Lēdija gleznā. Maeva Harana

tion>

      Veltīts Aleksam, Džordžijai, Holijai un Džimijam

      AUTORES PIEZĪME

      1702. gada 7. oktobrī Frānsisa Stjuarte parakstīja testamentu, atstādama līdzekļus kāda nama iegādei Skotijā; tam vajadzēja dot Lenokslavas vārdu.

      Aizritēja gandrīz trīs gadu simteņi, un es svinēju kāzas šajā brīnišķajā, romantiskajā mājā, ceremonijā iekļaujot arī Frānsisas portretu. Es vēl neko nezināju par Daiļo Stjuarti, taču manī modās interese.

      Vēlos pateikties šai dāmai un veltīt grāmatu viņai. Domāju, ka Frānsisai tā patiktu.

      Mans vārds un seja jums šķiet sveša, tomēr jūs, krietnie ļaudis, jau vairāk nekā trīs gadu simteņus nēsājat mani kabatā. Es esmu Frānsisa, dēvēta par Daiļo Stjuarti, karaļa mīlēta (un vajāta piecu gadu garumā), un mana seja piešķirta Britānijai, jo rotā Anglijas vara monētas.

      Šis ir mans stāsts, un jūsu ziņā ir noteikt, kas tas ir – mīlas romāns vai traģēdija.

      PROLOGS

Parīze, 1659. gads

      Frānsisa Stjuarte pasniedzās lejup, novilka savu nobružāto kurpi un paberzēja sāpīgos, apsārtušos pirkstus, nodomādama, ka māte noteikti iebilstu pret tik nepieklājīgu žestu, jo dāma taču nekad nejūt sāpes, nogurumu un izsalkumu, nemaz nerunājot par niezi.

      Aukstuma izraisītās čūlas meiteni mocīja jau kopš novembra, un ne kasīšana, ne divi zeķu pāri, ne vecās aukles ieteiktās zāles – svelošajā ādā ieberzēts sarīvēts kartupelis – itin nemaz nepalīdzēja. Mātes ģērbēja cildināja olbaltumu un medu, kāds virtuves zēns, garām iedams, ieminējās, ka viņa kungs mēdzot apslacīt niezošos pirkstus ar citronu sulu. Bet Frānsisai neviens no šiem padomiem nederēja; kur gan šajos nabadzības laikos varētu sameklēt medu vai citronus?

      Senajās dienās, kad Anglijā otrpus kanālam vēl valdīja miers un karalim nebija nocirsta galva, viņām netrūktu medus un citronu. Tagad Francijā galdā tika celta zupa (ar pavisam nedaudziem gaļas gabaliem) un cieta maize, nekādi citroni. Tomēr viņa nemitinājās Parīzes nabagu kvartālā starp spitālīgajiem un sērgas skartajiem. Nē, Frānsisa Terēze Stjuarte, skotu augstmaņu pēctece un karaļa Čārlza attāla radiniece, dzīvoja šī dižā vīra atraitnes Anrietas Marijas galmā Palērojālā – un cieta izsalkumu.

      Turklāt pilī valdīja aukstums. Plašos, tukšos apartamentus, ko savai tēvamāsai negribīgi aizdeva Francijas karalis, apkurināja reti, un galmam trūka naudas, lai nopirktu malku sev, nemaz nerunājot par noskrandušajiem rojālistiem un badā mirstošajiem kareivjiem, kas pulcējās ap karalieni. Pirms gada, kad Dievs satrieca pīšļos tirānu Kromvelu, viņi visi dejoja savās saltajās istabās un cerēja, ka dzīve mainīsies, bet trūkums neatkāpās.

      Kā ikviena jauna meitene, Frānsisa sapņoja par lentēm, zīdu un skaistiem tērpiem, bet galminieces bija spiestas šūdināt apģērbu no gultas aizkariem.

      Frānsisu atkal pārņēma vēlme pakasīties, un viņa centās izmest to no prāta, pievērsdamās savai piezīmju grāmatai, kurā glabāja sapņus, ieceres un slēptākās domas. Šoreiz viņa tajā zīmēja, nevis rakstīja. Visbiežāk meitene šajās lapās ieskicēja skaistu muižu ar torni un astoņiem augstiem skursteņiem, mūrētiem no skujiņveida rakstā liktiem ķieģeļiem. Kāpēc gan ik reizi, kad Frānsisa satvēra spalvu, viņai prātā nāca šis nams? Vai tāpēc, ka viņai nebija māju, nebija lauku, pa kuriem skriet, nebija gaiteņu, kuros spēlēt paslēpes, un saules sasildītu zeltainu marmora statuju, kuru rokās ieslīgt, nebija rozēm un lefkojām pilnu dārzu, kas atgādinātu meitenei, ka viņa atrodas Anglijas maigajā skāvienā? Jau kopš agras bērnības viņa dzīvoja svešinieku vidū un runāja franciski, bet dzimto valodu apguva krietni vēlāk.

      Atskanēja soļi. Frānsisa noprata, ka tuvojas viņas māsa Sofija, un paslēpa grāmatu zem apdiluša spilvena, lai tūdaļ ķertos pie kāršu pils celšanas.

      Pirksti ilgas pieredzes dēļ bija kļuvuši izveicīgi, un brīdī, kad istabā ieskrēja māsa, Frānsisa jau būvēja trešo stāvu. Sofijai sekoja māte un karalienes galma dāma, vārdā Mērija Viljersa, kuru visi dēvēja par Mollu.

