Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita

ādu. Mūķene apsēja tās ar ādas strēmeli virs ceļgala, pirms pasniedza man visneglītākās koka kurpes, kādas jebkad biju redzējusi.

      Ir grūti aprakstīt pretīgumu, kas mani pārņēma, valkājot šīs drānas. Man kļuva nelabi. Vainojama nebija tikai smaka, raupjums un nieze, ko tās radīja; mani tracināja drēbju neglītums. Vienmēr esmu dievinājusi skaistus apģērbus. Mani sajūsmināja satīna mirdzums un samta jutekliskums. Es dievināju izšuvumu daili, mežģīņu smalkumu, kluso šalkoņu, ko radīja zīds, skarot grīdu. Man patika no rīta laiskoties gultā un domāt par to, ko dienā vilkšu mugurā. Izraugoties drēbes, es varētu neuzkrītoši paglaimot karalim vai iegūt kāda vīrieša uzmanību, ko vēlējos par mīļāko. Man patika izdomāt kādu pārgalvīgu jaunumu, piemēram, sasiet svārkus augšup ar lenti, lai parādītu augstpapēžu kurpītes, vai arī pirmajai valkāt melno “ziemas mežģīņu” tērpu virs gaiša satīna miesas krāsā. Es jutos kā taurenis, kam nežēlīgs zēns norāvis košos spārnus.

      Serafīna uzmanīgi izņēma man no matiem adatas, un smalki savītās cirtas noslīga lejup. Viņa sameklēja groziņā šķēres, un es nepaguvu pat izbrīnīta iekliegties, kad viņa jau ar dažām ašām, drošām kustībām bija nogriezusi visus manus matus. Tie nokrita uz grīdas kā melnas, lokanas čūskas.

      – Mordieu! Tikai ne matus! – Es satvēru galvu un satriekta jutu matus spurojamies pret plaukstas ādu kā ežu mazuļa adatas.

      – Man ļoti žēl, – Serafīna atvainojās. – Visām postulantēm tiek nocirpti mati.

      – Tā ir vieglāk izvairīties no utīm, – Berta paskaidroja.

      – Jūs neteicāt… Neviens mani nebrīdināja… – Es vēl joprojām turēju plaukstas piespiestas pie galvas. Man nāksies pirkt parūku gluži kā vecai kundzei. Nedrīkstu taču parādīties galmā bez matiem! Bet parūkas ir ļoti dārgas… Man acīs sariesās asaras. – Jums nebija tiesību. Vajadzēja mani brīdināt. Es nemūžam nepiekristu, ka nogriežat man matus.

      Terēze sāka uzlasīt nokritušās cirtas.

      – Nē! – Es satvēru viņas roku. – Tie ir mani mati. Jūs droši vien grasāties tos pārdot parūku meistaram. Nē, tie pieder man. Tikai es drīkstu tos pārdot.

      Terēze paraustīja plecus un ļāva, lai es paķeru matu cirtas un iegrūžu tās ceļasomā. – Jums jāatdod arī soma. Mēs to noglabāsim savā noliktavā.

      – Tur ir mani rakstāmpiederumi. Spalvas, tinte, spalvu nazītis…

      – Šeit jums tas nebūs nepieciešams, – Terēze noteica.

      – Novicēm nav ļauts rakstīt vēstules, – piebilda Emanuēla. – Man ir jāraksta! Man jāraksta karalim un draugiem galmā. Jānosūta vēstule māsai, lai viņa zinātu, kur esmu… Un mani stāsti! Kā lai uzrakstu savus stāstus?

      – Stāstus? – Emanuēla nicīgi pārjautāja. – Vai domājat, ka šeit drīkstēsiet šķiest laiku tik vieglprātīgās nodarbēs? Nekādā ziņā, jaunkundze. – Viņa satvēra manu somu, pūloties izraut to man no rokām.

      Es pretojos. – Jums nav tiesību. Kā jūs uzdrošināties?

      Berta pievienojās Emanuēlai. Abas atņēma man somu un izbēra tās saturu uz galda. Emanuēla salauza manas spalvas, izlēja tinti spainī, saburzīja pergamenta lapas un iemeta tās ugunī.

      Es centos viņu apturēt, bet māsa Berta turēja mani ar savām spēcīgajām rokām. Viņa mani neatlaida, kaut gan es stipri spēru ar smagajām koka kurpēm. – Salope! – es kliedzu, un: – Putain! Izmantoju visus pārējos lāstus un apvainojumus, ko vien atcerējos, bet nekas nelīdzēja.

      Manas spalvas, tinte un papīrs bija zudis, un man vairs nebija iespējas izmantot rakstīšanas māku, lai izkļūtu no šī cietuma.

