Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita

Tāpēc es negribīgi atbildēju: – Jā, Mére Notre.

      – Vai de la Forsu dzimta nav… hugenoti? – Māsas Emanuēlas nāsis iedrebējās.

      – Vairs ne. – Es ļoti centos apslāpēt savas dusmas un kaunu, bet tas ieskanējās manā balsī.

      – Jūs atteicāties? – viņa vaicāja.

      Es paraustīju vienu plecu. – Protams.

      Tomēr jautājums uzjundīja sāpīgu atmiņu gūzmu. Mans vectēvs pārcieta drausmīgo Svētā Bērtuļa nakts asinspirti tikai tāpēc, ka, saņēmis nežēlīgu dūrienu, nokrita zemē un tēloja mirušu. Viņa tēvam un brālim tā nepaveicās; abus sadūra, līdz dzīvība viņus pameta. Mans vectēvs visu mūžu bija lepns, kaismīgs hugenots, un viņa priekšzīmei sekoja visa mana ģimene, līdz karalis atcēla Nantes ediktu un pasludināja, ka Dieva pielūgšana atbilstoši savai sirdsapziņai ir nelikumīga.

      Pēc šī soļa daudzi hugenoti aizbēga no Francijas, lai nevajadzētu pāriet katoļticībā. Mans tēvocis Žaks Nompārs, ceturtais hercogs de la Forsa, nebija ar mieru ne bēgt, ne arī atteikties no savas ticības. Karalis ieslodzīja viņu Bastīlijā, meitas aizsūtīja uz klosteriem, bet dēlus izglītoja katoļticībā. Vēlāk tēvocis nomira, un viņa dēls, mans brālēns Anrī Žaks, pameta hugenotu ticību un zvērēja padevību Viņa Katoliskajai Majestātei, tāpēc saņēma atļauju kļūt par piekto hercogu de la Forsu.

      Arī es pārgāju katoļticībā. Ko citu varēju darīt? Sekot pārējiem hugenotiem nabadzībā un trimdā? Pieļaut, lai mani sadedzina sārtā kā daudzus citus? Karalis man piedāvāja tūkstoš sudraba luiju pensiju, ja atteikšos no savas ticības. Manuprāt, tūkstoš sudraba luiju gadā bija mises vērti. Un es galu galā nebiju vienīgā. Hugenotu ticību pameta divdesmit četri tūkstoši.

      – Jums jāiestājas šajā klosterī no brīva prāta, meita, – abate sacīja. – Vai jūs vēlaties pakļauties mūsu noteikumiem?

      – Jā, Mére Notre, – es nejutīgām lūpām sacīju.

      Viņas sejā pavīdēja šaubas. – Vai jūs saprotat, kas no jums tiks prasīts, mademoiselle? Māsa Emanuēla, lūdzu, paskaidro novices pienākumus!

      Mūķene nicīgi uzlūkoja mani ar tumšo acu skatienu. – Jums jāzvēr pakļauties visiem šī nama noteikumiem, būt paklausīgai, uzticamai un allaž pazemīgai. Pirmā pazemības pakāpe ir vienmēr turēt acu priekšā Dieva seju. Atcerieties, ka Viņš pastāvīgi jūs vēro.

      – Jā, protams, – es piekritu.

      – Otrā pazemības pakāpe ir neļauties savai gribai un neapmierināt savas vēlmes, tikai pildīt Dieva gribu.

      Nevēlēdamās atkārtoties kā dumjš bērns, es noliecu galvu.

      Māsa Emanuēla turpināja: – Trešā pazemības pakāpe ir pakļaušanās par sevi augstākajiem visās nozīmēs… Ceturtā nozīmē pacietīgi izturēt visu smago un nepatīkamo… neslēpt ļaunās domas un visu atzīt… samierināties ar niecīgāko un sliktāko no visa…

      Kad skanēja sestā pazemības pakāpe, es vairs nemāju un nemurmināju piekrišanas vārdus, tikai apjukusi lūkojos uz mūķeni. Māsa Emanuēla nepielūdzami turpināja: – Jūs nevis sauksiet sevi par zemāku un niecīgāku kā visi pārējie, bet gan patiesi tam ticēsiet.

      – Tas taču ir joks, vai ne? – es iesaucos, kaut gan zināju, ka mūķene runā pavisam nopietni.

      Nedarīt neko tādu, kas nav iepriekš atļauts. Nebilst ne vārda, pirms kāds mani uzrunājis. Nesmieties. Nepacelt balsi. Neatraut skatienu no zemes. Ik stundu atcerēties, ka esmu vainīga savos grēkos.

      – To es varu, turklāt labprāt, – es daudznozīmīgi noteicu.

      Mūķenes manāmi sarosījās, un māsa Berta nosarka.