      Sofija aplūkoja māsas uzcelto namiņu, piešķiebusi galvu kā padumja vista, kas prāto, vai gailis būs ar mieru to mīt; pamanījusi, ka māte un Molla kaut ko aizrautīgi apspriež, viņa iespēra pilij un to apgāza.

      Abu meiteņu māte Sofija Stjuarte turpināja sarunu, it kā neko nebūtu pamanījusi, bet kastaņbrūniem matiem un vērīgām acīm apveltītā Molla, kas pati jaunībā bija pieķerta neskaitāmās nerātnībās, uzlūkoja Frānsisu un līdzjūtīgi pasmaidīja. Divdesmit gadu vecumā Molla bija skaistule un tagad saskatīja gaišmatainajā, smuidrajā Frānsisā savas jaunības atspulgu. Kad franči pagrieza galvu, lai apbrīnotu jauno daiļavu, Molla par to priecājās pat vairāk nekā meitenes māte.

      – Frānsisa, atnes manu psalmu grāmatu! – viņa lūdza. – Tā ir manā skapī blakus lādei, kurā saliktas ķemmes. Un turpat ir arī cepums, ko vari paņemt kā atalgojumu.

      Sofija veltīja māsai kvēlas skaudības pilnu skatienu, jo saldumi šajā pilī bija tikpat reta parādība kā zobi vistas knābī. Brīdī, kad Frānsisa jau grasījās pamest istabu, nošvīkstēja zīda svārki; ieradās Viņas Majestāte karaliene Anrieta Marija kopā ar savu jaunāko meitu – princesi Henrietu Annu.

      Karaliene šķērsoja istabu un nostājās pie lielā loga, pa kuru pavērās skats uz Luvras ziemeļu spārnu. Viņām piešķirtie apartamenti bija tieši pretī pils kolonādēm, kas elegancē un diženumā pārspēja visas Londonas ēkas, izņemot milzīgo Banketu namu, ko nekad nedrīkstēja pieminēt karalienes klātbūtnē, jo tur dzīvību zaudēja viņas mīļotais vīrs.

      Kaut gan Viņas Majestāte bija daudz cietusi, viņas tumšie mati šķita tikpat spoži kā iepriekš un acīs nebija ne miņas no sakāves rūgtuma. Karaliene svinīgi zvērēja, ka viņas kaujas gars neaprims līdz brīdim, kad viņas dēls atgūs troni un kļūs par karali Čārlzu Otro. Pat vienkāršajās melnajās drānās, ko viņa nēsāja kopš vīra nāves, Anrieta Marija vēl joprojām izskatījās pēc diženas karalienes, un no viņas staroja majestātiska pašpārliecība, ko tik labprāt gleznoja meistars van Deiks, zīdā un satīnā tērptu.

      Tomēr Frānsisai šķita, ka Anrietu Mariju pievilcīgu dara prāts, jo karaliene bija diezgan neliela auguma un neizskatīga. Pirms vairākiem gadiem viņas vīra māsasmeita Hannoveres Sofija bija skaļi paudusi savu izbrīnu, atklājot, ka portretos redzamā daiļā dāma patiesībā ir ļoti sīciņa sieviete ar garām, kalsnām rokām, šķībiem pleciem un retiem zobiem.

      Frānsisa nolēma nedaudz pakavēties. Karaliene bija tik maza auguma, ka viņa pati, būdama piecas pēdas un astoņas collas gara, jutās kā milzene, par kādu viņu bieži izsmejoši dēvēja māsa.

      Lielās, tukšās istabas tālākajā malā parādījās pāžs. Rūpīgāk viņu nopētījusi, Frānsisa apjauta, ka tas ir viens no karalienes livrejā tērptajiem punduriem. Plati smaidīdams, viņš sniedza kundzei vēstuli. – No Viņa Majestātes prinča Čārlza! – Zemu paklanījies, druknais vīrietis pārsteidzoši veikli noskūpstīja karalienes kājas.

      Karaliene steidzīgi uzlauza zīmogu. – Viņš dosies šurp! Mans dēls gatavojas mani apciemot!

      Piepeši visi, kas atradās istabā, sāka aplaudēt tikai tāpēc, ka princis bija iemīļots un ar savu nepiespiesto šarmu noteikti uzlabos noskaņojumu; tas bija ļoti nepieciešams.

      Vislaimīgākā šķita princese Henrieta Anna. – Mans mīļotais brālis ieradīsies jau pēc nedēļas! – viņa iesaucās. – Piecu gadu laikā mēs neesam tikušies ne reizi. Urrā! – Satvērusi pundura rokas, viņa sāka virpuļot pa istabu, līdz abi pārguruši sabruka uz grīdas.

      – Henrieta, tu pārāk aizraujies! – karaliene norāja meitu.

      – Tev jāmācās atkal uzvesties kā princesei.

      Jauniete iesmējās. – Brāļa dēļ nav vērts pūlēties. Viņu atšķirībā no pārējiem kristīgās pasaules valdniekiem itin nemaz neinteresē ceremonijas!

      – Arī viņš būs spiests apgūt karaļa cienīgu izturēšanos, kaut gan mīt trimdā.

      Frānsisa skumīgi uzsmaidīja Mollai. Viņa zināja, cik nicīgi