršs. Meitene bija pieradusi pie Luija Četrpadsmitā galma greznības un pat nespēja noticēt, ka prinča mētelis ir melns un to rotā tikai dažas mežģīnes. Un brīdī, kad logā iespīdēja saule, Frānsisa juta sirdi sažņaudzamies, jo izrādījās, ka mētelis, kaut gan ne gluži nodilis, spīdēja no pārāk biežas gludināšanas, un vienā stūrī bija manāmas lāpījuma pēdas. Tātad izrādījās patiesas baumas par to, ka Čifinča kundzei, kas rūpējās par prinča saimniecību trimdā, trūkst naudas, lai sūtītu drēbes veļas mazgātājai, un viņa ir spiesta pati savām rokām tās tīrīt un lāpīt.

      Cik skumji, ka Anglijas vienīgā cerība kritusi tik zemu!

      Tomēr prinča Čārlza draudzīgā, omulīgā izturēšanās neliecināja, ka likteņa pavērsieni viņu iedzinuši izmisumā. Viņš uzsita knipi, un istabā ienāca viņa galvenais padomnieks Edvards Haids, smagnējs vīrs, kas podagras dēļ nedaudz kliboja. Viņam sekoja spalgi rejoši spanieli un melnās drānās tērpts pērtiķis, kuram galvā bija rojālistu cepure ar greznu spalvu. Visi sajūsmināti iesaucās, redzot šo brīnumu. Pēdējais nāca galminieks, kam uz rokas tupēja zaļgani pelēcīgs papagailis.

      – Mana brīnišķīgā māsa! – Princis nometās ceļos Frānsisai pie kājām. – Vēlos dāvāt jums šo velti, kas apliecina manu mīlestību. – Viņš svinīgi pasniedza meitenei papagaili. – Ceru, ka jūs iemācīsiet tam runāt, jo man un galminiekiem līdz šim tas nav izdevies.

      Kāds klusi iespurdzās, un drīz vien atskanēja smieklu šalts, jo pērtiķēns pavilka malā aizkaru, aiz kura slēpās Henrieta Anna.

      Princis Čārlzs izskatījās apstulbis, bet jau nākamajā mirklī Henrieta metās uz priekšu, satvēra viņa roku un to noskūpstīja. – Brāli, lūdzu, piedodiet mums šo viltību! Mēs gribējām noskaidrot, vai pazīsiet mani pēc tik ilgas prombūtnes.

      Čārlza tumsnējā seja nesteidzīgi atplauka smaidā.

      – Kam es tādā gadījumā pasniedzu šo papagaili?

      Henrieta iesmējās. – Jūsu Majestāte, iepazīstieties, tā ir Frānsisa Stjuartes kundze!

      Princis zemu paklanījās. – Biju dzirdējis, ka mana māsa kļuvusi par skaistuli, un Stjuartes kundze viņas lomā nesagādāja vilšanos.

      Viņš tik ilgi uzlūkoja Frānsisu, ka meitene sāka justies neērti. Šim vīrietim piemita milzu vara, kaut gan viņš dzīvoja trimdā, turklāt bija krietni vecāks nekā Frānsisa un varētu būt viņas tēvs, bet interese, kas zalgoja prinča acīs, itin nemaz nešķita tēvišķīga, ja vien meitene neko nepārprata.

      Klīda runas, ka ikviena sieviete, kurai princis veltī savu ciešo ērgļa skatienu, jūtas kā vienīgā būtne šī vīrieša pasaulē. Bet neviens nebija Frānsisai pateicis, ka viņa iekāre ir tik acīm redzama pat jaunai, nepieredzējušai meitenei.

      – Un jūs, viltniece, cerējāt piemuļķot savu nabaga brāli, vai ne? – Beidzot novērsies no Frānsisas, princis aplika roku māsai ap vidukli.

      – To izdomāja Molla, – Henrieta paskaidroja.

      – Pie visiem velniem, tas mani itin nemaz nepārsteidz!

      Molla pameta savu paslēptuvi aiz aizkariem un paklanījās princim Čārlzam. Kopš tika noslepkavots Mollas tēvs, Bakingemas hercogs (meitenei tobrīd bija seši vai septiņi gadi), abi tika audzināti kā brālis un māsa.

      Nospriedusi, ka viņai nevajadzētu piedalīties šajā mīlas pilnajā ģimenes satikšanās brīdī, Frānsisa mēģināja nodot papagaili Henrietai, bet putns skaļi pret to iebilda.

      – Lūk, Frānsisa, tu esi viņam iepatikusies! – Henrieta smējās. – Paturi vien viņu! Brāli, vai uzdāvināsiet man pērtiķi papagaiļa vietā?

      It kā pauzdams savu prieku par šādu ierosinājumu, pērtiķis noņēma cepuri un zemu paklanījās.

      – Tas ir mans lepnums! – princis Čārlzs pretojās. – Krievijas caristes sūtnis man piedāvāja par to tūkstoti kronu. – Tā kā Henrieta veltīja brālim savu apburošo smaidu, princis pānēmapērtiķi un ielika to māsai rokās. – Nu labi, ņemiet viņu! Pat tad, kad vēl bijāt mazs bērns, es neko nespēju jums atteikt.

      Henrieta iesmējās. – Ak, es nebiju patīkams bērns. Jūs vienīgais uzklausījāt