      – Mums jārunā atklāti, de la Forsas jaunkundze, – abate sacīja. – Mēs neesam radušas uzņemt savā namā galma dāmas. Viņām reti rodas patiess aicinājums, un viņas raisa apjukumu mūsu māsās, kā arī traucē klostera dzīvi. Tomēr mēs lūdzām Viņa Majestātei karalim palīdzību, jo daudz cietām neseno juku laikā. Viņš mums atbildēja, atsūtot jūs.

      – Dieva dāvanu, – es noteicu, saliku plaukstas kopā un pacēlu skatienu pret debesīm. Pēc brīža es ar acs kaktiņu pamanīju, ka māsa Serafīna kā brīdinādama papurina galvu.

      Abates grumbainajā sejā vīdēja nemiers. – Diemžēl Viņa Majestāte kļūdījies. Kaut gan mums patiesi nepieciešams jūsu pūrs, es nevaru ar tīru sirdsapziņu pieņemt postulanti…

      – Māt! – Māsa Terēze satraukta lauzīja rokas. – Jumts! Altāra trauki!

      Abate vilcinājās. Arī mani piepeši pārņēma trauksme. Kas ar mani notiktu, ja abate mani nepieņemtu? Nekas nespēja tā satracināt karali kā vēsts, ka viņa gribai kāds nepaklausa.

      – Lūdzu piedošanu, es nevēlējos izturēties vieglprātīgi. Pārāk ilgi esmu dzīvojusi Saules karaļa galmā, kur ātru un tukšu atbildi vienmēr vērtē augstāk nekā rūpīgi apsvērtu paskaidrojumu. Lūdzu, dodiet man laiku, lai varu apgūt jūsu paražas.

      Viņa pielieca galvu, ko sedza plīvurs. – Labi. Jūs kļūsiet par mūsu postulanti. Mūžīgie solījumi pagaidām nav nepieciešami. Ja atklāsiet, ka aicinājums kalpot Dievam ir maldīgs, drīkstēsiet atgriezties pasaulē, ko pametāt.

      Es pamāju, klusībā prātodama, kā labāk rakstīt vēstuli karalim, lai viņš atmaigtu un ļautu man atgriezties. Galmā visi bija pieraduši pie žēlabainu lūgumu pilnām vēstulēm.

      – Pats Svētais Benedikts brīdināja nepieņemt katru jaunpienācēju atplestām rokām un pārbaudīt tā gara spēku, lai noskaidrotu, vai viņš nāk no Dieva. Tāpēc mēs dosim jums laiku pielāgoties dzīvei abatijā, kaut gan domāju, ka labāk jau uzreiz sākt novices apmācību. Jo ātrāk pametīsiet iepriekšējo dzīvi aiz muguras, jo labāk. – Abate mani svētīja un gausi izgāja no istabas. Viņa bija tik sīka un saliekusies, ka atgādināja kuprainu bērnu.

      Tiklīdz durvis viņai aiz muguras aizcirtās, mani ielenca pārējās mūķenes. – Ir laiks atteikties no laicīgās pasaules labumiem, – māsa Emanuēla paziņoja, un viņas balsī skanēja ļauns prieks. – Sāksim ar pūru.

      – Četri tūkstoši livru, – sacīja Terēze, – un vēl divi simti livru gadā par gultasvietu, trīs simti livru par apģērbu un deviņdesmit par uzturu.

      – Tas ir neprāts! Par savu istabu pilī es maksāju mazāk.

      – Tiklīdz dosiet zvērestu, jūs pavadīsiet pie mums visu savu atlikušo mūžu, – māsa Emanuēla atbildēja.

      Es sakodu zobus. – Kas notiks, ja mainīšu domas un nolemšu nedot zvērestu?

      – Pūrs nav jāmaksā līdz pat dienai, kad kļūsiet par mūķeni, – Terēze paskaidroja, – un Viņa Majestāte karalis tik un tā jau piekritis segt šo maksājumu jūsu vietā.

      Mani pārņēma atvieglojums. Būtu ļoti nepatīkami ieslīgt parādos, lai samaksātu par celli šajā aukstajā, caurvēja šaustītajā namā.

      – Tomēr samaksa par gultasvietu un uzturu mums būs nepieciešama jau tagad. – Terēze pastiepa roku.

      Es iekodu lūpā, sameklēju somā savu naudas maisiņu un atdevu viņai gandrīz sešus simtus livru. Tās bija divas trešdaļas no manas gada pensijas.

      – Tagad jums jāatdod visas drēbes līdz pat pēdējai vīlītei. Šeit jums nebūs vajadzīga lieka greznība, – Emanuēla turpināja.

      Es satriekta lūkojos uz viņu. – Kā, lūdzu?

      – Jūs