      Gaisa pilis

ŽERSĪANBRĪ, FRANCIJA, 1697. GADA JANVĀRIS

      Nakti es pavadīju gultā raudot.

      Asaras plūda kā vasaras lietusgāze, satricinot visu manu augumu un neļaujot elpot. Laiku pa laikam es nomocījusies pierimu, bet pēc tam atcerējos visu zaudēto, un asaras tecēja atkal.

      Rakstāmpiederumi bija pats dārgākais, kas man piederēja. Labākais bija darināts no kraukļa spalvas. Kad saņēmu to no sava vīra Šarla, viņš teica, ka šī spalva esot tikpat melna un spīdīga kā mani mati un tikpat asa kā mans prāts. Es to izmantoju tikai stāstu rakstīšanai; vēstules, parādzīmes un mīlas vēstis es rakstīju ar zosu spalvām, ko pati apgraizīju un asināju ar sudraba spalvu nazīti – mātes pēdējo dāvanu. Bieži vien biju tik nabadzīga, ka nevarēju samaksāt mantiju darinātājam, bet vienmēr pirku labāko tinti un papīru. Es gludināju to ar pumeku, līdz papīrs bija tikpat balts un smalks kā mana āda, gatavs uztvert burtus, ko steidzīgi zīmēju ar spalvu.

      Vismaz vērtīgie manuskriptu saiņi bija drošībā manā lādē. Vai arī nē? Varbūt mūķenes pārmeklējušas arī lādi un iesviedušas visus manuskriptus ugunī. Šī doma manī raisīja patiesas sāpes, it kā uz krūtīm gultos smagi akmeņi. Cik daudz tumšo nakts stundu pavadītas vienas vienīgas sveces gaismā, nevis guļot! Cik daudzas stundas nozagtas maniem galma dāmas pienākumiem, kad es rakstīju, nevis stundām ilgi stāvēju sāpošām kājām un izlikos smaidām par karalisko punduru ākstībām. Trīs mani romāni bija izdoti – protams, bez mana vārda, tā izvairoties no karaļa cenzoriem. Pārsteigta un sajūsmināta atklāju, ka tos pērk diezgan labi, un es pat saņēmu nedaudz naudas. Pēdējā laikā es rakstīju jaunu romānu, slepeno Zviedrijas Gustava vēsturi, ko cerēju drīzumā izdot. Ko es darīšu, ja tas viss ir pārvērties pelnos?

      Nemierīgi grozīdama galvu uz ļenganā spilvena, es skaudri izjutu matu trūkumu. Pacēlu roku un pieskāros rugājiem.

      Mati bija mans vienīgais skaistums. Pat toreiz, kad vēl biju maza meitene, Nanete ar tiem lepojās. Viņa katru nakti atraisīja lentes un izsukāja manus matus, kamēr es stāstīju par dienā piedzīvotajām uzvarām vai sīkām neveiksmēm. Toreiz Nanete vēl bija jauna sieviete, un viņas melnajās acīs maiguma bija vairāk nekā spara. Mati zem baltās cepurītes bija gaiši un smalki, un viņai bija mīkstas krūtis, pie kurām man patika pieglausties.

      Reizi nedēļā viņa iemasēja man galvas ādā rozmarīna eļļu un rūpīgi izsukāja matus ar smalku ķemmi, saspiežot visas atrastās utis vecā lina skrandā.

      – Lūk, šī ir liela! – viņa mēdza izsaukties.

      – Parādi! Jā, tas ir vectēvs. Viņš ir pietiekami liels, lai būtu vectēvs.

      – Nesaprotu, kur jūs tās visas atrodat. Es būtu gatava zvērēt, ka pirms nedēļas atbrīvoju jūs no visiem mazajiem briesmoņiem. Vai jūs atkal rotaļājāties ar dzirnavnieka bērniem?

      – Protams, Nanete! Ar ko gan citu man rotaļāties?

      – Ne jau ar puņķainiem, utu apsēstiem zemniekiem.

      – Mēs uzcēlām cietoksni, Nanete. Tēlojam reliģisko karu.

      – Ak, manu mazo kāpostiņ, tā nav laba rotaļa. Vai nevarat uzspēlēt kaut ko jauku? Varbūt gluži vienkārši tēlot ģimeni?

      – Tas ir pārāk garlaicīgi. Mums patīk cīnīties. Es vadu reformatorus, un Žaks pavēl sarkanajām padauzām…

      – Konfektīt! Tā nerunājiet! Jums jāuzmanās.

      – No kā? – Es izbrīnīta pagriezu galvu un uzlūkoju Naneti.

      – Ne jau visi Francijā domā tāpat kā jūsu māte, konfektīt. Reformatori galu galā zaudēja karā, un karalis – lai Dievs viņu svētī! – ir katolis.

      Es nopūtos. Bija ļoti grūti